10:39 18 Septembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1797
  • RUB88.6075
Viedoklis
Saņemt īso saiti
149

Tagad, kad Kremlim konsekventi cenšas uzvelt vainu par Otrā pasaules kara sākumu, apgriežot vēsturi ar kājām gaisā, rodas lielas šaubas par to, vai šoreiz Vašingtona ievērības cienīgo notikumu uztvers tāpat kā agrāk. Mēs taču redzam, kā amerikāņi sagroza kara notikumus.

Nesen pasaule atzīmēja PSRS un ASV karavīru pirmās tikšanās pie Elbas 75. gadadienu. Agrāk pat sarežģītāko abu valstu attiecību periodos gadadiena tika regulāri atzīmēta oficiālā līmenī. Grūti teikt, kā būs tagad. Runa pat nav par pandēmiju, kuras dēļ tradicionālie jubilejas pasākumi Torgavas pilsētā pagaidām atlikti līdz oktobrim. Runa ir par vēsturisko karu, ko Rietumi izvērsuši pret Krieviju un pret faktiem, portālā RIA Novosti stāsta Vladimirs Korņilovs.

ASV vēstniecība Dānijā piedēvēja amerikāņiem Aušvicas nometnes atbrīvošanu. Pavisam nesen Krievijas diplomāti bija spiesti norāt ASV vēstniecības Maskavā darbiniekus sakarā ar nekorektu informāciju par Vīnes atbrīvošanu no nacistiem. Dažādas rietumvalstu struktūras, politiķi, vēsturnieki, žurnālisti un diplomāti dara visu iespējamo, lai viņu vienkāršajiem iedzīvotājiem izskalotu no atmiņas padomju karavīru lomu Eiropas atbrīvošanā. Un atgādinājums par tikšanos pie Elbas nepavisam neiekļaujas antivēsturiskās kampaņas kontekstā.

Kādreizējās Aušvicas koncentrācijas nometnes centrālie vārti
© Sputnik / Валерий Мельников

Krievijā šī tikšanās vienmēr ir bijusi svēta, līdz ar Sarkanās armijas varonīgajām uzvarām, neskatoties uz šībrīža politisko konjunktūru. Atliek tikai atcerēties, kā Krievijā dzied par tikšanos pie Elbas: "Mēs esam uzticīgi šai piemiņai." Šis notikums Krievijā vienmēr ir simbolizējis cerības uz Austrumu un Rietumu attiecību uzlabošanos, uz pasauli bez kariem. Krievijā tā domāja neliekuļoti, ar visu sirdi.

Patiesībā tāpat notikumu pasniedza arī 1945. gadā sabiedroto prese. Jo ciniskākas šķiet toreizējās Rietumu elites darbības – publiski viņi bārstīja komplimentus Padomju valstij, kas izglābusi pasauli no nacisma, bet aiz muguras visā nopietnībā kala plānus tūlītējam uzbrukumam PSRS un tās likvidācijai. Tagad, kad pamazām tiek atslepenoti aizvien jauni tālaika dokumenti, cinisms kļūst aizvien skaidrāk saskatāms. Tomēr vēsturiskajā karā, kas tagad sākts pret Krieviju, šos faktus cenšas necelt gaismā – tāda patiesība Rietumiem ir ļoti neērta.

Jā, 1945. gada aprīļa beigās Londonā oficiāli tika izskatīta ideja par nodevīgu uzbrukumu padomju sabiedrotajiem, turklāt vēl ar vācu vērmahta rokām. Ne bez Vinstona Čērčila ziņas Lielbritānijas armijas Štābu priekšnieku komitejas Apvienotais plānošanas štābs jau aprīlī izstrādāja iebrukuma plānu. Pie tam britu premjers vienlaikus sūtīja Staļinam telegrammas, kurās pauda sašutumu par jebkādām aizdomām, ka britiem varētu būt Maskavai naidīgas slepenas ieceres. Piemēram, to viņš rakstīja 28. aprīlī, trīs dienas pēc tikšanās pie Elbas. 

Kamēr Čērčils publiski bārstīja komplimentus PSRS vadībai un drosmīgajai Sarkanajai armijai un viņa dzīvesbiedre atradās 42 dienas ilgā draudzības vizītē PSRS, britu štābs sastādīja detalizētus gaisa uzbrukumus PSRS pilsētām un plānoja plašu iebrukumu. Operācijas "Neiedomājamais" (Unthinkable) plāns bija gatavs 22. maijā. Priekšniecībai to iesniedza 24. maijā. Taču dienu iepriekš sabruka Čērčila ministru kabinets – leiboristi viņam iedūra nazi mugurā, pametot koalīciju un piespiežot izsludināt ārkārtas vēlēšanas. Kas zina, varbūt šis politiskais manevrs novērsa jaunu pasaules karu. 1945. gada jūlija sākumā, dienās, kad britu militārpersonas bija iecerējušas uzbrukumu PSRS, Čērčila partija izgāzās vēlēšanās. Operācijas "Neiedomājamais" autori bija iecerējuši uzbrukumu jūlijā. Šiem nolūkiem plānoja izmantot Poliju, kur cerēja vest pie varas Londonas kontrolētu, tātad Maskavai naidīgu valdību. Starp citu, arī tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc Staļins tā cīnījās par "drošības bufera" izveidi pie PSRS robežām un stingri aprāva jebkādus centienus īstenot citus scenārijus. Kā redzam, runa nav par "paranoju", kā cenšas iegalvot Rietumu vēsturnieki un daži liberāļi Krievijā. Tas bija aukstasinīgs riska aprēķins.

