Sekas "krievu" megaskandālā ar Austrijas vicekancleru sāk plesties plašumā. Turklāt tās ir gan vietējās, gan vispārējās, raksta Viktors Marahovskis portālā RIA Novosti.
Vietējās sekas: valdības koalīcija ir sabrukusi, un tagad valstī oktobrī tiks rīkotas jaunas, pirmstermiņa vēlēšanas. Vispārējās sekas Eiropai: vicekanclera partijas izredzes Eiropas Parlamenta vēlēšanās (kas notiks pēc pāris dienām) ir apšaubāmas.
Tas pēdējais ir visinteresantākais.
... Tiem, kuri nav sekojuši notikumiem Austrijā, īsi paskaidrošu. Koalīcija galvenajā Centrāleiropas valstī vēl nesen sastāvēja no Austrijas Tautas partijas (ATP) (līderis — kanclers Sebastjans Kurcs) un Austrijas Brīvības partijas (ABP, līderis — vicekanclers Heincs Kristians Štrahe).
Taču pagājušās nedēļas nogalē vācu medijos Süddeutschen Zeitung un Der Spiegel) tika publicēts videoieraksts ar Štrahi, uzņemts 2017. gada vasarā.
No sākuma visiem eiropiešiem paziņoja, ka Štrahi, iespējams, korumpējusi krievu oligarha brāļameita. Ar vairākām slēptām kamerām uzņemtā videoierakstā kādā īrētā villā ABP līderis atvaļinājuma laikā (toreiz viņš vēl nebija nekāds vicekanclers) dzer alkoholu ar kādu neskaidri saskatāmu meiteni. Meitene (tā pati "brāļameita") sola viņam pirms oktobra parlamenta vēlēšanām nopirkt un politiski pārorientēt Austrijas lielāko avīzi. Atbildē Štrahe meitenes priekšā iztēlo vareno un sola viņai nokārtot valsts iepirkumus.
Viss.
Vēlāk noskaidrojās, ka "krievu oligarha brāļameita" ir kāda latviete. Izrādījās, ka šim piedzērušo dialogam nekādas reālas attīstības nebija: Štrahe atskurba, un videoieraksta varoņi vairs nav tikušies. Neviens Austrijas avīzi, protams, nenopirka un valsts iepirkumus nesaņēma.
Un, protams, palicis nezināms, kurš kompetentais kantoris sarūpējis šo klasisko slazdu ar "krievu oligarhi". Vairāku iemeslu dēļ tie varētu būt daudzu valstu kompetentie kantori.
No Austrijas, kurai ultralabējās ABP popularitāte sen jau sagādā galvassāpes. No Vācijas, kurai galvassāpes sagādā "antiimigrantu zona" no Varšavas līdz Itālijai. Visbeidzot, pat no ASV, kurām galvassāpes sagādā Austrijas aktīvā līdzdalība Krievijas gāzes projektos.
Lai nu būtu kā būdams, uzticība Štrahem zudusi. Viņš nožēloja, ka bija piedzēries, un pametis visus posteņus. Viņš vairs nav ne vicekanclers, nedz partijas vadītājs, turklāt pēdējās reputācija ir ļoti sabojāta.
Paliek galvenais jautājums: kāpēc videoieraksta autori nav to publicējuši pirms 2017. gada vēlēšanām Austrijā? Tas teicami noslīcinātu Brīvības partiju.
Iespējamā atbilde ir tāda, ka kompromāts par Štrahi netika organizēts Austrijas vēlēšanu dēļ. Attiecībā uz galvenajiem jautājumiem, kas satrauc ārvalstis (krievu gāze un imigrācija), gan ABP, ka Tautas partija uzstājas vienādi, tāpēc nebija jēgas slīcināt Štrahi, lai dabūtu vairāk balsu Kurcam.
Bet, ja pieņemsim, ka tas viss bija sagatavots Eiroparlamenta vēlēšanām 2019. gadā, viss nostājas savās vietās.
Jau vairākkārt vēstīts par to, ka šajās vēlēšanās visa Eiropas progresīvā daļa ar šausmām gaida "eiroskeptiķu, nacionālistu un populistu" panākumus. Tas, ka šo "populistu" diskreditācijas galvenā metode būs viņu pasludināšana par "Putina marionetēm", arī nav nekāds noslēpums. Vācijas specdienesti demonstrēja savu analītiku par krievu iejaukšanos vēl aprīlī. Eiropas Parlaments palaida kampaņu par "Krievijas iejaukšanos".
Tāpēc "lamatas austrietim" tikai gaidīja savu stundu un sagaidīja.
Tagad, skandāla izlauztajā informācijas caurumā (krievi — oligarhi — vēlēšanas — iejaukšanās — populisti — ultralabējie) ar traku ātrumu ieplūst viss, kas saistīts ar "krievu pēdām". Tai skaitā arī kaunpilnas kvalitātes materiāli.
