08:12 28 Janvāris 2021
Tiešraide
  • USD1.2114
  • RUB91.7258
Viedoklis
Saņemt īso saiti
88

ASV un PSRS pirmās starpkontinentālās ballistiskās raķetes bija aprīkotas ar vienu vienīgu kaujas bloku. Zemās precizitātes dēļ nācās izmantot jaudīgus kodollādiņus, lai garantēti likvidētu mērķi.

Simtiem raķešu, tūkstošiem kaujas galviņu, kopējā jauda, kas spēj vairākkārt iznīcināt jebkuru valsti uz Zemes, - 17. decembrī profesionālos svētkus svinēja Krievijas Stratēģiskie raķešu spēki. Šis Bruņoto spēku veids jau ilgu laiku ir galvenais faktors, kas garantē Krievijas robežu neaizskatamību. SRS arsenālā patlaban ir vairāku tipu starpkontinentālās ballistiskās raķetes. To starpā ir arī iekārtas ar sadalāmiem kaujas galviņas elementiem un individuāli notēmējamiem blokiem. Par to, kā tās darbojas, portālā RIA Novosti pastāstīja Andrejs Kocs.

Laika jautājums

ASV un PSRS pirmās starpkontinentālās ballistiskās raķetes bija aprīkotas ar vienu vienīgu kaujas bloku. Zemās precizitātes dēļ nācās izmantot jaudīgus kodollādiņus, lai garantēti likvidētu mērķi. Tāpēc kaujas bloki bija apjomīgi un ļoti smagi – pa 2-3 tonnas katrs. Tīri tehniski nebija iespējams izvietot uz raķetes vairāk nekā vienu lādiņu. Pie tāda tipa SBR piederēja, piemēram, padomju R-7, UR-100 un R-36.

Tehniskais progress – centieni attīstīt SBR inerciālās navigācijas sistēmas, samazināt raķešu iespējamās novirzi no mērķa, ierobežot 200-500 kilotonnu jaudas kaujas bloku masu līdz 300-500 kilogramiem – galu galā ļāva PSRS un ASV gandrīz vienlaikus sākt darbu pie vairāku lādiņu uzstādīšanas uz vienas raķetes. 1967. gada decembrī Padomju Savienībā startēja starpkontinentālās raķetes R-36P projekts. ASV ķērās pie SBR Minuteman ar sadalāmo galviņu.

Kaujas dežūrā R-36P stājās 19781.gadā. Raķete bija aprīkota ar tā saucamo izkliedējošā tipa sadalāmo kaujas galviņu ar trim kaujas blokiem, katra bloka jauda – 2,3 megatonnas. Darbības princips bija relatīvi vienkāršs. Kad SBR sasniedza kosmisko telpu Zemes tuvumā un tuvojās mērķim, raķetes pakāpe tos atdalīja un pagrūda dažādos virzienos. Notēmēšanas sistēma varēja "piezemēt" tikai vienu lādiņu. Pārējie bloki tika novirzīti relatīvi nelielā attālumā. Tas ļāva "iestādīt" kodolsēnes relatīvi lielā platībā, taču nenodrošināja pietiekamu precizitāti. Konstruktori saņēma uzdevumu: pēc iespējas ātrāk novērst šo trūkumu. Savu uzdevumu viņi atrisināja.

Raķešu "autobuss"

Pirmā padomju SBR ar sadalāmo galviņu un individuālās tēmēšanas blokiem bija modificētā UR-100N. Raķete nesa sešus lādiņus (katrs – 1 megatonna). Galvenā īpatnība – autonomais sadales bloks, ko raķešu speciālisti iedēvēja par "autobusu".

SBR startē no šahtas vai mobilā nesēja, marša dzinējs to paātrina un izvada orbītā Zemes tuvumā. Pēc tam no galviņas atdalās autonomais sadales bloks ar kaujas blokiem. Tam ir savs dzinējs. Autonomais bloks nonāk pirmā lādiņa aprēķinātajā trajektorijā, palaiž to, pēc tam manevrē, palielina ātrumu, atkal izšauj. Un tā tālāk. Kad lādiņi izšauti, SBR iziet no orbītas un sadeg atmosfērā.