Jāpiebilst, ka "Neiedomājamā" plānotāji nepārprotami par zemu vērtēja Sarkano armiju – aprīļa vidū viņi lēsa, ka nacistiskā Vācija tiks sakauta tikai jūnija beigās. Tātad cinisko uzbrukumu sabiedrotajam Londona plānoja tūlīt pēc PSRS uzvaras pār vāciešiem. Tomēr padomju spēku straujais uzbrukums izjauca plānus. Vēl viens iemesls, kāpēc Staļins tā centās sakaut vāciešus pie Berlīnes, pirms ierodas angļi un amerikāņi.

Vērtējot kampaņas izredzes, britu štābisti atzina, ka karš būs nežēlīgs, totāls un ilgs. Tāpat kā Hitlers 1941. gadā, viņi naivi cerēja uz "revolūciju Krievijā". Pārsteidzoši, ka pavisam nesenā plāna "Barbarosa" izgāšanās viņiem neko neiemācīja. Turklāt briti, kuri plānoja uzbrukt karā jau izpostītajām PSRS pilsētām, vēl nezināja, ka amerikāņiem jau ir atombumba.

Britu kara vēsturnieks Džonatans Vokers savā darbā, kas veltīts neprātīgā plāna analīzei, itin nopietni spriež: ja tas būtu īstenojies, amerikāņi būtu nometuši atombumbu Padomju Savienībā. Tiesa, viņš sūkstījās, efekts būtu mazāks, ņemot vērā iedzīvotāju mazāko blīvumu "Krievijas stepēs". Tātad viņi tur plāno apdomā vēl joprojām. Iespējams, ne tikai ar atskatu pagātnē.

Tādus pašus plānus kara amerikāņu virsnieki un politiķi. Atliek tikai atsaukt atmiņā ģenerāļa Džordža Patona, tagadējās amerikāņu konservatīvās publikas mīluļa, idejas. Atklātais rusofobs savās dienasgrāmatās ne vienu reizi vien klāstīja, ka vajagot iznīcināt "mežonīgos krievus" un šiem nolūkiem varot izmantot vērmahta un SS sagūstītos kareivjus. Un vienlaikus, tāpat kā Čērčils, viņš laipni smaidīja un spieda rokas padomju kolēģiem. Piemēram, 1945. gada 14. maijā Austrijā Patons saņēma no maršala Fjodora Tolbuhina rokām Kutuzova ordeni un demonstrēja milzu sajūsmu. Tās pašas dienas vakarā savā dienasgrāmatā Tolbuhinu un citus padomju virsniekus viņš nosauca par "mongoļu bandītiem". Četras dienas vēlāk viņš pauda cerību, ka sabiedrotie drīz uzbruks PSRS. Lūk, kādi bija PSRS "sabiedrotie" – apskāva un aiz muguras slēpa akmeni, gatavodamies uzbrukt pirmajā izdevīgajā brīdī.

Izdevīgais brīdis neradās. Pirmkārt, Maskava zināja. Par to var pateikties padomju aģentiem Lielbritānijā – slavenajam "Kembridžas piecniekam". Tāpēc Sarkanā armija gatavojās atvairīt uzbrukumu Polijā. Otrkārt, kaitēja sabiedriskais viedoklis rietumvalstīs, - to atzīmēja arī projekta "Neiedomājamais" autori. Nekāda elite nespētu burtiski dažu dienu laikā pēc sajūsmas par Sarkanās armijas fantastiskajām uzvarām pār nacistiem mainīs savu tautu, savu karavīru noskaņojumu. Tāpēc viņi nolēma neriskēt.

75 gadus senie notikumi dāvā teicamu mācību mūsu laikabiedriem. Augstu vērtējot savu savienību, apdziedot mūsu uzvaras cīņā pret kopīgo ienaidnieku, saglabājot uzticību vienkāršo amerikāņu zaldātu piemiņai, kuri no visas sirds apskāva padomju karavīrus Elbas krastā, Krievija ne uz mirkli nevar izmest no prāta naidu, ko aiz platajiem smaidiem slēpa britu un amerikāņu ģenerāļi un politiķi. Īpaši svarīgi to ir paturēt prātā laikā, kad Krievijas Uzvaru pūlas noniecināt, tālaika līgumus vērtējot no kaut kādu mūsdienu morālo principu viedokļa.

Jā, ja jau esam pieminējuši morāli, pamēģināsim labāk no tās viedokļa novērtēt nodevīgos plānus uzbrukt sabiedrotajam un atbrīvotājam, kura pilsētas turklāt gulēja drupās. Manuprāt, neviens 30. gadu pakts nevar nostāties līdzās ciniskajam plānam "Unthinkable".
Tagi:
ASV, PSRS, Lielais Tēvijas karš

Galvenie temati