07:18 25 Novembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1865
  • RUB90.1119
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Spriedze Karabahā (35)
64

Ar Kalnu Karabahu saistītos notikumus naktī no 9. uz 10. novembri vēl ilgi un ļoti rūpīgi izskatīs politiskie un militārie analītiķi.

Īsi sakot, situācija ir sekojoša: vienas diennakts laikā karu nomainījis miers, frontes līnija pārvērtusies par Krievijas militārā kontingenta dislokācijas vietu (piezīmēsim – pēc divus mēnešus ilgiem visnotaļ histēriskiem apgalvojumiem, ka Krieviju izspiežot no reģiona), portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.

Vispirms vēlu vakarā tika saņemta ziņa, ka pie Armēnijas un Azerbaidžānas robežas notriekts Krievijas kara helikopteris, gājuši bojā divi ekipāžas locekļi. Domājams, incidents kļuva par iemeslu acumirklīgām pārmaiņām.

Baku zibenīgi uzņēmās atbildību par notikušo un atzina, ka notikusi traģiska kļūda. Ilhams Alijevs piezvanīja Vladimiram Putinam un atvainojās.

Pēc tam Krievijas prezidents nāca klajā ar speciālu uzrunu, kurā informēja: augstākajā līmenī parakstīta trīspusēja vienošanās par uguns pārtraukšanu Kalnu Karabahā un Krievijas miernešu kontingenta izvēršanu reģionā.

Agri no rīta Uļjanovsk-Vostočnij aerodromā gaisā pacēlās Il-76 ar Krievijas miernešiem.

Noslēgtās vienošanās noteikumi izrādījās tādi, ka Erevānā vienā mirklī uzliesmoja nekārtības. Protestu dalībnieki izdemolēja valdības un parlamenta ēkas, nežēlīgi piekāva Nacionālās sapulces spīkeri. Valsts premjerministru Nikolu Pašiņanu opozīcija apsūdz par nacionālo nodevību.

Patiesībā var saprast Erevānas opozicionāru dusmas un prasības atkāpties no parakstītās vienošanās – patiesībā dokuments fiksē Armēnijas sakāvi un neatzītās Kalnu Karabahas Republikas teritoriju zaudēšanu. Tomēr Armēnijai vienkārši nebija citas izejas. Pareizāk sakot, bija tikai sliktāka – militāra katastrofa. KKR prezidents Araiks Arutjuņans paziņoja: "Ja karadarbība būtu turpinājusies tādā pašā tempā, mēs dažu dienu laikā būtu zaudējuši visu Arcahu." Līdz ar to viņš atzina, ka Armēnijas spēki jau 7. novembrī zaudējuši stratēģiski nozīmīgo Šušas pilsētu, kā jau apgalvoja Ilhams Alijevs.

Tiesa, rodas jautājums: kāpēc Baku parakstīja vienošanos un apturēja karu burtiski vienu soli no galīgā risinājuma jautājumā, kas republikai izrādījies pats sāpīgākais?

Azerbaidžānas prezidents kļuvis par nacionālo varoni, taču arī tur neapmierinātu balsu ir papilnam (tās gan neskan tik skaļi, kā Erevānā), kas runā par nacionālo interešu nodevību.

Neapšaubāmi, Ilhams Alijevs, pieredzējis valsts darbinieks, savā lēmumā ņema vērā vairākus iemeslus un motīvus.

Piemēram, pirms vairākām nedēļām viņš garantēja drošību un tiesību ievērošanu Kalnu Karabahā dzīvojošajiem armēņiem. Tomēr, lai kā vēlētos, diezin vai viņš spētu turēt doto vārdu – to apstiprina abu tautu vēstures drūmās un asiņainās lappuses. Diezin vai Azerbaidžānas prezidentam gribētos uzņemies atbildību par vēl vienu armēņu slaktiņu.

Savukārt Maskava arī droši vien sameklēja argumentus, ko Baku sadzirdēja. Tomēr ir vēl viens svarīgs faktors – Turcija, kas nepārprotami ietekmēja Alijeva pieņemto lēmumu.

