"Krievu spiegu" medības kļuvušas par Baltijas valstu specdienestu galveno izklaidi. Jaunākais piemērs – literāta un sabiedriskā darbinieka, Krievijas pilsoņa Valērija Ivanova aizturēšana un Sociālistiskās tautas frontes bijušā līdera Aļģirda Palecka arests Lietuvā. Abi tiek turēti aizdomās par spiegošanu Krievijas labā.
Lietuvas tiesībsargājošās iestādes ziņo, ka atmaskojušas Krievijas spiegu pagrīdi. Taču, uzmanīgāk lasot visas šīs atskaites, kļūst skaidrs, ka runa nav par spiegošanu šī vārda klasiskajā nozīmē – valsts noslēpumu izpaušanu ārvalstu izlūkdienestiem. Nē, tagad par spiegošanu tiek uzskatīta dažāda veida sadarbība ar Krieviju, pat intervijas Krievijas medijiem. Laiks ieviest jēdzienu "hibrīdspiegošana".
Cilvēks nav adata, siena kaudzē nepazudīs
Valērijam Ivanovam izraudzīts ar brīvības atņemšanu nesaistīts drošības līdzeklis. Toties Aļģirds Paleckis, kā beidzot noskaidrojies, arestēts jau šī gada oktobrī un līdz šai dienai paliek ieslodzījumā.
Rodas jautājums par viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem: kā Lietuvas specdienestiem izdevās saglabāt noslēpumā Lietuvā un aiz tās robežam labi pazīstam cilvēka arestu?
Palecka domubiedriem nekas nebija zināms par arestu? Taču, ja varasiestāžu vajāts cilvēks ne at vienu nesazinās gandrīz divus mēnešus, nav grūti noprast, kur viņš ir... Zināja vai noprata, bet klusēja? Tad tas ir nepiedodami.
Atklātība ir svarīgākais ierocis cīņā ar politisko patvaļu. Klusēšana nāk par labu represīvajām iestādēm.
Mediji raksta par Palecka "slepeno arestu". Ko tas nozīmē? Lēmumu par arestu pieņem tiesa advokāta klātienē. Atsevišķu, īpaši slepenu cietumu politiskajiem ieslodzītajiem nav, vismaz ne Eiropā (varbūt tikai CIP cietumi islāmistiem, taču tā ir atsevišķa tēma).
Tātad lietas kursā ir gan cietuma administrācija, gan daži ieslodzītie. Mazā valstiņā, kur, vienkārši sakot, visi viens otru pazīst, vienmēr iespējams atrast sakaru kanālu. Ja vien ir vēlēšanās.
Vienkāršs un absolūti legāls paņēmiens – nosūtīt vēstuli arestētajam. Parastu vēstuli uz papīra, jo internetu cietumā izmantot aizliegts. Toties internetā atrodamas visu cietumu adreses. Pievienojiet adresei vārdu un uzvārdu un nosūtiet uz visiem cietumiem valstī. No viena saņemsiet meklētā cilvēka atbildi. Aizdomās turētajam var aizliegt sarakstīties tikai ar līdzzinātājiem (cilvēkiem, kuri iesaistīti tajā pašā kriminālprocesā). Ar visiem pārējiem mutiska un rakstiska saziņa ir atļauta.
Es sarakstos ar bijušo Rīgas OMONa darbinieku Konstantīnu Ņikuļinu, kurš izcieš mūža ieslodzījumu Viļņā. Pasts strādā bez traucējumiem, vēstules nonāk pie adresāta triju vai četru dienu laikā. Tiesa, Ņikuļins ir notiesātais, nevis aizdomās turamais, viņam ir mazliet atšķirīgs režīms, taču es gribu kliedēt mītu par kaut kādiem "drūmiem kazemātiem", kur brīvais vārds iespiesties nespēj.
Par atklātības priekšrocībām
Bieži esmu saskāries ar citu aspektu – no atklātības baidās politiskā ieslodzītā radi un draugi.
