Reiz Daugavpils pilsētā tramvajus nolēma nomainīt, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Pilsēta neliela, naudas nav daudz, tādēļ meklēšanas lauciņā pirmām kārtām uzrakstīja vārdu "cena". Krievijā, kā zināms, viss ir ļoti dārgs, taču tas ir cilvēkiem, kas tur dzīvo, savukārt tiem, kas tur nedzīvo, viss ir nez kāpēc mazliet savādāk. Tveras vagonbūves rūpnīcas piedāvājumu sveica ar atbalstu, kaut arī ar satraukumu – Krievija taču. Tāpēc nosūtīja nepieciešamos dokumentus kur nākas – ĀM, Drošības policijai – sak, mēs te to… drīkst? Tur pienācīgā kārtā, ņemot vērā plūsmu, dežūras kārtā neiebilda. Neesi jau tramvajs – apbrauks apkārt.
Taču kad līguma parādījās zaļā gaisma – parādījās izlūkošanas žurnālisti. Un sākās burzma: sensācija, Daugavpils pērk savu vēlmju tramvaju no rūpnīcas, kura sastāv holdingā, un holdingā citas rūpnīcas, un tur visu ko taisa nāvējošajām totalitārajām iekārtām: visādām laivām, raķetēm, PAR un citam ļaunumam. Vietējā dome metās taisnoties: nav tur nekādu tramvaju rupekļu apvienību, kuri nestu kaut kādus draudus pasaulei uz kaut kādu jūgu vai pantogrāfu galiem. Saka, vagonu strīdi – pēdējā lieta, kad vairs nav ko… Un vispār – mēs taču jautājām, jūs taču neiebildējāt?
Taču tur jau tā lieta, ka ĀM, apzinoties, ka nesaskatīja un nesadumpojās – sadumpojās un paaugstināja tonusu. Un sāka aiztikt citus tonusus un sadumpot specdienestus, aizgāja pat līdz pretizlūkošanas dienestam, lai tā savukārt arī sadumpojas un sadumpo. Jūs, saka, kāpēc pa tiešo ar mums šo jautājumu neapspriedāt? Kāpēc mūsu funkcijas pilda žurnālisti? Nonāca līdz premjerministram, kurš paziņoja, ka visi godājamie vagonu lietu vadītāji, kā arī vagonu lietu vadītāju godājamie ar jautājumu nodarbojas, visi strādā, un drīz kaut kas noteikti iznāks.
Tā kā tramvajs – tas ir, pirmām kārtām, drošība, jautājumam klāt ķērusies Drošības policija. Un pat paspēja sniegt vērtējumu. Saka, darījums it kā jau pats par sevi tā neko, tajā ziņā, ka neko nepārkāpj. Bet… tā kā tas ir ar noslēpumu, tad bojā. Šobrīd tādas valsts kā Latvija starptautisko imidžu – ideju augstajā līmenī, labi smaržojošo vidū, sabojāt to pietiek ar vienu smidzinājumu. Taču bez imidža naudu nedod. Starp citu, situācijas pikantums ir tajā, ka tramvajiem piešķirta tieši Briseles nauda, nevis Latvija. Tās pašas Briseles, ar sankcijām. Pret paši ziniet kuru. Paši ziniet par ko. Un te jūs ar šo te. Mazums kas. Varbūt jau labāk neko, kā dziesmā: brauca pa ielām tramvaji – brauca tramparkā nomirt.
