16:51 23 Jūlijs 2018
Tiešraide
  • USD1.1670
  • RUB74.0532
Preses materiālu glabātuve. Foto no arhīva

Komisijas, neatkarība un VDK: tāda vēsture Latvijai nav vajadzīga

© Sputnik / Алексей Мальгавко
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Jevgēņijs Leškovskis
39

Atmodas patētiskais nacionālpatriotisms domāts tiem, kuri neko nezināja. Domājams, Baltijas valstu neatkarība bija iespējama tikai tāpēc, ka PSRS Komunistiskā partija vienkārši nolēma atbrīvoties no balasta, uzskata vēsturnieks Vladimirs Simindejs.

RĪGA, 10. jūlijs — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Krievijas fonda "Vēsturiskā atmiņa" pētījumu programmu vadītājs un izdevuma "Krievijas un Austrumeiropas vēsturisko pētījumu žurnāls" galvenais redaktors Vladimirs Simindejs nav pārliecināts, vai varēs ierasties Latvijā, lai, piemēram, pastrādātu arhīvos. Diemžēl norobežošanās no krievu zinātniekiem Latvijas pašreizējās valdības laikā ir kļuvusi par parastu lietu, turklāt jāņem vērā arī tas, ka fonds atklāj ne īpaši patīkamas XX gs. Baltijas valstu vēstures lappuses.

Jāatgādina, ka Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs vētraini reaģēja uz dokumentālo fotogrāfiju izstādi "Aizdzītā bērnība", ko fonds organizēja pirms trim gadiem. Tā bija veltīta bērniem no Krievijas un Baltkrievijas, kas tika aizdzīti uz Latviju nacistu sodu operāciju laikā. Operācijās aktīvi piedalījās latviešu policistu bataljoni, Arāja komandas un SD. Viņi ne tikai piedalījās vairākās hitleriešu soda operācijās, bet arī uzbrukumos sarkanajiem partizāniem un civiliedzīvotājiem, piemēram, operācijas "Ziemas burvība" laikā (1943. gada februārī un martā).

Latvija – īsts negatīvas enerģijas kamols

Savulaik Vladimirs Simindejs dzīvoja Latvijā – laikā, kad ieņēma Krievijas vēstniecības trešā sekretāra posteni. Taču arī pēc diplomātiskā komandējuma viņš vērīgi sekoja notikumiem Baltijas valstīs.

Sarunā ar Sputnik korespondentu viņš pauda viedokli par pašreizējo stāvokli Latvijā. Daugavas Vanagi, bijušie Waffen SS leģionāri apvienojās, lai stimulētu revanša noskaņojumu emigrācijā un formulētu priekšstatus par pagātni un vēlamo nākotni rietumu sabiedrībā. Šis negatīvās enerģijas kamols tika nodots nākotnei. Patiešām, šī enerģija sāka piepildīt Latviju 80. gadu otrajā pusē," – teica Simindejs.

Владимир Симиндей
© Foto : Игорь Мейден
Vladimirs Simindejs

1998. gadā tika izveidota Latvijas vēsturnieku komisija. Tās galvenais uzdevums bija papūlēties izgludināt ebreju atmiņas par latviešu līdzdalību Holokaustā.

Mērķis bija acīmredzams: atdalīt sabiedrības apziņā Holokausta jautājumus no latviešu bataljonu soda operācijām, retušēt nacionālistu antisemītisko aktivitāti, attēlojot viņu noziegumus kā vācu nacistu noziedzīgo pavēļu pildīšanu, un pie viena arī izbīdīt priekšplānā nedaudzos, kuri palīdzēja ebrejiem kara gados. Zināmā mērā tas Latvijai ir izdevies.

Lūk, kur parakņājušies vietējie vēsturnieki

Pēc tam nāca 2010. gads – toreizējā Latvijas prezidenta Valda Zatlera vizīte Maskavā, Krievijas un Latvijas divpusējās vēsturnieku komisijas nodibināšana. Ledus vēl nekusa, taču darbs sākās. Latviešu vēsturnieku interese bija skaidra uzreiz: izķeksēt rozīnes no bulciņām, sadabūt kādus dokumentus ar "karstiem" faktiem (piemēram, Kominternes vai NKVD līnijā), lai ilustrētu sen iesūnojušās tēzes par tā saucamo "padomju okupāciju".

Savukārt Krievija centās atstāt vēsturi vēsturniekiem – lai viņi nodarbojas ar pētījumiem savā laukā. Starp citu, tas ir loģiski un saprotami. Taču Krievija par zemu novērtēja vēstures politizāciju Latvijā un to, ka noteiktas XX gs. lappuses ir oficiālās ideoloģijas un valstiskuma stūrakmens.