Atdalījušies no autonomā sadales bloka, lādiņi turpina ceļu pa ballistisko trajektoriju vai aktīvi manevrē, - tas atkarīgs no konstrukcijas. Nelielas jaudas dzinējs, ar ko lādiņi aprīkoti, sagriež tos kustības asī kursa stabilizācijai – tāpat kā vītnes ieročos. Bloki nonāk atmosfērā ar ātrumu 5-7 km/sek., aiz sevis atstājot debesīs spilgtu "asti".

Tāpat autonomo sadales bloku iespējams aprīkot ar pretraķešu aizsardzības pārvarēšanas līdzekļiem. Šiem nolūkiem tiek izmantoti viltus mērķi, dipolu atstarotāji, aktīvo radiotraucējumu stacijas, iepriekšējie kodolsprādzieni, kas apgrūtina PRA RLS darbu, radioviļņus absorbējošs pārklājums un virkne citu tehnisko risinājumu.

Hiperskaņas nākotne

Sadalāmo galviņu un individuālās tēmēšanas bloku priekšrocības ir acīmredzamas. Tie ļauj, nepalielinot raķešu skaitu, būtiski palielināt pretiniekam nodarīto kaitējumu. Pirmo triecienu kodolkarā saņems ienaidnieka SBR šahtu iekārtas. Piemēram, ja pretiniekiem ir pa 100 monobloka raķetes, uzbrucējam nāksies iztērēt visu savu arsenālu to iznīcināšanai, bez panākumu garantijas. Pēc tam uzbrucējs faktiski paliks neapbruņots atbildes trieciena priekšā.

Taču, ja pretiniekiem ir pa 100 raķetes ar sadalāmo galviņu un individuālās tēmēšanas bloku, uzbrucējam vai uzbrukuma objektam ir iespēja izdarīt triecienu ar vairākiem lādiņiem uzreiz pa katru starta iekārtu, saglabājot rezervē iespaidīgu arsenālu. Viena tāda raķete spēj trāpīt mērķos pat dažādos valsts reģionos.

Īpašo uzdevumu raķešu spēku dežūrdaļa. Foto no arhīva
© Sputnik / Sergey Pyatakov

Starp raķetēm ar atdalāmajām individuālās tēmēšanas galvas daļām Krievijas SRS spēcīgākās jau gadu desmitiem ir SBR R-36M2 "Vojevoda" (Rietumu klasifikācijā – SS-18 "Satan"). Tās spēj nogādāt pretinieka teritorijā desmit kaujas blokus, kuru jauda svārstās no 800 kilotonnām līdz 1 megatonnai katra. "Vojevodas" kaujas dežūrā aizstās jaunās paaudzes SBR RS-28 "Sarmat".

"Sarmat" taktiski tehniskās īpašības pirmo reizi tika atklātas forumā "Armija 2019". Perspektīvās raķetes lidojuma attālums ir rekordliels – 18 tūkstoši kilometru, tā ir 35,5 metrus gara, diametrs – 3 metri. Šī SBR nogādās pie mērķa 10-15 lādiņus – tas atkarīgs no lādiņu jaudas. Pie tam RS-28 paredzēta hiperskaņas vadāmajiem kaujas blokiem "Avangars", kas atmosfērā sasniedz līdz 15 mahu ātrumu, tāpēc tos nespēj pārtvert neviena esošā un perspektīvā PRA sistēma.

Pēc temata

ASV Valsts departaments vingrinās asprātībās. Iznāk ne īpaši labi
Ja neticat, skatieties paši: Putins par Krievijas jaunāko bruņojumu
"Amerikāņu pīrāgs" pret "Poseidonu". ASV mērojas ar Krieviju armiju apmēros
Krievija "iebetonēs" kodolieroču paritāti
Uzticama apdrošināšanas polise: eksperts novērtējis Krievijas smago raķeti "Sarmat"

Galvenie temati