18:54 11 Decembris 2017
Rīga+ 0°C
Tiešraide
Rīga

VDK maisu noslēpums, jeb Kāpēc Latvija sēro Neatkarības svētkos

CC BY-SA 3.0 / Edgars Košovojs
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Pāvels Kirillovs
93

No pirmā acu uzmetiena šīm tēmām nekā kopēja nav. Pirmkārt, pēc nesenajiem valsts svētkiem vairākas valstī pazīstamas personības bija sašutušas un izbrīnītas par skumjo faktu: Neatkarības diena un nedēļa svētku priekšvakarā valstī aizritēja sēru maršu skaņās.

PSRS laikos "Gulbju ezeram" vismaz bija pienācīgs pamats. Otrkārt, no jauna galvu pacēlusi diskusija, vai tomēr ir vērts atvērt putekļainos VDK maisus. Vai zināt, ko domāju es? Man šķiet, ka varbūt tajos maisos, kas sakrauti izmeklētāju pagrabā, atrodams atminējums, kāpēc laikā no 13. līdz 18. novembrim gaisā nepārprotami vijas skumjas un augsto amatpersonu sejas rindās pie Mildas ar vainagiem rokās ir tik iedvesmotas un patētiskas. Varbūt tāpēc gudri cilvēki negrib vērt vaļā šo zināšanu avotu — nekad nav zināms, kādas zināšanas pavairos skumjas.

Es neko negribu apgalvot, taču, pirmkārt, vai kāds var garantēt, ka VDK maisu izpētes komisijas locekļi paši nav starp bijušajiem aģentiem, un, otrkārt, ka patlaban pie varas stūres Latvijā stāvošie nav pēc labākās sirdsapziņas kalpojuši VDK padomju laikos? Šī iemesla dēļ viņi ir ļoti ērti visiem, tostarp arī politiskajiem oponentiem — ar viņiem var droši un komfortabli manipulēt ar šantāžas palīdzību? Kurš, piemēram, var pastāstīt, kāpēc pēdējo mēnešu laikā valdošā koalīcija tik paklausīgi pilda visas Nacionālās apvienības kaprīzes? Varbūt tā tomēr ir iebāzusi degunus maisos? Tiesa, tajos jau ir parakņājusies "Kremļa roka". Vai jums šķiet, ka ar tādas kompromitējošās informācijas palīdzību Maskava nevar bez grūtībām kontrolēt marionetes Latvijā? Kartotēkas kopijas vai pat oriģināli tur taču noteikti ir.

Pirms pāris gadiem intervijā avīzei Diena PSRS VDK arhīvu izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris atzina, ka jau tolaik no valdības puses bija jūtama nevēlēšanās atklāt tādu informāciju tautai.

Izmeklētājs stāstīja, ka komisija vēlētos demonstrēt sabiedrībai jautājumu plašākā kontekstā, jo bijuši ne tiki 600 "oficiālie čekisti", sistēmā esot izmantota arī nomenklatūra un politiskais aparāts. Kangeris piebilda, ka arhīvos pieejamas ziņas par aptuveni 80 tūkstošiem cilvēku.

Iepriekš viņš pastāstīja: datu publikācijas pretinieki uzskata, ka Latvija varētu būt vīlusies par saviem kultūras darbiniekiem, dzejniekiem, zinātniekiem, sportistiem un garīdzniekiem, varot izrādīties, ka augstos krēslos sēž komunistiskās partijas nomenklatūras bijušie kadri. Aizrautīgais pretpadomju disidents Konstantins Pupurs apgalvoja, ka daļa VDK uzticības personu joprojām ieņem Latvijas universitātes dekānu un profesoru vietas.

Cik iejūtīgi cilvēki. Izrādās, viņi baidās sagādāt vilšanos latviešiem. Bet varbūt nemaz nav par ko kaunēties? Varbūt nāktos godīgi atzīt, ka maisos slēpjas šīs valsts vēstures slānis. Latvijas oficiālā doktrīna ir izraudzījusies upura lomu Latvijai un latviešiem. Ne jau tāpēc, ka kāds pavisam nopietni cerētu, ka Krievija izmaksās kompensāciju. Tāpēc, lai pašiem neviens neizstādītu rēķinu.

