04:00 30 Novembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1922
  • RUB90.9894
Viedoklis
Saņemt īso saiti
41

Nesen advokāte Imma Jansone iesniegusi apelāciju par spriedumu, ko šī gada augustā tiesa pasludināja viņas aizstāvamajam Oļegam Burakam.

Burakam piespriesta brīvības atņemšana uz 15 gadiem saskaņā ar vairākiem Krimināllikuma pantiem, taču galvenā apsūdzība, kas noteica tik stingru sodu, bija spiegošana Krievijas labā.

Procesa dalībnieki parakstījušies par informācijas neizpaušanu. Tomēr, ņemot vērā medijos nokļuvušo informāciju, var nojaust, ko tieši cenšas apstrīdēt aizstāvība, lai panāktu Buraka attaisnošanu.

Ne fotogrāfiju, ne ierakstu, ne liecinieku

Vispirms uzmanība pievēršas faktam, ka Buraks tiesāts saskaņā ar 85. panta otrās daļas veco redakciju, kas definēja spiegošanu kā valsts noslēpumu saturošu ziņu nodošanu, kā arī nolaupīšanu vai vākšanu ārvalstu izlūkdienestu uzdevumā ar mērķi izmantot šīs ziņas pret Latvijas Republikas interesēm. Tagad 85. pants ir formulēts citādi, tomēr lietā pret Buraku izmantota vecā redakcija.

Tātad, lai sodītu cilvēku par spiegošanu, jāpierāda, ka viņš rīkojies ārvalstu izlūkdienesta uzdevumā. Tikai ar "ziņu vākšanu vai nodošanu" vien nepietiek. Pēc I.Jansones vārdiem, tiesai nav iesniegti tāda uzdevuma pierādījumi.

Ne liecību, ne atmaskojošu videoierakstu vai fotogrāfiju, ne papīra vai elektronisko vēstuļu, ne pārtvertu telefona sarunu, ne ekrānuzņēmumu ar ziņām sociālajos tīklos, ne, galu galā, paša apsūdzētā atzīšanās – nekā, kas liecinātu par Buraka sakariem ar Krievijas izlūkdienestiem. Tikai pliki apgalvojumi: braucis uz Krieviju, nodevis slepenas ziņas. Tā taču var jebkuru cilvēku apsūdzēt par spiegošanu.

Starp citu, līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēc Buraku tik ilgi mēģināja salauzt un izspiest atzīšanos spiegošanā.

Demonstratīvi rupji tika aizturēta viņa draudzene, vīrieti šantažēja ar dēla-invalīda likteni, sarīkoja provokācijas cietumā, "piekāra" vēl dažus apsūdzības pantus... Kāpēc ar tādām pūlēm censties panākt, lai cilvēks atzītu sevi par vainīgu, ja pierādījumu ir atliku likām? Tikai tad ja to nav, atzīšanās kļūst par "pierādījumu karalieni".

Pierādījumu trūkums ir nopietns pamats sprieduma pārskatīšanai.

Kāds pasaimniekojis datorā?

Buraka personīgajā datorā tika atrastas mapes ar datnēm, kas saturēja valsts noslēpumu. Patiesībā uz šī fakta būvēta visa apsūdzība spiegošanā. Pats Buraks kategoriski noliedz, ka ievadījis slepeno informāciju savā datorā.

Es pats reiz saskāros ar kaut ko līdzīgu. Kratīšanas laikā manās mājās tika atrasts spridzeklis ar diviem detonatoriem. Tomēr toreiz tiesa prātīgi izsprieda, ka aizliegto priekšmetu atrašana manā krēslā nenozīmē, ka tieši es tos būtu tur nobāzis. To varēja izdarīt jebkurš cilvēks, kam bija iespēja manā prombūtnē iekļūt dzīvoklī (smalks mājiens tiesnesim par Drošības policijas darbiniekiem...). Arī šajā punktā es tiku attaisnots.

Buraka gadījumā situācija ir vēl apstrīdamāka. Dators nav krēsls. Lai ielādētu tajā kaut ko kriminālu, tam pat nav vajadzīga fiziska piekļuve, to var paveikt attālināti.

Vēl vairāk, paziņoja advokāte Jansone, daļa slepeno datņu datēta ar periodu, kad Buraks jau sēdēja cietumā un nevarēja izmantot datoru. Tas atradās pie Valsts drošības dienesta darbiniekiem, kuri to konfiscēja kratīšanas laikā. Vai viņi ievadīja slepenās datnes vai rediģēja tās "vajadzīgajā" aspektā? Ja tā, mums ir darīšana ar pierādījumu viltošanu.

Jebkurā gadījumā, kā jau teikts, Buraku nevarēja apsūdzēt spiegošanā tikai par slepeno datņu glabāšanas faktu. Bija jāpierāda sadarbība ar ārvalstu izlūkdienestu.

Dīvains spiegs

Jāpiemin vēl viens aspekts. Tas gan nav tiešs arguments par labu Buraka nevainībai, taču raksturo viņu kā personību un rada šaubas par to, ka cilvēks ar tādām rakstura īpašībām vispār varētu nodarboties ar spiegošanu. No spiega viedokļa viņš ir izturējies fantastiski neadekvāti.

Piemēram, strādājot IeM informācijas centrā, Buraks sāka cīņu ar budžeta naudas izlaupīšanu. Tā viņš iedzīvojās ietekmīgos ienaidniekos un piesaistīja specdienestu uzmanību. Viņš nemēģināja pielabināties priekšrocībai un paklusām vākt informāciju.

Vēl viens piemērs – tiesāšanās ar Valsts valodas centru. Pie tam Buraks to publiski dēvēja par "valodas inkvizīciju". Tāpat viņš oficiāli ziedoja naudu partijai PCTVL, ko Latvijas valdība uzskatīja par Krievijas "piekto kolonnu".

Vārdu sakot, viņš darīja visu iespējamo, lai tiktu atmaskots pēc iespējas ātrāk. Vēl tikai atlika piespraust pie atloka nozīmīti "Es esmu krievu spiegs"...

Slēgtā režīmā

Tiesnesis Dundurs, kurš pasludināja neiedomājami cietsirdīgo spriedumu, ignorēja visus iepriekšminētos faktus. Atliek tikai cerēt, ka otrās instances tiesa ņems tos vērā.

Mediju loma procesā ir minimāla. Tiesas sēdes bija slēgtas, acīmredzot, tāpat tiks izskatīta arī apelācija. Kāpēc tā?

Skaidrs, ka ikviena valsts glabā savus noslēpumus. Bet var taču sadalīt slēgtas un atklātas tiesas sēdes. Lai paliek noslēpumā datorā atrasto slepeno datņu saturs. Tomēr varēja taču uzrādīt žurnālistiem kaut kādus pierādījumus, kas apliecinātu Buraka sadarbību ar Krievijas izlūkdienestu? Vai vienkārši nav nekā, ko uzrādīt?

Tagi:
spiegs, Latvija, Buraks

Galvenie temati