11:57 18 Aprīlis 2021
Tiešraide
  • USD1.1986
  • RUB90.8921
Viedoklis
Saņemt īso saiti
84

Pirms desmit gadiem Sīrijā trakoja "arābu pavasaris". Iekšējais konflikts ātri pārauga īstā karā: demonstranti pārvērtās par kaujiniekiem, lietā tika likti tanki, artilērija un aviācija.

Vēl vairāk, valsts pārvērtās par lielvalstu konfrontācijas arēnu. Kāpēc vēl nav īstais laiks runāt par karadarbības rezultātiem, portālā RIA Novosti stāsta Antons Ļisicins.

Sacirta gabalos

Marta pirmā puse Sīrijā bija saspringta. Cietumā Damaskā ieslodzītajiem radās doma, ka viņi ir politiskie gūstekņi, un viņi pieteica bada streiku. Akcijai pievienojās kurdi. Mēneša vidū martā sākās protesti ielās, cilvēki pieprasīja ārkārtējā stāvokļa atcelšanu. Šādā režīmā valsts dzīvojusi kopš 1963. gada. Valdība apsolīja reformas un ierobežojumu atcelšanu, tomēr miglainos izteikumos.

Pēc tam sākās dumpis Darjā, apgabalā, kas robežojas ar Jordāniju. Marta beigās sociālajos tīklos parādījās aicinājumi sākt "revolūciju". Sadursmes veda pie upuriem. Valsts prezidents Bašars Asads atzina, ka protestu dalībniekiem zināmā mērā ir taisnība, lūdza piedošanu bojāgājušo ģimenēm un atlaida ministru kabinetu. Pats galvenais – viņš beidzot atcēla ārkārtējo stāvokli, kurā Sīrija dzīvoja gandrīz pusgadsimtu. Tiesa, vienlaikus viņš aizliedza arī nesankcionētus mītiņus. Nelīdzēja – nākamajā dienā divi augstu stāvoši virsnieki kopā ar bērniem tika vienkārši sacirsti gabalos.

Demonstrantu un kārtības sargu sadursmēs radās jauni upuri. Līdz maijam tiesībsargu rindās bija simtiem bojāgājušo. Toreiz Eiropas Savienība ieviesa sankcijas pret Damasku. Aizliegums attiecās uz "ieroču un citu līdzekļu ievešanu, ko iespējams izmantot represijām", piedevām ierobežojošie pasākumi vērsti pret pusotru desmitu arābu republikas augstāko amatpersonu.

Vasarā Asads deva pavēli armijai pārņem savā kontrolē Deirezoru. Konflikts aizvien vairāk atgādināja karu – valdības spēkiem stājās pretī tā saucamā Sīrijas brīvā armija. Gada beigās cīņās tika izmantoti arī tanki un artilērija. 2012. gadā uz skatuves iznāca "Džabhat an Nusra", pati nesamierināmākā Sīrijas opozīcijas daļa. Šajā laikā karojošajā valstī notika parlamenta vēlēšanas. Tās bija daudzpartiju vēlēšanas, uzvaru izcīnīja provaldības bloks. Miers neiestājās.

"Ko panākusi "revolūcija" pēc desmit gadiem: piemēram, Sīrijas liras kurss pret dolāru bija 47, tagad par dolāru dod četrus tūkstošus, - stāsta Reizans Hedu, kurdu un sīriešu sabiedriskais darbinieks. – Cilvēki mierīgi dzīvoja savās mājās, labos apstākļos. Bija bezmaksas izglītība un medicīna. Tagad miljoniem ir izkliedēti pa bēgļu nometnēm kaimiņvalstīs un Eiropā. Un mēs, sīrieši, desmit gadu laikā esam noguruši, enerģija ir izsmelta."

Hmerimimas aviobāze
© Sputnik / Дмитрий Виноградов

Viņš mazliet pastāstīja par sevi: "Esmu no Afrinas, mani padzina no mājām, no manas zemes. Atnāca spēki, kas atbalsta turkus un nodeva to visu teroristiem. Būtu labi, ja mūsu sabiedrotie – Krievija un Ķīna – rīkotos apņēmīgāk. Pāri robežai iet ieroči, pārkļūst ārvalstu okupanti."

"Sīrijas brīvo armiju" atklāti atbalstīja ASV, Turcija un Eiropas valstis. Valdības spēku pusē karoja irāņu "Hesbollah". No 2015. gada no Hmeimimas aerodroma Sīrijā pret dumpiniekiem sāka darbu Krievijas aviācijas.