Tas, ka jau pagājušā un aizpagājušā gadsimta mijā jaunā un progresīvā latviešu inteliģence pēc studijām Sanktpēterburgā, izraudzījās sabiedrotajos sociāldemokrātus, bet vēlāk — arī boļševikus, ir skaidrs. Mērķis bija сēls — cīņa par neatkarību ar carisko despotisku. Mērķis tika sasniegts, turklāt, ja atceraties, daudzi latvieši palika uz dzīvi Krievijā.

Nesāksim saukt ciparus, kas demonstrētu latviešu īpatsvaru Ārkārtas komitejas aparātā. Pat neatgādināsim, ka upuri krievu tautas vidū represiju laikā bija nesalīdzināmi lielāki nekā starp latviešiem deportāciju rezultātā.

Otrā pasaules laikā daudzi neatkarības cīnītāji atkal izraudzījās sabiedroto. Un atkal kļūdījās, kā vēlāk parādīja Nirnberga.

Pēckara laikā latviešu komunisti, gan rīkodamies atbilstoši centra pavēlēm, turpināja vadīt Latviju un ar lielāko prieku izmantoja visus nomenklatūras labumus. Latviešu inteliģence godprātīgi kalpoja valstij un ražoja daiļdarbus sociālistiskā reālisma stilā visdažādākajos žanros. Nekāda masveida protesta nebija, pat ne smakas no tā. Šurp atbraukušie sociālisma celšanai krievi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji un citu tautību pārstāvji, lielākoties būvēja tiltus, teletorņus, skolas, slimnīcas, rūpnīcas un turpināja tajās strādāt.

Tādējādi mēs nonākam pie vienkāršas un acīmredzamas lietas: padomju vara — tā arī ir latviešu vara. Kura, tostarp, iekarota ar viņu sviedriem un asinīm.

Taču, kad 90. gadu sākumā valstī sāka atgriezties tie, kuri bija spiesti bēgt uz ārzemēm (tostarp, arī visīstāko padomju varas ienaidnieku bērni), viņu priekšā vietējiem latviešiem kļuva kaut kā neērti, laikam. Cilvēciski tas ir saprotami. Nācās steidzami pārkalt sevi par patiesiem antipadomniekiem, lai nepadomā ko lieku. Kurš nelec — tas nodevējs.

Iezīmējas interesanta aina. Ja piekrist oficiālai valsts doktrīnai, ka okupācija bija, tad sanāk, ka latvieši rīkojās kā kolaboracionisti. Un ja nebija — tad kā aktīvi padomju varas un komunisma cēlēji. Un čekistu kartotēkās minētie — nav nodevēji, bet gan aģenti, kuri cīnījās ar pasaules imperiālismu un PSRS ienaidniekiem. Ko tad izvēlēties?

Gruzīniem, ja atmiņa nepieviļ, bija filma "Nožēla". Latviešu vārdnīcā šāda vārda, acīmredzami, nav. No sākuma pabraukāja uz Ļeņina bruņu mašīna, nokāpa — aizmirsa — mēs tak paši neesam vietējie. Pēc tam karoja SS leģionā, pēc tam cēla padomju varu. Un visur it kā palikuši malā. Kad ES uzspieda dalībvalstīm kvotas, saskaņā ar kurām viņiem bija pienākums uzņemt bēgļus no Melnā kontinenta, Latvija atkal iztaisīja lielas acis. It kā ne viņa viena no pirmajām atbalstīja ASV un viņu NATO sabiedroto operācijas Lībijā un Sīrijā, kuras uzsāka lavīnveida bēgļu skaita pieaugumu.

Šobrīd, raizējoties par neatkarības saglabāšanu, Latvija arī izdara grūtu izvēli. No vienas puses — lielais biedējošais austrumu kaimiņš. No otras puses — partneri, kuri, kā rāda jaunākā vēsture (vai arī tas, kas iet pēc vēstures beigām), ar vardarbīgu rīcību gāž likumīgu varu dažādās valstīs, patvaļīgi maina robežas, iegulda miljardus dolāru situācijas destabilizēšanā neatkarīgajās valstīs.

Kāda izvēle tiks izdarīta?— To mēs redzēsim oficiālo amatpersonu sejās, piedodied.

Pēc temata

Svinīgie pasākumi: Neatkarības diena Rīgā
"Viņš ir labs, viņš cīnījās pret krieviem": Lietuva aizstāv pareizo slepkavu

Galvenie temati