05:57 20 Oktobris 2019
Tiešraide
  • USD1.1144
  • RUB71.3066
Āboli

Draudzība par āboliem: kāpēc Polija pārliecina Maskavu par saviem "labajiem nodomiem"

© Sputnik / Vitaliy Ankov
Viedoklis
Saņemt īso saiti
46

Vai Polija ir kļuvusi par mūsu sabiedroto? Nē. Varbūt tā atteikusies no savienības ar mūsu pretiniekiem? Arī ne. Iespējams, Polijā mainījusies attieksme pret mūsu neseno vēsturi? Nē, gluži otrādi, valstī sākas padomju pieminekļu nojaukšana.

Polijas ārlietu ministrs Vitolds Vaščikovskis paziņojis, ka viņa valsts uzskata Krieviju par "lielo iespēju" un "nezaudē cerību pārliecināt to par saviem labajiem nodomiem". Varētu domāt, pēc viņa paša nesenajiem vārdiem par to, ka Ukraina neiekļūs Eiropā ar Banderu, būtu laiks mest gaisā cepures, dzert šampanieti un laist gaisā salūtus, atzīmē aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs Rostislavs Iščenko.

Varētu domāt: ko vēl vairāk gaidīt, ja jau tradicionāliu rusofobā Polija ir novērsusies no Ukrainas (projekta, ko Polija izstrādāja un loloja vairāk nekā visi pārējie eiropieši — agrākie un pašreizējie) un informē par vēlmi uzlabot attiecības ar Krieviju?

Taču situācija nemaz nav tik vienkārša. Politika ir spēle par naudu, tāpēc Ukrainas acīmredzamais zaudējums nebūt nenes acīmredzamu vinnestu Krievijai. Skaidrs ir viens: uzvarēt cenšas Polija.

Vai Polija ir kļuvusi par mūsu sabiedroto? Nē. Varbūt tā atteikusies no savienības ar mūsu pretiniekiem? Arī ne. Iespējams, Polijā mainījusies attieksme pret mūsu neseno vēsturi? Nē, gluži otrādi, valstī sākas padomju pieminekļu nojaukšana.

Ko tad īsti nozīmē poļu ministra vārdi? Vai viņš būtu tīšām maldinājis mūs? Diez vai. Diplomāti nav nekādi blogeri, viņi augstu vērtē savu reputāciju un tik atklāti nemelo. Nav jau tā, ka viņi nemaz nekrāptos. Viņi nesaka nepatiesību. Toties viņi var teikt tikai daļu patiesības. Ja nevēlaties vilties, uzmanība jāpievērš nevis tam, par ko diplomāti runā, bet gan tam, par ko viņi klusē. Tātad Polija, pēc ministra teiktā, uzskata Krieviju par lielu un perspektīvu tirdzniecības partneri un gribētu to pārliecināt par saviem labajiem nodomiem. Un vēl Varšava gribētu veidot konstruktīvu dialogu ar Maskavu.

Šīs tēzes pirmā daļa liecina, ka Polija gribētu atkal vest savus ābolus un citu kontrankciju liegto produkciju uz Krievijas tirgu. Vēl vairāk, Varšava ar lielāko prieku ieņemtu tajā nišas, ko atbrīvojuši tās kolēģi no ES. To neviens neapšauba. Zaudētajos Krievijas tirgos gribētos atgriezties ne tikai poļiem, bet arī vāciešiem, francūžiem. Pie tam ASV kompānijas vienkārši nospļaujas par viņu pašu valdības ieviestajām sankcijām un investē Krievijā, pūloties ieņemt vietu, kamēr eiropiešus bremzē sankcijas.