Dažkārt šāda attieksme noveda pie nepatikšanām. Atsauksim atmiņā, kas notika robežu līguma ratifikācijas laikā – par muļķīgo mēģinājumu iekļaut dokumentā kaut kādu preambulu par sen jau spēku zaudējušo 1920. gada miera līgumu…

"Paradoksāli ir tas, ka astoņu gadu laikā komisija neko jēdzīgu neizdarīja. Mūsu fonds "Vēsturiskā atmiņa", kura pārstāvji misijā nestrādāja tajā pašā laikā laika klajā ne vienu vien dokumentu izlasi, monogrāfiju un rakstu izlasi, kuros aptverti Padomju Savienības un Latvijas, kā arī Krievijas un Latvijas sižeti. Mūsu plāni ir plaši – atšķirībā no komisijas, kas savu darbu ir pārtraukusi, turklāt nebūt ne pēc Krievijas iniciatīvas," – atzīmēja Simindejs.

Nepareizā svara kategorija

Starp citu, pāris vārdi jāpiebilst par abām komisijas pusēm. No Maskavas puses komisijas darbu uzraudzīja Krievijas Zinātņu akadēmija, no Latvijas – personas no "prezidenta loka", tas ir, ar politiku funkcionāli saistīti cilvēki.

Komisijas locekļu attiecības vienmēr bija sarežģītas. Sākotnēji tās līdzpriekšsēdētājs no Latvijas bija akadēmiķis Inesis Feldmanis – cilvēks ar specifisku viedokli, kurš nekādi nevarēja sastrādāties ar Krievijas pārstāvi, akadēmiķi Aleksandru Čubarjanu. Pēc tam par komisijas līdzpriekšsēdētāju no Latvijas kļuva Antonijs Zunda, kam paša kolēģi nereti pārmeta bonapartismu.

Vārdu sakot, komisijas darbs ritēja kā pa grambām, un 2014. gadā ar izdomātu ieganstu sakarā ar krīzi Ukrainā latviešu kolēģi sāka sabotēt komisijas darbu. 2018. gadā pēc zināma aktivitātes uzplaiksnījuma no Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša puses, ko iedvesmoja Maskavas zinātnisko ievērības cienīgo vietu apmeklējums Maskavā, darbs nonāca pie skumjā fināla. Spārīti aprāja nacionālpatriotiskie kolēģi, tostarp arī izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, tā nu LZA vadītājs bija spiests konstatēt divpusējās komisijas galu no Latvijas puses.

VDK pētīšana: to atceros, šito – neatceros

"Patlaban turpinās vodeviļa ap otru komisiju no Latvijas, kas pēta VDK mantojumu. Pagaidām tā neko nopietnu nav nodemonstrējusi. Toties strādāšanas ilūzija, protams, tika radīta un Latvijā pat pasniegta kā milzum svarīga misija jauniešu "pareizai" apgaismošanai, jo darbā tika iesaistīti arī studenti. Komisijas darbs bija vērsts nevis uz mierīgu VDK darbībai veltīto dokumentu masīva izpēti, bet gan uz kaut kādu sižetu meklēšanu, lai būtu iespējams atspoguļot Komitejas darbību drūmākajos vai, gluži otrādi, absurdākajos toņos," – uzsvēra Vladimirs Simindejs.

Rodas jautājums. Kāpēc ilgajos darba gados komisiju nav ieinteresējusi tēma, kas tagad, Latvijas simtās gadskārtas svētkos ir tik aktuāla: kāda bija LPSR Komunistiskās partijas un VDK patiesā loma 80. gados un 90. gadu sākumā, laikā, kad Baltijas valstis ieguva neatkarību? Tagad (pat bez pārtraukuma Dziesmu un deju svētkos) visas runas ir galēji patētiskas un urāpatriotiskas: sak, lepnās Baltijas valstis cēlās kājās Atmodas kaismē un parādīja PSRS savu spēku un vēlmi gūt brīvību!

"Iespējams, viss tomēr bija citādi, ja vien, protams, paskatīties uz notikumiem objektīvi. Vai tik triju Baltijas valstu patētiskā atšķiršanās no PSRS patiesībā nebija… vienkārša balasta izmešana no PSRS puses? Vai tik tur nebija "klusas rīcības saskaņošanas" elementu pušu starpā? Zināms taču noskaņojums Gorbačova lokā. Cita starpā arī šo jautājumu būtu labi izpētīt mūsdienu Latvijai. Taču jau pats jautājums tiek uztverts kā pamatu graušana. Protams, rezultātā samazinās iespējas izvirzīt zinātniskas hipotēzes un atšķetināt vēlīnā padomju perioda viltīgos pavērsienus," – teica Vladimirs Simindejs.

Pēc temata

Dombrava par Latvijas varenību: "ar dziesmu spējām sagraut kodollielvalsti"
Gasparjans: demokrātija Latvijā – tā ir vairākuma tiesības apspiest mazākumu
Imants Kalniņš: atmodas laikā inteliģenci vienkārši izmantoja
Lato Lapsa aicinājis dzejnieku Rokpelni pastāstīt, par ko "stučījis" VDK
Jurkāns: kas zog miljardus un kāpēc Latvijai vajadzīgi "VDK maisi" un "Valodas draugs"

Galvenie temati