Turcijas atbalstam bija milzīga loma Azerbaidžānas militārajos panākumos. Tomēr jāpiebilst: par visu nākas maksāt, bet Erdogana ambīcijas atbilst formulai "iedod mazo pirkstiņu – nokodīs visu roku". Alijevs vienmēr ir centies balansēt starp spēku galvenajiem centriem reģionā (tas ir, Krieviju, Turciju un Irānu) un saglabāt savas valsts suverenitāti. Viņš nebūt nevēlas pārvērst Azerbaidžānu par Ankaras marioneti.

Jāpatur prātā, ka uz Karabahu tika pārsviesti "Džabhat an Nusras" (Krievijā un citās pasaules valstīs aizliegts teroristisks grupējums) un citu radikālo grupējumu kaujinieki no Tuvajiem Austrumiem. Patiesībā tāpēc musulmaņu valstis parasti apkaro islāmisko ekstrēmismu pašu mājās daudz skarbāk nekā citi – ekstrēmistu trieciena draudi ir tieši un pastāvīgi.

Kalnu Karabaha
© Sputnik / Ministry of Defence of Armenia

Karadarbības pārtraukšana un vienošanās ļauj vienā mirklī izbeigt šos un dažus citus Azerbaidžānai nelabvēlīgus un bīstamus procesus. Ilhams Alijevs izdarījis formālu žestu uz Ankaras pusi, norādot uz turku miernešiem Karabahā, tikai nesen parakstītajā dokumentā Turcija vispār nav pieminēta.

Šajā kontekstā jaunā rakursā pagriežas incidents – notriektais Krievijas helikopteris. Nav ne mazāko šaubu: Azerbaidžānā ir spēki (pārsvarā – turkiem labvēlīgi noskaņoti), kas vēlētos panākt vienošanās laušanu. Skaidrs taču, ka pārrunu process ritējis jau zināmu laiku un informācija par tā rezultātiem cirkulēja atbilstošās aprindās. Iespējams, ka notikusi tīša provokācija cerībā, ka Krievijas vadība iekritīs lamatās un pēdējā brīdī atteiksies no panāktās vienošanas. Tad karš Karabahā turpināsies.

Tomēr Maskava un Baku izturējās, kā pienākas: Azerbaidžāna uzņēmās atbildību par notikošo, Krievija izturējās savaldīgi.

Diemžēl to pašu nekādi nevar teikt par Armēniju.

2018. gadā cilvēku masas ielās pacēla valsts varas virsotnē Nikolu Pašiņanu. Pamiera naktī tās pašas masas ielās bija gatavas saplosīt viņu gabalos, jo pēkšņi noskaidroja, ka progresīvais līderis, kurš veda valsti uz Eiropu, aizvedis to šķērsām, viņa darbs militārās celtniecības jomā novedis pie smagas sakāves. Starp citu, fakts, ka jauni, veselīgi vīrieši labprātāk demolēja valdības ēkas, nevis stājās armijas rindās, arī ir viena no aktuālākajām Rietumu tendencēm – tas jāpiezīmē bez mazākās ironijas.

Lādiņš pie Karabahas pilsētas Martuni pēc apšaudes.
© Sputnik / Валерий Мельников

Tomēr, ja Armēnija negūs mācību no pēdējo divu gadu notikumiem, tā pati dos mācību daudzām citām valstīm.

Tomēr stāvokli reģionā raksturo vēl viens daiļrunīgs fakts. Krievijas kontingents, kas tiek dislocēts starp armēņu un azerbaidžāņu spēkiem, var izrādīties itin simbolisks no skaita viedokļa.

Tomēr valsts spēks un atzītā autoritāte ir mērāma arī tā – cik neliels karavīru skaits var stāvēt starp naidīgajām pusēm.

Fakts, ka ar to pietiks, lai pārtrauktu karu, nostiprina Krievijas statusu – "miera provaideris" Kaukāzā.

Temats:
Spriedze Karabahā (35)
Tagi:
Kalnu Karabaha

Galvenie temati