23:26 17 Aprīlis 2021
Tiešraide
  • USD1.1986
  • RUB90.8921
Viedoklis
Saņemt īso saiti
67

Zinātnieki no ASV un Lielbritānijas ziņoja, ka atrasta noslēpumainā Tarhuntašas pilsēta, kas pieminēta Hetu impērijas dokumentos.

Runa ir par Turkmena-Garagujuka kurgānu Turcijā, vienu no masīvākajiem bronzas laikmeta pieminekļiem. Ja hipotēze apstiprināsies, tas būs ievērības cienīgs arheoloģiskais atklājums, kas palīdzēs noskaidrot hetu tautu likteni, portālā RIA Novosti stāsta Tatjana Pičugina.

Pagaidu galvaspilsēta

Bronzas laikmetā mūsdienu Turcijas centrālo daļu ieņēma Hetu valstība – varena impērija, līdzīga Senajai Ēģiptei un Asīrijai. Tās galvaspilsētu Hatušašu valsts sirdī no ziemeļiem sargāja Melnā jūra. No turienes hetu cari lēma pakļauto tautu likteni, izšķīra iekšējo un ārējo politiku.

XIII gs. p.m.ē. sākumā hetu valsts sasniedza savas varenības virsotnes, tā aktīvi paplašinājās uz dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Dokumentos, kas saglabājušies līdz mūsdienām, aptuveni 1280. gadā valdnieks Muvatalli II pārcēla galvaspilsētu no Hatušašas uz Tarhuntašu, uz nesen valstij pievienotajām "zemajām zemēm".

Локализация основных регионов и городов Анатолии хеттского периода
Hetu valsts XIII gs. p.m.ē. Pirmās ziņas par Trahuntašu vēsturnieki smēlās no rakstiem uz māla plāksnītēm, kas stāsta par hetu galvaspilsētas pārcelšanu no Hatušašas

Cara lēmumu kritizēja un trīs gadu desmitus vēlāk Muvatalli vecākā dēla Mursili III galms atgriezās Hatušašā. Galvaspilsētas pēkšņās un dīvainās pārcelšanas iemesli vēl joprojām nav zināmi. Tekstos ir mājiens par reliģiskiem iemesliem: valdīja uzskats, ka Hatušaša ir nolādēta. Iespējams, zināma loma bija politiskajiem un stratēģiskajiem apsvērumiem – viss kopā. Hatušaša tika atrasta XIX gadsimtā līdzās mūsdienu Bogazkales ciemam. Izrakumi turpinās vairāk nekā simt gadus. Tagad tas ir arheoloģiskais piemineklis, ko aizsargā UNESCO. Savukārt Tarhuntaša joprojām nav atrasta.

Hartapu mīkla

Hetu teksti stāsta, ka Tarhuntaša meklējama Konjas līdzenumā – tagadējā Konjas provincē. Konja ir īsts "baltais plankums" arheologu kartēs. Pirmie meklējumi tika sākti 2019. gadā. Tos vadīja Džeimss Osborns no Čikāgas universitātes Austrumu vēstures institūta un Mišels Mass no Britu institūta Ankarā. Viņi atrada vairāk nekā simt izrakumiem perspektīvas vietas. To starpā ir arī milzīgais Turkmen-Garagujuka kurgāns.

Kurgāna platība sasniedz 125 hektārus, tas salīdzināms ar Hatušašu. Visapkārt plešas auglīgs līdzenums, kas spēj paēdināt lielu skaitu cilvēku. Arheoloģiskās izlūkošanas laikā tur atrasta hetu stilā apstrādāta keramika. Zinātnieki uzskata, ka tā ir Tarhuntaša.

Курган Туркмен-Карагуюк в Турции. Возможное местонахождение Тархунтассы
Turkmen-Karagujuka kurgāns Turcijā. Tarhuntašas iespējamā atrašanās vieta

Netālu no kurgāna, irigācijas kanālā arheologi atklāja akmens sienu – par to pastāstīja vietējie iedzīvotāji. Uzraksts uz tās ar hetu hieroglifiem stāsta par lielo caru Hartapu, kas iekarojis Muška zemi (Frīģiju) un pakļāvis vēl trīspadsmit valstis. Viņa vārds pieminēts vairākos hetu tekstos, kas iecirsti klintīs kalnu masīvos Kizildagā un Karadagā netālu no kurgāna. Iespējams, tie ir rituāli kompleksi, ko nereti būvēja netālu no senajām galvaspilsētām. 

