21:21 03 Jūnijs 2020
Tiešraide
  • USD1.1194
  • RUB77.0055
Viedoklis
Saņemt īso saiti
167

Gandrīz visi, kas sēja un pļāva, kas ievāca, kas iesaiņoja un apsmidzināja visu, kas aug Lielbritānijā, nebija briti. Lielākā daļa laukstrādnieku bija rumāņi un bulgāri.

Koronavīrusa dēļ Lielbritānija var saskarties ar pārtikas trūkumu, vēsta The Guardian. Situācija ir ļoti vienkārša. Starp pirmajiem globālās pandēmijas efektiem bija viesstrādnieku masveida repatriācija, kas mazliet atgādinaja bēgšanu. Bagātās valstis, kurās šie neredzamie ļaudis locīja muguras cehos un laukos, patukšojās, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.

Starp šiem bagātniekiem ir arī Lielbritānija. "Steidzami vajadzīgi čarterreisi no Austrumeiropas," brīdina valdība. Dažas lielas zemnieku saimniecības pasūta reisus savām vajadzībām, taču citiem vajadzīgs valsts atbalsts...

Steidzami jāaizpilda 90 tūkstoši vakanto vietu... Tomēr, kā pastāstīja liela darbspēka piegādātāja pārstāvis, tā ir problēma. Viņi ir cerējuši uz Ukrainu, bet "Ukraina pagarinājusi robežu blokādes termiņu līdz 23.aprīlim... Rezultātā esam palikuši ar Rumāniju, kam nav lidmašīnu, Lietuvu, kas slēgusi savas robežas, un vienīgo cerības stariņu – Bulgāriju".

Pērn, atzīmēja izdevums, Lielbritānijas lauksaimniecībā ārvalstnieki veidoja 98% darbinieku.

Tātad gandrīz visi, kas sēja un pļāva, kas ievāca, kas iesaiņoja un apsmidzināja visu, kas aug Lielbritānijā, nebija briti. Lielākā daļa laukstrādnieku bija rumāņi (ieskaitot laimīgos rumāņu pasu īpašniekus no Moldovas, Piedņestras un Ziemeļbukovinas Ukrainā) un bulgāri.

Taču valdība noskaņota optimistiski. Vides ministrs Džordžs Justiss paziņoja: "Mūsu fermeri veic fantastisku darbu, paēdinādami nāciju šajā grūtajā laikā... Mūsu pienākums ir mobilizēt britu darbspēku, lai aizpildītu iztrūkumu."

Jāpiebilst, ka pastāv zināmas šaubas par to, vai izdosies mobilizēt lauku darbiem pašus britus.

Atsauksim atmiņā faktu, ka jau 2010.gadu sākumā Apvienotā Karaliste bija lielā mērā atkarīga no imigrantu rokām un imigrantu smadzenēm, turklāt darba tirgū bija vērojams milzīgs pārsvars uz "vieglo profesiju"pusi. Tā notiek, kad dažādi kursi un skolas laiž darba tirgū cilvēkus, kuri vēlas kļūt par frizieriem, stilistiem, fitnesa treneriem, tīmekļa izdevumu žurnālistiem un blogeriem. Visas šīs nišas ir aizpildītas ar milzīgu rezervi, darba vietās ir tāds pats konkurss kā Maskavas Valsts universitātē.

Vienlaikus stabili trūkst cilvēku, kuri vēlētos kļūt par inženieriem-elektriķiem, kodolfiziķiem un matemātiķiem. Šīs nišas nākas aizpildīt ar importētām smadzenēm (kas, lai arī ar pieklājīgu algu un apsējuši šlipsi, tie paši viesstrādnieki vien ir). Vienlaikus trūkst britu, kuri vēlētos kļūt par krāvējiem, laukstrādniekiem un slimnieku kopējiem. Arī šīs vietas nākas aizpildīt ar imigrantiem.

Tātad, vienkāršiem vārdiem sakot, visus grūtos darbus valsts pieradusi pamazām atdot tiem, kam gribas "sasprindzināt smadzenes" vai nav izvēles, jo viņu dzimtajās valstīs nav darba vai pieklājīgas algas.