Pirmkārt, viņi bīstas, ka viņus pašus arī varētu saukt pie atbildības. Tās ir nepamatotas bažas. Ar parakstu par izmeklēšanas materiālu neizpaušanu var piespiest klusēt tikai procesa dalībniekus: liecinieku, cietušo, advokātu utt., nemaz nerunājot par to, ka aresta fakts un ieslodzītā atrašanās vieta nav izmeklēšanas noslēpums.
Otrkārt, viņi baidās, ka atklātība nāks par ļaunu pašam arestētajam. Te paskaidrošu sīkāk.
Pieņemsim, kāds tiek turēts aizdomās par zādzību veikalā. Tiesībsargājošo iestāžu uzdevums – noskaidrot, vai cilvēks ir vainīgs. Ja ir vainīgs, viņš jāsoda saskaņā ar likumu. Īpašas diskusijas šajā jautājumā diezin vai iespējamas. Visi tāpat saprot, ka apzagt veikalu – tas nav labi.
Cita lieta, ja cilvēku apsūdz par politiska rakstura noziegumu. Šeit runa ir par lietām, kurās sabiedrībā vienprātības nav: par vārda brīvības robežām, par sapulču un apvienību brivību, par tiesībām uz saziņu ar kolēģiem ārvalstīs utt. Tādos gadījumos plaša diskusija ir dabiska, pat nepieciešama.
Tas nenozīmē, ka tiesa, nobijusies no trokšņa, pieņems lēmumu par labu apsūdzētajam. Uz to cerēt būtu muļķīgi. Taču, ņemot vērā atbalsi sabiedrībā, procesa sabiedrisko nozīmi, tiesa vērīgāk uzklausīs apsūdzētā un viņa advokāta argumentus. To vairākkārt pierādījusi mana personīgā pieredze un apliecina visi, kas vajāti politisku motīvu dēļ.
Vismaz tā tas ir Latvijā. Nedomāju, ka situācija Lietuvā un Igaunijā īpaši atšķiras.
Secinājums ir sekojošs: ar klusēšanu jūs savam biedram vai tuviniekam nepalīdzēsiet, ar to jūs viņu nodosiet.
Apdraudēti ir visi, kas simpatizē Krievijai
…Daudzi vēl nav aptvēruši, ka esam iegājuši jaunā ērā. Baltijas valstu specdienesti ir saņēmuši komandu "fas". Pāris gadu laikā ar politisku zemtekstu ierosināto krimināllietu skaits ir strauji pieaudzis. Galvenā uzbrukuma virziens ir acīmredzams: sabiedriskie un politiskie aktīvisti, kuri vairāk vai mazāk simpatizē Krievijai.
Tiesa, dzīve rāda, ka trāpīt var ne tikai aktīvistiem. Mežu cērt – skaidas lec.
Šajā situācijā mums jāiemācās aizstāvēties, prasmīgi izmantot esošos demokrātiskos mehānismus. Tie un pēdējos gados pamatīgi apšņāptā mediju brīvība, sociālie tīkli, tiesu sistēmas relatīvā neatkarība, juristi sabiedrībā, kuri dažkārt gan nepiekrīt jūsu viedoklim, taču paliek uzticīgi tiesību pamatprincipiem.
Vajag pacensties iekustināt pat bezzobaino parlamenta opozīciju – "Saskaņu" (vismaz kaut kāda jēga no viņiem būs). Piemēram, "Saskaņas" frakcija varētu iniciēt 2016. gadā Saeimas pieņemto Krimināllikuma grozījumu atkārtotu izskatīšanu, - tieši šie normatīvie akti deva vaļu specdienestiem.
Ar vēsu prātu spriežot, kļūst skaidrs, ka patlaban nevarēsim mainīt valsts politisko kursu. Taču iekaisīt saujiņu smilšu satrakotajā represiju konveijerā, lai tas salūztu un apslāptu, - tas mums ir pa spēkam.
