06:55 28 Maijs 2020
Tiešraide
  • USD1.0991
  • RUB78.1096
Viedoklis
Saņemt īso saiti
41

Eiropa liesmās, divas saplūdušas frontes un drīzas Uzvaras priekšnojauta: pirms 75 gadiem, 1945. gada 25. aprīlī uz Elbas tilta Vācijā padomju un amerikāņu karavīri spieda rokas.

Abas puses nepacietīgi gaidīja šo brīdi. Tikai vēlāk sabiedroto ceļi pašķīrās. Par ievērojamiem notikumiem pie Elbas, par britu un amerikāņu slepenajiem plāniem portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Pirmā tikšanās

1945. gada aprīļa vidū Sarkanā armija un Lielbritānijas-ASV spēki strauji tuvojās viens otram. 15.aprīļa naktī 1. Baltkrievijas, pēc tam – 2. Baltkrievijas un 1. Ukrainas fronte devās uzbrukumā Berlīnei. Kara iznākums bija skaidrs, tāpat kā nacistiskās Vācijas liktenis – uzvarētāji to plānoja sadalīt okupācijas zonās. To antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāji izlēma jau 1944. gadā: austrumus ieņēma PSRS spēki, rietumus – amerikāņi un briti, neliela teritorija tika atvēlēta Francijai.

Ģenerālleitnants K.A.Veršiņins ar pilotiem Lielā Tēvijas kara gados
© Photo Минобороны России

Tikšanās bija iecerēta pie Elbas. Tam gatavojās rūpīgi un darīja visu iespējamo, lai izvairītos no incidentiem, nejaušām savstarpējām apšaudēm, artilērijas triecieniem un uzlidojumiem. Štābi precīzi novilka aviācijas lidojumu zonas, nosacītos signālus ar sarkanām un zaļām raķetēm, labākai redzamībai bruņutehnika tika iezīmēta ar baltām svītrām.

Sākumā sakarus nodibināja radisti – viņi pieņēma un noraidīja viens otram ziņas krievu un angļu valodā. 25. aprīlī pl.13:30 amerikāņu patruļa, ko  komandēja leitnants Alberts Kocebu, izbrauca upes krastā un pretējā krastā ieraudzīja padomju karavīrus. Pārliecinājušies, ka tie ir sabiedrotie, nevis pārģērbušies vācieši, karavīri laivā pārcēlās otrā krastā un stādījās priekšā Sarkanās armijas vienības komandierim – vecākajam leitnantam Grigorijam Goloborodjko.

"Mēs izkāpām no laivas, - memuāros rakstīja Kocebu. – Parādījās trīs krievi un nokāpa pie mums. Tie bija leitnants Goloborodjko, seržants Aleksandrs Oļšanskis un fotokorespondents ar kapteiņa pakāpi."

© Sputnik / РИА Новости
Berlīnes uzbrukuma operācija. PSRS spēki ceļā uz Berlīni

Sabiedroto spēku vēsturiskā, oficiālā tikšanās notika divas stundas vēlāk, mazliet uz ziemeļiem – pie Torgavas pilsētas. Uz pussagrautā tilta 58. gvardes strēlnieku divīzijas vada komandieris leitnants Aleksandrs Silvaško sveica ASV 69.kājnieku divīzijas izlūku grupas komandieri leitnantu Viljamu Robertsonu. Amerikāņi deva signālu, uzvelkot zvanu tornī steigā no palaga darinātu ASV karogu. Zvaigznes un svītras uzzīmēja ar margānpārskābi.

Lūk, kā Robertsons aprakstīja notikumus: "Aptuveni Elbas vidū mēs ar krievu noslīdējām lejup pa milzīgu V burta formā izliektu siju. Tas bija simboliski, jo burts V apzīmē "victory". Taču tobrīd mēs par to nedomājām. Krievs izrādījās seržants, viņu sauca Nikolajs Andrejevs. Pēc paspiedām viens otram rokas, paplikšķinājām pa plecu, pūlēdamies nenogāzties upes ūdeņos. Bija apmēram pulksten 16."

© Sputnik / Георгий Хомзор
Padomju un amerikāņu karavīru tikšanās pie Elbas

Vodka, borščs un pelmeņi

Maskava atzīmēja tikšanos pie Elbas ar 24 zalvēm no 342 lielgabaliem. Svinīgi pasākumi notika arī Taimsskvērā Ņujorkā.

