12:02 19 Aprīlis 2021
Tiešraide
  • USD1.1986
  • RUB90.8921
Viedoklis
Saņemt īso saiti
92

Visi patreizējie jauneiropiešu mēģinājumi izvilkt no naftalīna sen spēkā neesošos dokumentus obligāti vēršas pret viņiem.

Svētdien, 2. februārī, Igaunijā ar nebijušu krāšņumu atzīmēja Tartu Miera līguma ar Padomju Savienību 100 gadu jubileju. Par šo svinību līmeni liecina nebūt ne viss pasākumu saraksts, kuri tika veltīti gadadienai: konferences, tiešsaistes lekcijas, koncerti, dievkalpojumi, mītiņi. Igaunija laidusi klajā 2 eiro monētu un piemiņas medaļu par godu jubilejai, tiek prezentētas runājošas skulptūras un paklājs, kurš tika uzšūts pēc līguma motīviem, tika veikta pat teatralizēta tā atkārtota parakstīšana. Piekrītiet, ne kuram katram starptautiskam līgumam tiek piešķirts šāds pagodinājums, raksta RIA Novosti materiālā Vladimirs Korņilovs.

Laikam nekā no tā nebūtu bijis, ja 1920. gada Tartu Miera līgumam pēdējā laikā nesāktu likt virsū mūsdienu politiskos notikumus un teritoriālās pretenzijas pret Krieviju, kuras arvien biežāk izsaka dažu Igaunijas politisko spēku pārstāvji. Pirmām kārtām runa ir par Konservatīvo tautas partiju (EKRE), kura kopš pērnā gada ir valdošās koalīcijas sastāvā. Ir aizgājis līdz tam, ka pretenzijas izskanēja pat parlamenta spīkera Hena Piluāsa Jaungada runā, kurš pārstāv tieši šo partiju. Apsveicot Igaunijas tautu ar jaunā 2020. gada iestāšanos, viņš paziņoja, ka Tartu līgums ir spēkā esošs, un tas nozīmē, ka aktuāla ir arī valsts robeža starp Igauniju un Krieviju, kuru noteica šis dokuments.

Principā, arī pirms "lielvalstiskās" EKRE nonākšanas politiskajā debess velvē minējumi par 1920. gada paktu ne reizi vien radīja problēmas Krievijas un Igaunijas attiecībās. Vērts atgādināt, ka tieši šī dokumenta dēļ mums joprojām nav vienošanās par robežu. Līgums, ko abas puses parafēja jau 90. gados, beigās netika ratificēts Tallinas mēģinājuma atklāti krāpties dēļ, pierakstot pēdējā mirklī vienpusējā kārtā preambulā atsauci uz to pašu Tartu Miera līgumu. Bija nepieciešami gadi, lai atkārtoti parakstītu līgumu bez provokatīvas preambulas. Taču ja arī iepriekšējais Igaunijas parlamenta sastāvs neriskēja ratificēt to, tad esošais ar šādu spīkeru un EKRE koalīcijā vēl vairāk neuzdrošināsies spert šo soli.

Problēma tajā, ka 1920. gadā miera līguma parakstīšanas laikā Tartu pilsētā, kura Krievijā tobrīd vēl saucās par Jurjevu (tieši tāpēc dokumenta krievu versijā skan tieši šis nosaukums), boļševiki nebijušā veidā piekāpās, piekrītot iekļaut Igaunijas sastāvā Ivangorodu un rajonus, kuros dzīvo pārsvarā krievu iedzīvotāji. Turklāt Maskava apņēmās piešķirt Tallinai daļu Krievijas impērijas zelta rezerves (mūsdienu Igaunijas vēsturnieki apgalvo, ka tika piegādātas 11 tonnas zelta), tai pat laikā norakstot daļu cara parādu (taisnības labad jāatzīmē, ka arī paši boļševiki toreiz vēl negrasījās tos kādam atdot). Un arī tas vēl nav viss. Apmaiņā pret mieru, Igaunijai sniedza koncesiju meža izciršanai Krievijā.

Neraugoties uz atklāti zaglīgiem nosacījumiem, Ļeņins uztvēra līgumu ar sajūsmu. Vairāku nedēļu garumā savās runās un rakstos viņš dēvēja šo līgumu par "izraušanos no blokādes", "milzīga vēstures svarīguma aktu", "logu uz Eiropu" un tā tālāk. Lieta tāda, ka tā bija pirmā starpvalstu vienošanās ar kapitālistisku Eiropas valsti. Pēc esošajiem standartiem to nosauktu par divu "pašpasludināto neatzīto republiku" paktu. Taču Ļeņins cerēja ar to sašūpot Eiropas vienotību un izlauzties cauri ekonomiskajai blokādei. "Mēs noslēdzām mieru ar Igauniju – pirmais miers, kuram sekos citi, paverot mums preču apmaiņas iespējas ar Eiropu un Ameriku," rakstīja viņš avīzē "Pravda".