Galu galā izveidojušās interesantas attiecības starp attīstīto pasauli un jaunattīstības pasauli: otrā piegādā pirmajai savus ģēnijus, lai tie izdomātu jaunas tehnoloģijas un preces, ko ražo no jaunattīstības pasaules sabtaukušie strādnieki. Pēc tam tehnoloģijas un preces ar kārtīgu uzcenojumu tiek eksportētas uz jaunattīstības pasauli. Pašas attīstītās valstis dzīvo, dzīvo tīri labi uz starpības rēķina (protams, shēma ir rupja un absolutizēta, tomēr tāda ir tendence).

Taču pēdējos gados shēma pamatos sāk šūpoties – parādās aizvien lielāks skaits no Rietumiem neatkarīgu ekonomisko lielvalstu, kas spēj maksāt savām smadzenēm un rokām bez vidutājiem.

Tagad sāpīgu triecienu shēmai devis koronavīruss, jo robežas, kas izaugušas starp valstīm, liek apjēgt, ka jautājums "kurš te bez kā nevar iztikt" ir pavisam reāls.

Izrādījies, ka mierīgākie ir tie paši "nerietumnieciskie spēka centri", tādi kā Ķīna un (vismaz pašlaik) Krievija, kas ārkārtas apstākļos tīri labi spēj apgādāt sevi pašas.

Toties pa šuvēm izšķīst uzticamākie "globalizācijas shēmu" dalībnieki. Tas ir, pirmkārt, to beneficiāri, tādi kā ASV un Lielbritānija. Otrkārt, - "kvazikolonijas", tādas kā Ukraina, kur tagad atgriežas līdz baltkvēlei sadusmotie peļņā braucēju pūļi un kas šogad, starp citu, nesaņems arī lielu daļu nacionālā valūtas ieņēmuma, ko nesa pārskaitījumi "no ārzemēm".

...Starp citu, šajā fonā kļūst skaidrs izmisums, ar kādu autoritatīvajā amerikāņu izdevumā The Atlantic izskan aicinājums "pēc vīrusa pastiprināt globalizāciju".

Uzskaitot milzīgās nepatikšanas, ko nesusi "savstarpējo sakaru izjukšana", autors secina: "Jā, Rietumu atkarība no medicīnas preču piegādēm no Ķīnas padarījusi rietumvalstis jutīgākas pret virusu, kas tas izlauzās no Ķīnas... taču pašreizējās krīzes mācība ir pretēja Trampa tēzei "Amerika vispirms". Gluži pretēji, mums jāsamazina barjeras starp uzticamiem partneriem, jāveido spēcīgākas starptautiskās veselības aprūpes organizācijas, jāpastiprina Eiropas solidaritāte un jāatgriežas pie Klusā okeāna partnerības."

Citiem vārdiem sakot, intelektuālie Rietumi uzskata, ka pašreizējās krīzes mācība ir nevis tā, ka globalizācija tos padarījusi vājus un atkarīgus no valstīm globusa otrā pusē, bet gan tā, ka ir jāatgriežas Obamas laikos (kad ievēlēsim Baidenu) un jāpastiprina spiediens pret Eiropu un Āziju. Vēl vairāk, vajag nest lejā no bēniņiem aizmirstos un putekļiem pārklātos Atlantijas un Klusā okeāna partnerības projektus.

Tātad mums visiem ir reālas izredzes ieraudzīt, ka rudenī Amerika, izslimojusi vīrusu un atbrīvojusies no Trampa, sāk vadīt izslimojušo Britāniju un – ja tādas atradīsies – citas valstis, globalizācijas beneficiārus un izsludinās pēdējo krustakaru "par atgriešanos pie vecajiem, labajiem vienpolārās pasaules laikiem".

Tiesa, jāšaubās gan par panākumiem.

Pēc temata

Eiropa pārdzīvos epidēmiju. Bet kā būs ar Eiropas Savienību?
Nafta, gāze un pasaules ekonomika koronavīrusa turbulences apstākļos
Bloomberg pastāstīja par triecienu Polijas ekonomikai saistībā ar ukraiņu aizbraukšanu
Tagi:
globalizācija, Ukraina, Lielbritānija, ASV

Galvenie temati