"Tas bija antihitleriskās koalīcijas sabiedroto attiecību augstākais punkts visā Otrā pasaules kara gaitā, - RIA Novosti pastāstīja Krievijas kara vēstures biedrības (KKVB) zinātniskais direktors Mihails Mjagkovs. – Vācija bija sašķelta, nacisti vairs nespēja efektīvi pretoties."

Amerikāņu un padomju ģenerāļi ar lielu atbildības sajūtu gatavoja karavīrus rajonā, kur bija paredzēta saskarsme ar sabiedrotajiem. Piemēram, no Maskavas nāca speciāla direktīva, kas lika karavīriem un virsniekiem uzturēt stingru disciplīnu un sekot ārienei. Ja saņemts rietumvalstu ieroču biedru ielūgums svinībās, - neatteikties. Pēc tam organizēt atbildes pasākumu, pret sabiedrotajiem izturēties pieklājīgi un laipni. Pie tam bija stingri aizliegts atklāt amerikāņiem jebkādas ziņas par Sarkanās armijas tālākajiem plāniem.

Amerikāņu armijā tika izplatītas speciālas brošūras par dažām krievu ieražām. Piemēram, karavīriem ieteica paspiest rokas, tiekoties ar sarkanarmiešiem, svētku koncertos aplaudēt, nevis svilpt, kā ierasts ASV.

"Amerikāņi silti atceras ukraiņu boršču, sibīriešu pelmeņus, ikrus un, protams, alkoholiskos dzērienus, - turpināja Mjagkovs. – Viņi plānoja noteikti paņemt piemiņai kādu suvenīru, zvaigznīti no cepures vai šineļa pogu. Kopumā atmosfēra bija priecīga – laiks bija silts un saulains, visur bija jūtama ceriņu smarža. Gaisā bija jūtamas drīzas kara beigas."

Tomēr gadījās arī kuriozi. Piemēram, padomju delegācijas uzņemšanas laikā amerikāņu orķestris izpildīja "Internacionāli" – saimnieki nezināja, ka PSRS jau 1943. gadā bija pieņemta jauna himna. Vienā no kopīgajiem banketiem padomju virsnieks pacēla glāzi par Staļina un Rūzvelta veselību, lai arī tobrīd Rūīzvelts jau bija miris. Šiem pārpratumiem nepievērsa uzmanību.

© Sputnik / РИА Новости
J.Staļins, F.Rūzvelts un V.Čērčils Krimas konferencē Jaltā

Maršals Ivans Koņevs ielūdza amerikāņu grupējuma komandieri ģenerāli Omāru Bredliju. Pa ceļam uz padomju štābu amerikāņu virsnieks atzīmēja, cik precīzi un prātīgi satiksmes regulētājas organizē transporta plūsmas.

Ģenerālis Bredlijs uzdāvināja Koņevam automātu un džipu "Willis" un pajokoja, ka naudu par to maksās vēl 20 gadus pēc kara. Amerikānis atcerējās: "Krievu virsnieki mūs sagaidīja trokšņaini un jautri. Vodka un bezgalīgie tosti par Uzvaru nogāza no kājām daudzus ģenerāļus un virsniekus – gan padomju, gan amerikāņu."

Savukārt Koņevs pasniedza kolēģim dāvanā pistoli ar inkrustētu rokturi un Donas rikšotāju, ko ļoti augstu vērtēja, - zirgs viņam piederēja jau divus gadus.

© Sputnik / Михаил Озерский
Padomju Savienības maršals Georgs Žukovs pieņem parādi Sarkanajā laukumā Maskavā. 1945.gada 24.jūnijs

Kara ceļos

Ceļš uz Elbu abām armijām bija ilgs. Īpaši smags tas bija Sarkanās armijas kareivjiem, kuri saņēma visu vācu kara mašīnas trieciena slogu.

"No 1942. gada sabiedrotie pievērsās karadarbības teātriem Ziemeļāfrikā un Klusajā okeānā, - atgādināja Mjagkovs. – Bet Sarkanā armija samala fašistiskā bloka galvenos spēkus austrumu frontē. Mēs gājām pretī Elbai no Maskavas un Staļingradas sienām, cauri Kurskas loka kaujai, Dņepras forsēšanai un Eiropas valstu atbrīvošanai."

