21:52 10 Aprīlis 2020
Tiešraide
  • USD1.0867
  • RUB80.6900
Viedoklis
Saņemt īso saiti
82

Maskavas un Varšavas attiecības retorikas aspektā sasniegušas 1831.gada līmeni, kad Puškins uzrakstīja "Borodinas gadadienu" un "Krievijas apmelotājiem". Arī lepnie poļi neatpalika.

Mūsdienās retorika nonākusi tiktāl, ka Krievijas prezidents pieminēja Varšavas neglīto lomu 30.gados, kas, no Putina viedokļa, lielā mērā veicināja Otrā pasaules kara sākumu. Toreizējo Polijas vēstnieku Trešajā reihā Juzefu Lipski, kurš centīgi konstruēja Varšavas un Berlīnes sirsnīgu vienprātību (tā sekmīgi īstenojās 1939.gada 1.septembrī), Putins nosauca par "draņķi" un "antisemītisku cūku". Ar poļu lepnumu tā neviens nav apgājies jau ilgu laiku, un atbilde sekoja 9.janvārī – Seims "nosodīja Krievijas Federācijas augstāko varas orgānu pārstāvju provokatīvos un melīgos izteikumus, kuri cenšas uzvelt Polijai atbildību par Otrā pasaules kara sākumu", kā arī uzsvēra, ka "nācijas varenību un valstu attiecības nav iespējams būvēt uz melu un vēstures falsifikācijas pamatiem", portālā RIA Novosti stāsta Maksims Sokolovs.

Seims no savas puses traktēja 80 gadus senos notikumus: "Pie Otrā pasaules kara sākuma noveda divas toreizējās totalitārās lielvalstis: hitleriskā Vācija un staļiniskā Padomju Savienība, bet pēc Molotova-Ribentropa kaunpilnā pakta noslēgšanas 1939.gada 23.augustā Maskavā par abu totalitāro režīmu pirmajiem upuriem kļuva Polija un Centrālās un Austrumeiropas valstis".

Tātad nacisma un komunisma galvenie pretinieki un galvenie upuri esot bijušas Polija un Baltijas valstis.

Diezin vai šobrīd ir iespējams panākt jebkādu vēsturisko kompromisu, kas ļautu izvairīties no asas polemikas lielīgā poļa un uzticamā krieva starpā. Tas būtu milzum grūti – jau vairāk nekā septiņdesmit gadus kopš 1945.gada tāds konsenss – slikts vai labs – ir meklēts. Kā redzam, gana nesekmīgi.

Vispirms (1945.-1990.) kompromiss tika veidots saskaņā ar Padomju Savienības noteikumiem: Polija met pie malas nereālus sapņus, samierinās ar satelīta lomu, bet PSRS saudzē tās jūtas un taktiski noklusē smagos pagātnes notikumus, kuri nedara godu Varšavai. Diemžēl to bija pietiekami daudz. Protams, arī PSRS nebija bez grēka, taču jebkāds miers, izņemot bezierunu kapitulāciju, paredz savstarpēju amnestiju.

Pēc 1990.gada Maskavas viedoklis nemainījās. Protams, par Polijas pakļauto stāvokli vairs nebija runas, taču saglabājās vēlme veidot savstarpēji pieņemamas attiecības, kuru pamatā būtu dažu skapī slēptu skeletu nodošana aizmirstībai. Nevarētu teikt, ka šī politika būtu sekmīga. Varšava ar patiku domāja, ka tagad Polijai parādījušies jauni uzticami draudi un tā dažam  labam parādīs gan savu varenību, gan vēžu ziemošanas vietas.

Šķiet, V.Putina vārdi par draņķi un cūku bija atzinums – samierināšanās nav izdevusies, un tagad runas tonis ar Žečpospoļitu būs citāds.

Vienā brīdī tam bija jānotiek. Uzbrukuma (ne vienmēr taisnīga) apstākļos gan vienkārša cilvēka, gan valsts uzvedībā vienmēr konkurē divi modeļi. Viens – "Es savu ceļu, paries un liksies mierā". Otrs - "Qui tacet consentire videtur", tātad "Klusēšana ir piekrišanas zīme". Jauno eiropiešu mācībai piekrist negribas – jo tālāk, jo mazāk. Klusēšanai ir savas robežas.

Pie tam Polijas diplomātija (atbilstoši senām tradīcijām) drīzāk gan bija aroganta, ne produktīva. Savulaik tāpat tika aprakstīta Itālijas politika – pat vēl pirms Musolīni.

"Itālijas (vai šajā gadījumā – Polijas – aut. piez.) ārpolitikas mērķis ir pārrunu ceļā iegūt lielāku svaru, nekā tas atbilst viņas spēkiem. Tā vietā, lai diplomātijas pamatā liktu spēku, valsts spēka pamatos liek diplomātiju. Tā nevis cenšas sarūpēt pastāvīgus sabiedrotos pret pastāvīgajiem ienaidniekiem, bet gan uzskata, ka draugus un ienaidniekus var viegli samainīt. Tā meklē nevis solīdus sasniegumus, bet gan tūlītēju labumu. Pirms pārrunām viņi sarūpē trīs trumpjus: provicē itāļu (poļu) tautā aizvainojuma un naida jūtas, sameklē kaut kādu "āķi" pret valsti ar kuru Itālija (Polija) gatavojas sākt pārrunas, pieprasa kaut kādu piekāpšanos, ko pat necer saņemt un ko būtībā pat nevēlas, taču pret kurām otra valsts būs spiesta kaut ko piedāvāt. Itālijas (Polijas) diplomātija, šķiet, ir slikts pārrunu mākslas piemērs. Tā apvieno patmīlu un lielvalsts pretenzijas ar sīkas valstiņas metodēm."

Ir labi zināms, pie kā tāda diplomātija noveda 1939.gadā. Nebija neviena, kas vēlētos sniegt reālu palīdzību ambiciozajai valstij.

Taču arī tagad Polijas jaunie draugi aizvien vairāk grimst paši savās problēmās citās pagaidām vēl ne īstas karadarbības arēnās un demonstrē aizvien mazāku vēlmi bez ierunām atbalstīt jebkādu Varšavas izlēcienu. Savu rūpju pilnas rokas.

Tādas Žečpospoļitas ārpolitisko pozīciju novājināšanās apstākļos lielīgā poļa un uzticamā krieva strīds kļūst aizvien asāks.

Pēc temata

Krievija ar patiesību aizbāzīs mutes tiem, kuri kropļo vēsturi, tiekdamies pēc pašlabuma
Zaimojošs "produkts": KF vēstniecība par Latvijas Otrā pasaules kara vēstures rezolūciju
Vēsturnieks: Polija izmet mēslainē patiesību par Aušvicas atbrīvošanu
Visīstākā elle: KF izvērtējuši Polijas plānus aizliegt Krievijas vēstures redzējumu

Galvenie temati