00:02 01 Novembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1698
  • RUB92.4606
Viedoklis
Saņemt īso saiti
73

Krīze Amerikā atklāti ilgst jau gandrīz četrus gadus, bet jaunā stadija, kas pēdējos mēnešos pāraugusi atklātā haosā, liek uzdot vienkāršu jautājumu: kāda Amerika mums ir vajadzīga?

"Ja ieraudzīsim, ka karā uzvar Vācija, mums jāpalīdz Krievijai, ja būs Krievija, mums japalīdz Vācijai, un lai viņi slepkavo viens otru pēc iespējas ilgāk." Vārdi, ko Harijs Trumens teica 1941. gada 23. jūnijā, ir labi zināmi. Tas, ka senators (un nākamais prezidents) frāzi turpināja: "... lai arī man nekādos apstākļos negribētos redzēt, ka uzvar Hitlers," neko daudz nemaina. Amerika – Trumena viedoklis bija tuvs ne tikai plašām elites aprindām, bet arī lielākajai daļai vienkāršo amerikāņu – ne mazākajā mērā negribēja piedalīties karā Eiropā. Liels skaits simpatizēja Vācijai (vāciešu ieguldījums "amerikāņu asinīs" pārsniedz pat britu artavu), bet komunistiskajai Krievijai līdzi juta vien nedaudzi, portālā RIA Novosti atgādināja analītiķis Pjotrs Akopovs.

"Lai viņi slepkavo viens otru pēc iespējas ilgāk" – tas bija arī stratēģiskais aprēķins anglosakšu elites prātā, kas pasaules karu uzskatīja par reālām izredzēm ieņemt līdera vietu uz planētas un pabīdīt malā Lielbritāniju. Lai slepkavo – briti, vācieši un krievi karā novājināsies, un tad Amerika sāks valdīt pasaulē. Patiesībā tā arī notika, tikai ne visā pasaulē, tikai tās lielākajā daļā: Padomju Savienība no kara iznāca kā superlielvalsts, kas izplatīja savu ietekmi arī Eiropā un Āzijā. 

Pēc tam bija 40 konfrontācijas gadi, līdz PSRS pēkšņi sāka nepārdomātas un ārkārtīgi neveiksmīgas iekšējās struktūras (un pie viena – arī ārpolitikas) reformas un sabruka. ASV nekavējoties paziņoja, ka ir uzvarējušas aukstajā karā, un mēģināja kļūt par pasaules hegemonu. Pareizāk sakot, valdīt pār pasauli gribēja transnacionālā elite (liela tās daļa ir anglosakšu izcelsmes cilvēki), kas ASV izmanto kā instrumentu. Tomēr "pasaule amerikāņu stilā" un visas Zemes globalizācija ātri nonāca strupceļā, jo neveiksmīgais hegemons zaudēja spēkus (transnacionāļu izbūvētā finanšu sistēma aizvien vairāk atgādināja krāpnieku piramīdu), turklāt sāka pretoties lielvalstis-civilizācijas ar savu viedokli par pasaules kārtību nākotnē.

Formālu punktu "amerikāniskajā pasaulē" 2013.-2014. gados pielika Snoudens un Krima – Krievija ne tikai atklāti izaicināja hegemonu, tā pārbaudīja viņa izturību, un visvarenības ilūzija pagaisa arī visas pārējās pasaules acīs. Nāca atteikšanās izdot Snoudenu un Krimas atgriešana, atbildot uz mēģinājumu atņemt Ukrainu, un pēc tam jau pasaule mainījās.

Drīz vien arī Amerikā sākās smaga iekšējā krīze. Formāli to izraisīja Donalda Trampa uzvara prezidenta vēlēšanās 2016. gadā, taču, pēc būtības, jau sen bija manāmas smagas iekšējās plaisas un konflikta simptomi. Līdz 2020. gadam situācija ASV kļuva aizvien nekontrolējamāka – gaidāmās vēlēšanas uzskrūvē likmes un provocē sprādzienu. Bagāto balto elites pārstāvju – transnacionāļu konstruētā Black lives matter tiek izmantota ne tikai Trampa gāšanai, bet arī vecās Amerikas demontāžāi. Kādiem nolūkiem? Ko plānots celt tās vietā? Vai runa tomēr nav par demontāžu, bet gan par to, kā, mainot formu, salglabāt saturu, turklāt ne iekšējo saturu, bet gan ārējo funkciju, globālo mērķi?

Ko šajā situācijā darīt Krievijai? Atbalstīt vienu pusi? Mierīgi vērot bardaku cerībā, ka tas ievilksies un vēl vairāk vājinās Savienotās Valstis?

Skaidrs, ka masu apziņā Krievijā saglabājies Harija Trumena viedoklis – lai viņi karo pēc iespējas ilgāk. "Mēris pār jūsu abu mājām", "jo sliktāk, jo labāk", demokrātu un republikāņu asiņainais karš – nav nekāds brīnums, ka viedoklis par ASV Krievijā ir ļoti slikts. Ne jau par tautu – par eliti, ar ko Krievija sastapās pēckara periodā. Ja ASV novājināsies, tas Krievijai nāks tikai par labu. Un tikai retais grimst pārdomās: kādas būs Savienotās Valstis?