Piemēram, 18. maijā France24 publicējusi datus, ko sniegusi "kopīga izmeklēšana" ar RFI (Francija) un DW (Vācija) par Krievijas iejaukšanos. Izmeklēšana (26 minūtes, noskatīties var šeit) zināmā mērā ir ļoti raksturīga.
Saturs:
1) Krievijā 9. maijā notiek militārā parāde.
2) Krievija ir atņēmusi Ukrainai Krimu.
3) Francijā "dzeltenās vestes" apsūdz franču medijus informācijas viltošanā un pauž simpātiju Krievijas medijiem.
4) RT France vadītāja noliedz mēģinājumus iejaukties Eiropas politikā.
5) Putins tikās ar Marinu Lepēnu, pie tam Krievijas bankas izsniedza "Nacionālajai frontei" kredītu, ko tai atteicās izdot franču bankas. Lepēna atzina Krimu par Krievijas teritoriju.
6) Putins tikās ar Mateo Salvini, kurš tagad ir Itālijas IeM vadītājs, un ar savu partiju arī balotējas Eiropas Parlamentā.
7) 2014. gadā Somijas žurnāliste Aro izmeklēja Krievijas "trolļu fabriku". Mēs atradām puisi T-kreklā, un viņš teica, ka esot bijis trollis un izveidojis viltotus kontus (tiek rādīts konts "VKontakte").
8) Mēs saņēmām no Mihaila Hodorkovska resursa slepenu Krievijas parlamenta dokumentu, kurā atklājas Maskavas vēlme iegūt "absolūti kontrolētu deputātu bundestāgā" un "virzīt prokrievisku loģiku" (vēstules adresāts nav zināms, domājamais autors — Valsts domes deputāta palīgs, pierādījumu nav).
Atzīmēsim, ka tas viss jau simtiem reižu iemests informācijas telpā, proti, šajā megaizmeklēšanā nav nekā, vien kompilācija no vairāk vai mazāk populāras pret Krieviju vērstās informācijas.
Turklāt sižetā dažādi eksperti desmit reizes atkārto, ka Maskavas mērķis ir iznīcināt Eiropas demokrātiju, uzkurināt naidu un konfliktus un sagraut vienotību. Tāpēc Krievija virza Eiropas ultralabējās partijas.
... Tas, pēc manām domām, ir vissvarīgākais.
Protams, neviens nopietni nesaista ar Krieviju Eiropas "populistu" (proti, nacionālistu un tradicionālo konservatoru) iziešanu no marginālā geto un iegūto popularitāti. Ne Berlīnē, ne Briselē, ne Parīzē nav tādu muļķu, kuri būtu patiesi uzskatījuši, ka nepatiku pret imigrāciju eiropiešiem ir iemācījuši "Krievijas troļļi". Priekš kam vispār būtu vajadzīgi "troļļi", kad bija terorakti Parīzē un Briselē, Londonā un Mančestrā, Berlīnē un Nicā, kad bija "izvarošanas nakts" Ķelnē; kad ir simtiem līķu un tūkstošiem cietušo. Diez vai kāds patiesi uzskata, ka Eiropas konservatoru atmoda ir saistīta ar RT sižetiem, nevis ar banālām bailēm no "LGBT kreisajiem" un "slēptām minoritātēm", kas no dažādām pusēm aktīvi sagrauj eiropiešu ikdienu.
Runāt gan par to ir sāpīgi, bail un nedrīkst. Tāpēc atliek aizbāzt caurumu pašreizējā Eiropas politikā ar veco labo Krievu Pēdu. Proti diskreditēt populistus, iesmērējot viņiem iedomātas "krievu meičas"; iemest muļķīgas proklamācijas it kā no Kremļa; iebiedēt ES televīzijas skaitītājus ar parādi Sarkanajā laukumā.
Turklāt faktūras komplekts, ar ko operē Eiropas mediji un specdienesti no "Krievijas iejaukšanās" nodaļas, skaidri demonstrē: visa šī iejaukšanās ir viens liels highly likely.
Principā Krievijai tas būtu jāsaprot un jāpiedod. Krievijas Pēdas meklēšana (iepriekš pazīstamā kā Krievu Mafijas Pēda, Padomju Pēda, Krievijas Impērijas Pēda un tā tālāk, iespējams, līdz pašam Ivanam Bargajam) ir senāka Eiropas publiskās politikas tradīcija, tā ir vecākā par dažām senām katedrālēm. Tā droši vien pastāvēs vienmēr – kamēr pastāv Eiropa. Zināmā mērā tā ir savdabīga Eiropas garīgā saikne un pēctecība.
Taču Eiropas problēmas, ko aizdrapē ar Krievu Pēdu, protams, tikai augs un padziļināsies.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
