Eiropai katastrofāli nepietiek gāzes: draud 300 miljardu kubikmetru deficīts gadā, brīdina lielas vācu enerģētikas kompānijas Uniper vadītājs Andreass Širenbeks. Šādā situācijā, izņemot cauruļvadu gāzi, nāksies iepirkt arvien vairāk Krievijas SDG. Taču "Ziemeļu straume 2", pēc eiropiešu domām, ir jāpalaiž pēc iespējas ātrāk, raksta RIA Novosti autore Nataļja Dembinska.
Gāze beidzas
2018. gadā Eiropai bija nepieciešami 390 miljardi kubikmetru importa gāzes. Pusi nodrošināja Krievija – Gazprom piegādāja rekordlielu daudzumu – 201,7 miljardus kubu. Līdz ar "Ziemeļu straumes 2" ekspluatācijas uzsākšanu ar 55 miljardu kubikmetru gadā jaudu eksports būtiski pieaugs.
Tiesa, vācu enerģētikas kompānijas Uniper (Gazprom partneris cauruļvada likšanā) vadītājs Andreass Širinbeks paziņoja, ka pat "Ziemeļu straume 2" nespēs apmierināt augošo Eiropas pieprasījumu. Pēc viņa aprēķiniem, perspektīvā gāzes deficīts kontinentā var sasniegt 300 miljardus kubikmetrus gadā.
Gaišzilās degvielas trūkums ir ne tik daudz eiropiešu gāzes patēriņa pieauguma rezultāts, cik nemitīga savas ieguves apjomu samazinājuma sekas. Nīderlandes Groningenā, kur notika sestā daļa ES gāzes ieguvju, iekonservē urbumus, savukārt beidzamo ieguves vietas slēgšanu nesen pārcēla no 2030. uz 2022. gadu.
Ieguves apjomus samazina arī Dānija, kura atļauj Krievijai būvēt cauruļvada posmu savos teritoriālajos ūdeņos. Ieguves vieta "Taira" apturējusi darbu, un tagad karaliste iepērk cauruļvadu gāzi no Vācijas. Danmarks Radio norāda, ka tas nozīmē gāzes atkarību no Krievijas, jo vācieši saņem degvielu tieši no krieviem. Analītiķi ir pārliecināti: dāņi dos zaļo gaismu "Ziemeļu straumes 2" būvniecībai mēneša laikā, citādi Kopenhāgena saskarsies ar vairāku miljonu vērtām prasībām no projekta kompānijām-operatoriem.
"Vērts atzīmēt arī gāzes ieguves un piegāžu samazinājumu Norvēģijā un Lielbritānijā. Veidojas visnotaļ būtiska starpība starp pieprasījumu un piedāvājumu," atgādina Uniper vadītājs. Tādēļ Širenbeks ir pārliecināts, ka Eiropai drīzumā būs nepieciešams vairāk gan cauruļvadu gāzes, gan SDG.
Eksperti neizslēdz iespēju, ka šādi paziņojumi, kopā ar to, ka tiek gaidīta pēc iespējas drīzāka "Ziemeļu straumes 2" būvniecības pabeigšana, ir mēģinājums nomierināt amerikāņus, kuri cenšas "noliet" Eiropas tirgu ar savu sašķidrināto gāzi. Vašingtona ar Eiropas sabiedroto palīdzību visos iespējamos veidos cenšas ierobežot Krievijas cauruļvadu būvniecību apkārt Ukrainai, draudot ar sankcijām šo projektu dalībniekiem.
Izvēles nav
Tramps ir dusmās: Vācija vēlas saņemt 60-70% enerģijas no Krievijas, taču tajā pašā laikā cer, ka Vašingtona turpinās aizsargāt vāciešus no "draudiem Austrumos".
Atbildes kārtā Berlīnē pauda gatavību uzbūvēt dažus termināļus sašķidrinātas dabasgāzes pieņemšanai. "Tur vēlas pateikt Vašingtonai: mēs iepirksim gāzi pie jums, kā pie galvenā NATO sabiedrotā. Taču neatņemiet mums arī vecos līgumus," skaidro Igors Juškovs, Nacionālās enerģētiskās drošības fonda eksperts.
Taču Vācijas ĀM turpina atkārtot, ka Amerikas sašķidrinātā dabasgāze izmaksās vācu patērētājiem gandrīz par 30% dārgāk, nekā Krievijas cauruļvadu gāze. Un SDG termināļu būvniecība pagaidām nav uzsākta.
Turklāt, kā norāda vācu avīze Handelsblatt, kad un ja būvniecība tiks uzsākta, tā būs izdevīgāka krieviem, nekā amerikāņiem, jo šobrīd tieši Krievija ieņem otro vietu (pēc Kataras) SDG piegādēs Eiropai. ASV – tikai trešajā vietā.
Saskaņā ar Eiropas Savienības normām, katrai valstij ir pienākums nodrošināt trīs piegādes avotus. Vācijai cauruļvadu gāze no Krievijas un Norvēģijas – divi avoti, savukārt SDG terminālis – trešais. Taču SDG, kura nonāk šajā terminālī, nav obligāti jābūt amerikāņu.
Esošā situācija ar SDG Eiropas tirgū skaidri liecina par to, ka arī šeit gaidāmu piegāžu pieaugumu var nodrošināt lielākoties Krievija. Alternatīvu avotu praktiski nav. Piemēram, Norvēģija nav spējīga to izdarīt – ieguves vietu Ziemeļjūrā izsīkuma dēļ.
"Norvēģiem jāaiziet tālāk uz ziemeļiem – uz Norvēģu un Barenca jūru. Taču viņi nesteidzas, jo ar esošajām gāzes cenām jauni projekti ziemeļu platumos vienkārši neatmaksāsies," norāda Juškovs.
Arī Alžīrija nespēj palielināt eksportu’, jo valstī strauji pieaug iekšējais patēriņš. Šogad, pirmo reizi 40 gadu laikā, šis rādītājs pārsniedza 50%. Taču ieguves vietas pirmajos sešos mēnešos atnesa par 8% mazāk gāzes. Rezultātā Alžīrija zaudē liela Eiropas piegādātāja pozīciju: eksports samazinājies gandrīz par 30% – līdz 20,5 miljardiem kubikmetru.
Pastāv lielas šaubas, ka eiropieši gāzes jautājumos turpmāk vadīsies pēc politiskiem apsvērumiem, noliekot malā pragmatiskās intereses un ierobežojot degvielas piegāžu palielinājumu no Krievijas.