Ko tad īsti Varšava var mums piedāvāt par hipotētiski īpašu attieksmi pret to? Varbūt poļi mainījuši savu negatīvo attieksmi pret "Ziemeļu straumi 2", kam viņi mēģināja kaitēt aktīvāk nekā visas pārējās ES dalībvalstis kopā? Nē. Nesenās Trampa vizītes laikā Varšavā pārrunās Polija pauda viennozīmīgu atbalstu ASV nodomiem aizvietot Krievijas gāzi Eiropas tirgū ar savu sašķidrināto gāzi. Ar mērķi pavirzīt šo projektu ASV burtiski pirms mēneša centās piespiest Vāciju atteikties no atbalsta, ko tā sniedz "Ziemeļu straumei 2". Tas ir, šajā principiālajā jautājumā Polija joprojām ir Krievijas pretinieks un uzticams ASV sabiedrotais.

Tajās pašās pārrunās poļi uzstājīgi popularizēja savu "Starpjūras" projektu, kas paredz Polijas neformālu hegemoniju telpā no Melnās jūras (vai varbūt pat Vidusjūrai) līdz Baltijai. Taču projektu ģeopolitiskais mērķis ir vienīgais iemesls, kas attaisno tā izveidi, — "sanitārā kordona" izveide starp Krieviju un Rietumeiropu.

XX gs. 20-30. gados tamlīdzīgu apvienību dēvēja par "Mazo Antanti" (lai arī "Starpjūru" ideja jau tolaik nedeva mieru), tagad modē ir termins "Starpjūra", taču lietas būtība nemainās: Krievijas bloķēšana un un gāzes piegādes Eiropā organizēšana līnijā Ziemeļi (amerikāņu sašķidrinātā gāze) — Dienvidi (Līča monarhiju gāze). Savukārt Polijai šajā projektā pienāktos godpilnā galvenā posma misija, kas apvienotu Austrumeiropu — projekta galveno menedžeri. Pie tam pārējo poļu politiķu cerības aiziet tik tālu, ka viņi līdz ar šo vilni cer iekļūt G20, nostiprinot tiesības un pienākumu pārstāvēt tur Austrumeiropas intereses.

Tas ir interesants gājiens. Polija līdz ar citām Austrumeiropas valstīm ir ES dalībvalsts. Vienlaikus līdz ar Lielbritāniju, kas gatavojas izstāties no ES, kā arī Vāciju, Franciju un Itāliju, Eiropas Savienība ir "Lielā industriālā divdesmitnieka" kolektīvais loceklis. Tātad Austrumeiropas intereses šajā klubā ir aizstāvētas.

Pēc būtības, poļu plāni, kuri gatavi kuru katru brīdi, iespējams, pārvērtīsies par viedokli, varētu novest pie ES sašķelšanās, ja tie īstenosies. Pie tam "vecā" — Rietumeiropa — paliks pati par sevi, bet Polija cenšas ieņemt "jaunās" — Austrumeiropas — līdera lomu, kam, balstoties uz ASV, "Starpjūras" ietvaros jākļūst par efektīvu instrumentu, kas bloķētu ES tuvošanos Krievijai. Vārdu sakot, Polijas ilgtermiņa plāni neatbilst ne Maskavas, ne ES interesēm.

PGA sistēma Patriot
© Sputnik / Игорь Зарембо

Varšava to ļoti labi saprot, jo sakarā ar Trampa vizīti "Starpjūras" samitā (ko Polija uzskata par visai sekmīgu) poļu politiķi pauduši arī tādu ideju, kā ASV, Lielbritānijas un Polijas neformālās militāri politiskās koalīcijas izveidi. Pievērsiet uzmanību: Savienotās Valstis nav ES loceklis, Londona iniciējusi izstāšanās procedūru un tuvākajā laikā pametīs ES. Polija un citas ES valstis ir partneri NATO. Tātad arī minētā apvienošanās iespējama tikai alianses ietvaros.