Hartapu ir noslēpumaina personība. Spriežot pēc uzrakstiem, viņš, domājams, valdījis XII gs. p.m.ē. sākumā, kad Hetu valstī valdīja noriets. Valdnieka vārds Mursili liecina, ka viņs piederējis pie hetu caru dinastijas. Tomēr uz bareljefa viņš atainots kā jaunasīriešu cars, un tas jau liecina par VIII gs. p.m.ē. Nekur nav minēts, kādā valstī valdījis Hartapu. Tomēr vienā no klinšu sienās iekaltajiem tekstiem ir hieroglifs, kas apzīmē pērkona dievu Tarhuntu – Tarhuntašas aizbildni.

Часть стелы с лувийскими иероглифами, найденная в ирригационном канале около Тукмен-Карагуюка
Daļa stelas ar luviešu hieroglifiem, atrasta irigācijas kanālā netālu no Turkmen-Karagujuka. Uzraksts veltīts lielajam caram Hartapu

Kultūru tulkotāji

Heti ir indoeiropiešu cilmes tauta. Viņiem ir kopīgas saknes ar daudziem Eiropas etnosiem, arī slāviem. Anatolijā viņi ieradās III gadu tūkstoša p.m.ē. beigās, padzina hatus un izrādījās starp semītu, šumeru un Ziemeļkaukāza tautām. Heti bija ļoti jūtīgi pret svešu kultūru ietekmi, viņi uztvēra un pārveidoja vietējās tradīcijas.

"Par hatiem mums ir zināms ar hetu starpniecību, hurītu mīti tāpat zināmi viņu adaptācijā. Viņi pārstrādājuši šumeru-akādiešu tekstus. Daži dati liecina, ka lielā senēģiptiešu literatūra izaugusi no hetu mantojuma. Heti ir unikāli – viņi ir sava laikmeta kultūras vidutāji," stāsta Marija Moļina, Krievijas zinātņu akadēmijas Lingvistikas institūta darbiniece, hetu valodas speciāliste.

Sākotnēji heti godāja vien dažus indoeiropiešu dievus. Tomēr Anatolijā burtiski viena gadsimta laikā dievu skaits pieauga – savā panteonā viņi iekļāva vietējos elkus. Hetus dēvēja par tūkstoš dievu tautu, piezīmēja pētniece.

Hetu valoda bija galva oficiālā valoda, tajā sastādīja dokumentus, rakstīja vēstules. Hetu valodas ķīļrakstam izmantoja māla plāksnītes. Vienlaikus arheologi sastopas arī ar uzrakstiem luviešu valodā. Aizvien lielāks datu masīvs pašlaik liecina, ka hetu valstī luviešu valoda bija plaši izplatīta. Izskanējusi versija, ka hetu cari nāca no luviešiem – radnieciskas indoeiropiešu tautas. Uz to norāda arī luviešu saknes Muvatalli vārdā.

Atšķirībā no hetu valodas, luviešu valoda izpētīta un atšifrēta sliktāk, tomēr zinātnieki ļoti interesējas par luviešu un hetu saiknēm. Lieta tāda, ka dzelzs laikmeta sākumā hetu impērija burtiski pagaisa. Šo laiku dēvē par "bronzas kolapsu". Krīze sākās visā Tuvo Austrumu reģionā, tautas pameta dzimtās zemes un devās prom labākas dzīves meklējumos. Valdnieki līdz ar svītu pameta Hatušašu, līdzi ņemot pašu vērtīgāko. Drīz vien ieradās "jūras tautas", izlaupīja un nodedzināja tukšo pilsētu.

"Domājams, heti aizgāja uz Sīrijas ziemeļiem. Lai nu būtu, kā būdams, pēc trim "tumšajiem gadsimtiem" kopš impērijas izgaišanas tur izveidojās valstis, kuru iedzīvotāji dēvēja sevi par hetiem un rakstībai izmantoja luviešu hieroglifus. No šī viedokļa izrakumi Tarhuntašā, domājams, kādas luviešu iekšējās valsts galvaspilsētā, būs ļoti interesanti," secināja Marija Moļina.

Nākamajās sezonās arheologi plāno veikt ģeofizisko skenēšanu un urbumus kurgānā, lai precīzāk novērtētu pilsētas apmērus un struktūru, kā arī nospraust tālāko izrakumu vietu.

Tagi:
Turcija, Vēsture

Galvenie temati