Tiesa, Krievijā vēl ir dažas prorietumnieciski noskaņotas personas, kas pastāvīgi brīdina: lai arī Amerika ir slikts policists, cita globālā žandarma tik un tā nav, bez vecākā brāļa pasaule nevar iztikt, viss izjuks, mēs esam vāji, mūs pakļaus Ķīna (vai kāds cits, lai arī nevar atcerēties, kad un kas būtu Krieviju pakļāvis kopš laika, kad tā atbrīvojas no Ordas jūga?), tāpēc Krievijai nav izdevīga ASV krišana. Šo mantu skandēja daļa publikas Krievijā, tomēr, jo bezatbildīgāk un absurdāk rīkojās tās elite, jo mazāk bija argumentu par labu tādam viedoklim.

Runa taču nav tikai par to, ka laikā, kad amerikaņu elite cīnījās pret Trampu, tā izmantoja Krieviju kā biedēkli. Runa ir par to, ka tāda nomelnošana ir pārkāpusi visas iespējamās robežas. Kāpēc krievus nesen apsūdzēja par prēmiju izmaksām talibiem par noslepkavotiem amerikāņiem? Tāpēc, ka vajadzēja spēlēt ar pretmetiem: kamēr mēs, labie ļaudis, cīnāmies ar rasismu, policijas vardarbību un "balto privilēģijām" pašu mājās, mūsu prezidents-nodevējs pat nerūpējas par mūsu lielisko kareivju drošību tālu no mājām! Kad mēs sakām, ka "melno dzīvībām ir nozīme", mēs patiesībā gribam aizstāvēt visus amerikāņus, bet Trampam nerūp neviena dzīvība! Jo viņš ir nodevējs un krievu marionete! Un vēl noteiksim Krievijai jaunas sankcijas! Amerikāņu iekšpolitikā Krievija ir kļuvusi par grēkāzi, taču ļaunākais ir tas, ka visa amerikāņu ārpolitika ir kļuvusi par iekšējā konflikta ķīlnieci. Jā, iekšējā situācija vienmēr ietekmējusi ASV ārpolitiku, tomēr līdz zināmam līmenim. Tagad visas iekšpolitiskas pretrunas padara neskaidru "amerikāņu ārpolitikas" jēdzienu, jo attiecības ar Ķīnu, Krieviju un Eiropu karojošās puses uztver dažādi.

Jā, viņi var izmantot vienus un tos pašus vārdus (piemēram, "sankcijas"), tomēr interpretē tos citādi. Lieta tāda, ka viņiem ir dažādi mērķi: Trampam vajadzīga spēcīga Amerika, viņa pretiniekiem – spēcīgs globalizējamās pasaules līderis. Otrajā gadījumā nav nozīmes ne iedzīvotāju sastāvam, ne valsts vēsturei vai nosaukumam: ja ASV pārdēvēs par "Jaunu kopīgo valsti" – lai būtu, lai tik "gana tautas". Taču jaunajai Amerikai spēka būs vēl mazāk nekā vecajai, un šajā gadījumā ievainots zvērs ir nāvējoši bīstams.

Bet ja nu uzvarēs Tramps? Tad Amerikai būs izredzes atkal kļūt par normālu valsti ar savām nacionālajām interesēm, ko aizstāvēt. Ar tādu valsti var vienoties, naidoties, draudzēties, jo tai ir nacionālās intereses un nacionālā elite, kas aptver savu iespēju robežas un vispirms ņem vērā savu iedzīvotāju intereses, ar kuriem tā sevi neapšaubāmi identificē.

Tādas Amerikas uzvara atbilst Krievijas interesēm – ar citādu, globālistisku Ameriku Krievijai nevar būt nekā, tikai nāvējoša konfrontācija. Nav ne mazāko cerību uz to, ka amerikāņu perestroika iegāzīs ASV haosā, tādējādi pārvēršot par apkārtējiem nekaitīgu valsti. Gluži pretēji, sacelšanās pret Trampu sākusies ar mērķi saglabāt Ameriku, ko visa pasaule ļoti grib zaudēt.

"Neviens no viņiem netus doto vārdu," 1941. gadā Trumens teica par Staļinu un Hitleru. Ne Baidens, ne Tramps netur savu vārdu (tiesa, Tramps neko nevarēja uzsākt attiecībās ar Putinu, un tā nav viņa vaina). Vai Krievijai ir jēga strādāt ar viņiem? Taču tuna nav par politiķu personībām, bet gan par viņu paustajām vēsturiskajām tendencēm. Trams – tā ir aizejošā Amerika, pagātnes baltā Amerika? Nē, tās ir izredzes Amerikai uz atbrīvošanos no globalizācijas jūga un nacionālas valsts parādīšanos. Patiesībā tā ir vienīgā iespēja ASV saglabāties kā valstij, citādi pēc vēl viena mēģinājuma saglabāt hegemoniju pasaulē, ASV dabūs bruku un sairs. Sāksies haoss. Vai tas patiešām ir izdevīgi Krievijai?

Nē, jo ceļā pretī bezdibenim liberālo globālistu vadībā ASV var izšķirties milzu ugunsgrēku visā pasaulē. Tāds kaimiņš Krievijai noteikti nav vajadzīgs. Tad jau labāk novēlēt Trampam "padarīt Ameriku atkal varenu".

Pēc temata

Merkele aicina Eiropu padomāt par pasauli bez ASV līdera vietā
Eksperts prognozēja augošu sabiedrības šķelšanos ASV pēc prezidenta vēlēšanām
Eksperts pastāstīja par Krievijas vietu pasaulē pēc ASV līderības beigām
Krievijas vēstniecība ASV aicina Kongresu atteikties no "šausmenēm" par Krieviju
Tagi:
protesti, Black Lives Matter, ASV, Krievija

Galvenie temati