Tobrīd bojāgājušo skaits sasniedza 220 tūkstošus, bēgļi no Sīrijas bija viens no migrācijas krīzes faktoriem Eiropā. 2016. gadā armija atguva Alepo, tajā pašā gadā karā atklāti iejaucās Ankara – Turcijas bruņotie spēki iegāja arābu republikas ziemeļu rajonos.

Kā tagad izdzīvot

Galu galā Apvienoto Nāciju Organizācija 2021. gadā aplēsa, ka bēgļu skaits sasniedzis 5,6 miljonus (pirms konflikta valstī dzīvoja vairāk nekā 20 miljoni cilvēku). Daudzus uzņēmusi Turcija, citi atraduši patvērumu Libānā, daži nokļuvuši līdz Eiropai. Taču pat tie, kam izdevies bēgt no kara, nereti dzīvo šausmīgos apstākļos. ANO Bēgļu lietu pārvaldes pārstāve Karolīna Lingdolma Billinga viņu sadzīvi aprakstīja īsi: "Viņi ir pastāvīgā neziņā – tu nezini, kā tikt galā šodien un vai izdosies rīt pabarot bērnus."

Orientālists, Krievijas Tautsaimniecības un valsts dienesta akadēmijas Sabiedrisko zinātņu institūta docents Sergejs Demidenko atzīmē: neskatoties uz klusumu un valdības armijas panākumiem, nevar apgalvot, ka Sīrijas valstiskums būtu saglabājies neskarts. "Faktiski valsts ir sašķelta, Damaska kontrolē ne vairāk kā pusi pirmskara teritorijas. Ir Idliba, kur pie stūres ir opozīcija, ir Eifratas zona, ir kurdu rajoni. Pat armija – tie vairs nav valsts bruņotie spēki, tie, drīzāk, ir militarizēti grupējumi, kam pretī stājas bandas," paskaidroja eksperts.

Viņš uzsvēra, ka konflikts turpinās latenti. Tauta ir nogurusi, pilsētas un ciemi guļ drupās, bet politiskie līderi ir ambīciju pilni, un tas sekmē konfrontāciju.

"Šajā karā visi ir zaudētāji, - uzsvēra Demidenko. – No parasta pilsoņu kara tas atšķīrās – tā bija etnokonfesionāla konfrontācija, tāpēc situācija bija daudzkārt smagāka. Vājinoties centrālajai varai, visi pievienojās savām cilšu vai reliģiskajām grupām, lai nodrošinātu aizsardzību anarhijas apstākļos. Tur taču ir gan dažādu mashabu sunnīti, gan alavīti, gan druzi, kurdi un kristieši. Visi ir pret visiem."

Ņemot vērā daudzus konfliktā iesaistītos – tieši un netieši, attālināti vai diplomātiski, karš Sīrijā kļuvis par nelielu pasaules karu. tiesa, Austrumu pētījumu centra zinātniskais līdzstrādnieks Daņila Krilovs uzskata, ka nemaz tik neliels tas nav. "Ņemot vērā to, cik daudzas valstis skāra cīņas Tuvajos Austrumos, tas nav lokāls, tas ir reģionāls konflikts," viņš precizēja.

Un tas vēl aizvien nav beidzies. "Var salīdzināt ar Lībiju, kam tāpat pāri vēlās karš, - turpināja eksperts. – Tur jau pieņemts lēmums par vēlēšanām un izveidota valdība, puses sēdušās pie pārrunu galda. Rietumu valstis atbalsta Lībijas politiskā dialoga forumu – laukumu visiem konfrontācijā ierautajiem spēkiem. Sīrijā tāda nav. Tur joprojām dala pīrāgu: ietekmes zonas, kontroles sfēras. Pie tam Sīrijas iekšējiem konflikta noregulēšanas dalībniekiem ir grūti panākt vienprātību politiskajos jautājumos."

"Krievijai – galvenajam vidutājam – lielākās grūtības rodas ar amerikāņiem, - piezīmēja Krilovs. – Ir dialogs ar Turciju. Smagi, tomēr sarunas ar Izraēlu turpinās. Lielāko spriedzi rada ASV darbības, piemēram, viņu spēku nelikumīgā klātbūtne, kuri te izliekas, ka pamet Sīrijas teritoriju, te atgriežas pāri robežai ar Irāku, ko Damaska nekontrolē."

Lielāko izaicinājumu Damaskai tomēr rada sagrautās valsts atjaunošana amerikāņu sankciju apstākļos. Piemēram, Sīriju žņaudz tā saucamais Cēzara likums: tas skar visas ekonomikas nozares – no finansēm līdz ārējai tirdzniecībai. Ja arī aktīvas karadarbības ir pieklusušas, tas nenozīmē, ka karš ir beidzies.

Tagi:
ASV, karš, Sīrija

Galvenie temati