Pie mums Latvijā viss ir kārtībā. Citādi domā tikai āži. Vai, piemēram, Kremļa apmuļķots vai nopirkts hameleons un oportūnists, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Ir tikai viena problēma, kas satrauc patriotus un par ko mums ļauts ieminēties garāmejot, bez dziļiem secinājumiem. Runa ir par iedzīvotāju skaita samazināšanos.
Statistiķi jau sen cēla trauksmi, vara ar īsti nordisku aukstasinību reaģēja mierīgi: nevajag krist panikā, re, ievēlēs jaunu parlamentu, tas tad arī lems demogrāfijas jautājumus. Un tā ik pēc četriem gadiem. Iedzīvotāju skaits ar apskaužamu nelokāmību turpināja sarukt. Pamazām sarosījās skolotāji: 1. septembris ir jauki svētki, bet kur ir bērni? Pēc tam nemierīgi palika nodokļu iekasētāji: nodokļus paceļam, visi tā kā nu ir sākuši maksāt, bet kopsumma nez kāpēc samazinās, kas par lietu? Vēlāk nemiers sākās darba tirgū. Sāka satraukties darba devēji. Sak, mēs nevienu nevaram atrast. Esam gan algu pielikuši, gan pienākumus apšņāpuši, bet grūti atrast ne tikai tādus, kas ars un sēs, bet pat tādus, kas var kaut pāris stundas uzmanīt instrumentus, lai neviens nenosper.
Tad vēl iedegās cīņa ar Krievijas naudu, kas noveda pie banku slēgšanas Latvijā. Trauksme šķērsoja valsts robežas. To sajuta pat caurcaurēm digitalizētie pilsoņi no SVF, kuri skatās tikai vienā logā – monitorā. SVF paziņoja, ka Latvijai jāsper stingri soļi savas finanšu sistēmas reputācijas uzlabošanai, turklāt skaidroja, ka valsts ierobežotais darba tirgus var novest pie grūtībām ekonomikas ilgtermiņa izaugsmē.
Taču tiem puišiem nav ne jausmas, ar ko viņiem darīšana. Mūsu valdībā sēž neiedomājami un paradoksāli trauksmaini ļaudis. Paradoksāli tāpēc, ka aukstasinība ir trauksmainības antagonisms. Viņi spēj izturēt ne to vien. Ko, nodokļus nevar savākt? Nekas, gan jau kaut kad savāksies. Ak uzņēmēji karo? Pakaros un nomierināsies. Skolās nav bērnu? Priekš kam viņi tur vajadzīgi? Naudas nebūs? Kā ta nu nebūs, Briselē paprasīsim. Jūs tikai nekrītiet panikā, to mēs par ļaunprātību noformēsim. Īsti viedie Nasredini – es, emīrs vai ēzelis.
Tāpēc valdības galva, Kučinska kungs paziņoja, ka nepiekrīt. Kam – Engelsam vai Kautskim? Abiem. Sak, nevajag nekādu atklāto darba tirgu. Par agru. Sak, ko jūs lēkājat, par ko satraucaties? Vajag saglabāt vēsu prātu. Lai zvēriņš pienāk tuvāk. Varbūt, kamēr nāks, kāds no trijotnes "es, emīrs, ēzelis" atstieps kājas.
Mēs, patrioti, nervozējam, jo tāds mums ir darbs – nervozēt. Toties valdībai loģikas trūkumu pārmest nevar. Vai nu aizies valdība, vai tirgus, vai Latvijas tauta. Tik un tā tas būs labāk, nekā vērt vaļā darba tirgu un laist iekšā kaut kādus lētus vai pat nepavisam ne lētus nelatviešus. Vajag domāt par nācijas tīrību, nevis tās izdzīvošanu