Šis fakts ļauj secināt, ka Polija centīsies veidot ekskluzīvas partnerattiecības ar ASV, piedāvājot tai separātas koalīcijas apvienību izveidi gan NATO (kopā ar ASV), gan ES (kas darbojas ASV interesēs) ietvaros. Savukārt "Starpjūras" iecere kļūs par struktūrprojektiem, kas tiek īstenoti ASV aizbildniecībā un vērsti uz Krievijas un Rietumeiropas ekonomisko un politisko sakaru bloķēšanu.

Nav nekāds brīnums, ka Polijas centieni pārliecināt Krieviju par saviem "labajiem nodomiem" nesastop ar Maskavas sapratni. Var jau būt, ka Varšavas nodomi patiešām ir labi (no poļu viedokļa), taču it nemaz neatbilst Krievijas stratēģiskajām ilgtermiņa interesēm.

Atlikusi vēl viena tēzes daļa par to, ka Polija vēlētos veidot konstruktīvu dialogu ar Maskavu. Kāda būtu dialoga tēma, ja Polijas un Krievijas ilgtermiņa stratēģisko plānu domstarpības, šķiet, ir lielākas pat nekā 1939. gadā? Ar ko izskaidrojama Polijas ministra labsirdīgā attieksme pret Krieviju? Ko īsti viņš vēlas piedāvāt (vismaz par ābolu atgriešanos Krievijā)?

Esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka poļi vēlētos sākt dialogu par Ukrainas tālāko likteni un tā ietvaros gūt pēc iespējas vairāk priekšrocību. Viņi ir pārliecinājušies par to, ka Rietumi atteikušies turpmāk atbalstīt Kijevu. Polija redz, ka ASV labprāt vienotos ar Krieviju daudzos jautājumos, kuru fonā Ukraina nav  principiāla Vašingtonai — to iespējams atdot jebkura darījuma ietvaros. Paši poļi vairs neinteresējas par projektu, pie tam diskomfortu rada banderovieši, kuri aktīvi iespiežas pie viņiem līdz ar miljoniem ukraiņu viesstrādnieku.

Varšava saprot, ka agri vai vēlu Rietumu atmestais Ukrainas projekts nonāks Krievijas ietekmes sfērā. Īstais laiks patirgoties par savām interesēm (mēs taču atceramies, ka "Ļvova ir poļu pilsēta") un pie viena papūlēties ar Krievijas rokām atrisināt banderoviešu lavīnas problēmu. Jāsaprot, ja Maskava var gadiem ilgi gaidīt, kad Ukrainā iestāsies tai nepieciešamais stāvoklis. Maskava ir pacietīga.

Nu, bet gadījumā, ja Ukrainā strauji veidosies negatīva atmosfēra, Polijai nāksies gandrīz acumirklī (viena vai divu gadu laikā) uzņemt piecus vai sešus miljonus "uz Eiropu orientētu" bēgļu, galvenokārt — no probanderiskajiem Rietumukrainas reģionām un banderizētās Centrālās Ukrainas (tostarp arī Kijevas).

Polijai, kur jau strādā aptuveni pusotrs miljons ukraiņu "gastarbaiteru", kur milzt sociālā spriedze, pieci miljoni ir nepanesama nasta. Atgādināšu, ka Vācija, kas divu gadu laikā uzņēmusi mazliet vairāk nekā miljonu bēgļu no Āzijas un Āfrikas, vēl joprojām plīst pa šuvēm, un nesaskaņas vācu sabiedrībā pieaug.

Tātad Polijas ārlietu ministrs saka baltu patiesību. Varšava patiešām vēlas veidot dialogu ar Maskavu, Polija patiešām vēlētos pārliecināt Krieviju par to, ka visas tās inicialtīvas Austrumeiropā, arī "Starpjūras" projekts, veidojušās ar "labiem nodomiem". Bet kāpēc tas būtu vajadzīgs Krievijai?

Pēc temata

Bezvīzu režīms: mērķis ir atlaist vai paturēt?
Polija sūdzas par Krievijas ieviesto sankciju radītajām mokām un sapņo par to atcelšanu

Galvenie temati