Sabiedrotie ilgi vilcinājās ar otrās frontes atklāšanu, lai arī Rūzvelts to apsolīja tautas komisāram Molotovam jau viņa vizīšu laikā Londonā un Vašingtonā – 1942. gada pavasarī un vasarā. Izsēdušies Normandijā 1944. gada 6. jūnijā, britu un amerikāņu komandieri cieši koordinēja savas darbības ar PSRS militāro vadību. Čērčils un Rūzvelts lūdza Staļina atbalstu ar uzbrukumu austrumu frontē – operācija "Bagrations" ne tikai sakāva armiju grupu "Centrs"Baltkrievijā, bet arī sekmēja sabiedroto desantu Francijā.

© Sputnik / РИА Новости
Čenstohovas iedzīvotāji sveic padomju karavīrus, kuri piedalās Vislas-Oderas operācijā

Rietumu fronte virzījās Berlīnes virzienā daudz lēnāk nekā fronte austrumos. Piemēram, pēc kaujas par Kānas pilsētu Francijā britu un amerikāņu spēki ielenca vāciešu grupējumu – apmēram simt tūkstošus karavīru. Taču uzbrukums iestrēga, ņemot vērā vērmahta sīvo pretošanos.

"Un tas notika, lai arī sabiedrotajiem bija milzīgs spēku pārsvars, - atzīmēja Mjagkovs. – 1945. gada martā sabiedroto ekspedīcijas spēku Eiropā komandiera Dvaita Eizenhauera rīcībā bija četri miljoni cilvēku – vairāk nekā jebkuram karavadonim Otrā pasaules kara frontēs. Tomēr daudzas sabiedroto spēku operācijas bija neveiksmīgas. Piemēram, 1944. gada septembrī Holandē sabiedrotie zaudēja divus tūkstošus elitāro gaisa desanta spēku karavīru."

PSRS palīdzēja sabiedrotajiem atvairīt arī vācu uzbrukumu Ardenā – virspavēlnieka štābs pasteidzināja Vislas-Oderas operācijas sagatavošanu un, nerēķinoties ar laikapstākļiem, sāka uzbrukumu Varšavas-Berlīnes virzienā 1945. gada 12. janvārī. Vācieši bija spiesti steigšus pārsviest spēkus no rietumu frontes – tas atviegloja amerikāņu stāvokli.

"Sabiedroto pēdējā lielā operācija Eiropā bija Rūras ielenkums 1945. gada martā-aprīlī, - precizēja vēsturnieks. – Gūstā padevās vairāk nekā 300 tūkstoši demoralizētu vāciešu. Viņi jau gandrīz nepretojās. Taču austrumu frontē cīnījās par katru ciemu."

© Sputnik / Глеб Спиридонов
Padomju karavīru sašauts vācu tanks "Tīģeris". Narevas placdarms (Polija)

Neskatoties uz vienošanos, sabiedrotie ļoti centās pirmie ieņemt Berlīni. Piemēram, Čērčils teica Rūzveltam: ja krievi ieņems Berlīni, tāpat kā Vīni, "vai tik viņu apziņā nenostiprināsies neattaisnots priekšstats, ka viņi snieguši galveno ieguldījumu mūsu kopīgajā uzvarā". Tomēr sausi skaitļi ir pietiekami daiļrunīgi: kara gados padomju spēki sakāva 607 ienaidnieka divīzijas, rietumu spēki – tikai 176. 1945. gada pavasarī PSRS-Vācijas frontē atradās 214 vērmahta divīzijas, tostarp – 34 tanku divīzijas, bet rietumu frontē – 60, ieskaitot piecas tanku divīzijas.

Lai nu būtu, kā būdams, karavīri un virsnieki, kuri tikās pie Elbas, līksmoja un neliekuļoti priecājās par kopīgo uzvaru. Bet Rietumu politiķi jau tolaik sāka gatavoties aukstajam karam. 1945. gada aprīlī Čērčils deva pavēli sagatavot operāciju "Neiedomājamais" (Unthinkable) – īsu karu pret PSRS, kura mērķis bija padzīt padomju karaspēkus no Eiropas. 1945. gada rudenī amerikāņi sāka izstrādāt kodoluzbrukuma plānus divdesmit pilsētām Padomju Savienībā.

Pēc temata

Putins un Tramps pieņēma paziņojumu par godu tikšanās pie Elbas 75. gadadienai
Tagi:
PSRS, ASV, Lielais Tēvijas karš, Otrais pasaules karš

Galvenie temati