Taču Padomju Krievijas vadonis atzina, ka atdeva igauņiem tīri krievu teritorijas, kurām nekad nav bijis nekāda sakara ar Igauniju. Viņš to skaidroja samērā vienkārši: "Mēs nevēlamies, lai līst strādnieku un sarkanarmiešu asinis zemes gabala dēļ, turklāt šī piekāpšanās nav uz mūžīgiem laikiem: Igaunija pārdzīvo kerenščinu, strādnieki <…> drīzumā gāzīs šo varu un izveidos Padomju Igauniju, kura noslēgs ar mums jaunu mieru."

Šāda pieeja robežu noteikšanai bija raksturīga boļševikiem kopš paša sākuma. Kordoni skaitījās kā kaut kas nosacīts un pagātnes mantojums. Jo tūlīt-tūlīt bija jāsākas pasaules revolūcijai – un tad "visas padomju republikas apvienosies vienotā pasaules sociālistiskajā federācijā".

Tātad nebija arī īpašas starpības, pie kā izrādīsies viens vai otrs "Kemas pagasts". Tieši balstoties uz to, piemēram, Donbasu pievienoja Ukrainai, uz ko jau ne reizi vien norādījis Vladimirs Putins.

Taču 1940. gadā, kad Igauniju pievienoja PSRS, Tartu (Jurjevas) līgums zaudēja spēku, savukārt lielākoties krievu rajonus nodeva Krievijai, Pleskavas un Ļeņingradas apgabalam. Tieši uz šiem rajoniem arī pretendē šobrīd urā-patrioti no EKRE, periodiski izvirzot teritoriālās pretenzijas Maskavai un ignorējot pēckara robežu nemainīguma principu.

Igaunijas politiķi, kuri musina šo tēmu, izskatās, pat nesaprot, kādu Pandoras lādi viņi cenšas atvērt vaļā. Nu tiešām, ja viņi vēlas atdzīvināt sen spēku zaudējušu simts gadus vecu dokumentu, tad kādēļ neparakties vēl dziļāk? Un neaizrakties, teiksim, līdz 1721. gada Nīštates Miera līgumam, saskaņā ar kuru Krievija, principā, arī ieguva likumīgā īpašumā visu esošo Igaunijas teritoriju un daļu Latvijas (tostarp Rīgu). Turklāt Pēteris I samaksāja par to tolaik ievērojamu naudu. Kaut kā neviens no tagadējiem Baltijas politiķiem neceļ jautājumu par kompensācijām par lauzto līgumu un nepieprasa ierakstīt to jaunu starptautisko dokumentu preambulās. Un arī krāšņas jubilejas svinības par godu šī miera līguma 300 gadu jubilejai Baltijā pagaidām neviens neplāno.

Ja jau atcerēties robežas, kuras tika izveidotas 1920. gada konfliktu iznākumā, tad lietuviešiem ir jāatdod poļiem Viļņa, savukārt ukraiņiem – Ļvova. Ja mesties klāt pēckara robežām, tad arī Polijas rietumiem jāatgriežas Vācijas sastāvā. Taču nezināma iemesla dēļ neviena no šīm valstīm, kuras ķērās klāt XX gadsimta vēsturisko notikumu pārskatīšanai, par to izvēlas paklusēt.

Toties pieprasīt reparācijas, kompensācijas un kontribūcijas no Krievijas kļuvis tām vienkārši par stilīgu lietu. Amizanti, piemēram, vērot, kā bijušais Ukrainas ārlietu ministrs Pāvels Kļimkins pieprasīja kompensācijas par "Staļina režīma okupēto daļu Polijas un Ukrainas teritorijas". Tā vien gribas painteresēties, kādu daļu Ukrainas šis režīms okupēja. Ja runa ir, kārtējo reizi jāsaka, par poļu Ļvovu, tad to it kā arī mūsdienu Kijevas režīms turpina kontrolēt. Attiecīgi, kas un kam ir jākompensē Maskavai? Lai viņi savā starpā arī tiek skaidrībā par to, kas kuram ir "okupants".

Visi patreizējie jauneiropiešu mēģinājumi izvilkt no naftalīna sen spēkā neesošos dokumentus obligāti vēršas pret viņiem. Protams, tas viss ir nolemts uz izgāšanos un nav pat tās jubilejas monētas vērts, kuru izlaida par godu Tartu Miera līgumam. Taču tuvāko gadu laikā mēs kļūsim par lieciniekiem vēl ne vienai vien šāda veida jubilejai ar obligātu dažu citu – "neērto" – gadadienu noklusēšanu.

Pēc temata

Krievijā sniegta atbilde uz Igaunijas teritoriālajām pretenzijām
Krievijā atbildēja uz Igaunijas prasību atgriezt 5% teritorijas
Igaunijā atkal sākuši runāt par teritoriālajām pretenzijām Krievijai
Cik miljonus gatava aprakt Igaunijas vadība, lai norobežotos no Krievijas

Galvenie temati