23:50 12 Decembris 2017
Rīga+ 7°C
Tiešraide
Dziesmu svētki Rīgā, Ļenina ielā, 1973. gads

Dzīve ir sāpīga lieta: latviešu tautas garīgie pamati

© Foto: facebook / Alexandr L. Litvak‎ / фото: Михаил Карачинский / Рига и Латвия. Назад в Будущее...
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Valentīns Rožencovs
424

Prieks un ciešanas vienmēr iet kopā, bet latviešu tauta izvēlas sāpes laimes vietā.

Nesen pilsētas vadība atskaitījās par Mežaparka lielās estrādes rekonstrukcijas sākumu un solīja pabeigt darbu pirms 2018. gada Dziesmu svētkiem. Gribas gan ticēt, ka viņiem veiksies un viņi to tiešām paspēs. 

Jo viena lieta ir episki sačakarēt Barona ielas remontu, bet pavisam cita — atstāt Latvijas tautu bez Dziesmas svētkiem. Tā ir mūsu būtība. Un tādu izgāšanos Ušakovam ar visu viņa domes "krievu kliķi" neparko nepiedos.

Nav tā, ka man būtu žēl Ušakovu, taču par Dziesmu svētkiem esmu patiesi noraizējies. Tā nav liekulība — ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš mīl savu dzimteni, gribot vai negribot, izjūt ne tikai lepnumu, bet par pietāti pret šiem svētkiem.

Tie pat nav tikai svētki vien. Tas ir pasākums. Tāda vairs nav nekur citur pasaulē. Cilvēkam no malas nepietiks iztēles iedomāties, kā tas ir, kad simtiem tūkstošiem koristu, kuru izgājiens Mežaparka tribīnēs aizņem gandrīz veselu stundu, vienlaikus sāk dziedāt. Dziesma lido — un tu saproti, ka tā nav tikai mākslas metafora: koru dziesma patiesībā lido pār Rīgu, tā ir katrā mikrorajonā, visos logos, plešas virs Daugavas, un lēnām pagaist kaut kur laukos.

Runa nav tikai par dziesmu vai tās muzikālo vērtību. Galvenais ir tas, ka koncertos nav aktieru un skatītāju — visi ir vienādi. Rīgā uzstājas cilvēki no visas valsts. No pilsētām, ciemiem, sādžām un viensētām. Tie ir pašdarbības kolektīvi. Tavi kaimiņi dzied un dejo, bet tu dzied viņiem līdzi no zāles vai pie televizora tiešās translācijas laikā. Vērojot šo nācijas vienotības momentu, šermuļi skrien pa kauliem no jūtām, ka tu esi saskāries ar kaut ko tik grandiozu un nozīmīgu. 

Ārvalstniekam to nesaprast. Žēl, protams, jo gribētos padarīt Dziesmu svētkus par tūristu Meku Latvijā, tādu kā karnevāls Riodežaneiro. Vai vismaz karnevāls Venēcijā. Gribētos, taču nē. Dziesmu svētki latviešu tautai ir tik svēti, ka pārējiem vienkārši nepietiek vietas. Burtiskā nozīmē — visas biļetes uz Mežaparka Lielo Estrādi tiek izpirktas jau pirms gada. Pat ņemot vērā, ka pēc rekonstrukcijas tā kļūs lielāka, situācija nemainīsies — vietas nepietiks.

Dziesmu svētki izmaksā miljonus, bez iespējas atmaksāties. Reizēm parādās saprātīgi lēmumi, un svētku daļiņu pārnes no Mežaparka uz "Daugavas" stadionu un uz laukumiem visā Rīgā — tad pilsēta pārvēršas par pasakainu mūzikas valsti. Tūristi skaļi brīnās, uzņem video un pašiņus. Bet rīdzinieki dusmīgi sūdzas sociālajos tīklos par nosprostoto satiksmi, un latviešu inteliģence izmisumā pleš sev matus — Ušakovs reklamē sevi mūsu svētuma fonā. Monetizēt sakrālo nav izdevies. Dzīve ir sāpīga lieta.

Ziemā Rīgā pasniedza prestižo Purvīša prēmiju Latvijas mākslas jomā. Kur nu vēl prestižāk. Ārzemju žūrija, nominēti labākie no labākajiem. Galveno balvu ieguva trīs jauni cilvēki par modernu mūzikas video kompozīciju pēc Dziesmu svētku motīviem. Balvas pasniegšanas ceremonijā esošais Latvijas sabiedrības krējums raudāja — no sajūsmas, no lepnuma, no trīsām.

Tikai retais izlasīja libretu ar šīs performances koncepciju. Talantīgie mākslinieki apkopoja visas dziesmas, kas izskanējušas sešos Dziesmu svētkos kopš Latvijas neatkarības 1990. gada, un konstatēja trīs biežāk sastopamos vārdus: "saule" (209 reizes), "meita" (193) un "dievs" (184). Uz šiem vārdiem balstās viņu dziesma, par kuru viņi saņēmuši Purvīša prēmiju. 

Ko viņi ar to gribēja teikt? "18. novembrī dziedājām kora mūzikas koncertā, un man kļuva trakoti smagi," – atzinās viens no autoriem. "Bija jādzied par važām, atgriešanos jūgā un tuvākajā nākotnē sagaidāmo drauga nāvi ložu krusā. Veca dziesma, kas deviņdesmitajos skanēja Lielajā estrādē. Toreiz tā bija kā naglai uz galvas. Neatkarība tik tikko atgūta, bet padomju armija vēl tepat…Taču pēc divdesmit-cik-tur gadiem tā dziedāt. Man likās, tie, kas šitā var gausties tā vietā, lai priecātos par neticamo laimi, varbūt nemaz nav pelnījuši to neatkarību."

Aspazijas muzejs Jūrmalā
© Sputnik / Sergey Melkonov

Tā nav netīra paskvila vai kāda krievu "okupanta" pēcnācēju spļāviens. Nē, šie vārdi ir drukāti uz plāksnītes un atrodas mākslas galerijas telpā tieši tajā brīdī, kad kupla latviešu elite aiz prieka raud, klausoties kompozīciju-uzvarētāju. Anna Salmane Krišs Salmanis un Kristaps Pētersons — galvenās latviešu dziesmas autori, pasaulē vissmagākās dziesmas. Dzīve ir sāpīga lieta.

Latviešu izdevumi saņem grantu cīņai ar Krievijas propagandu un publicē rakstu sēriju, kuros atmasko krievvalodīgos medijus, kas saņem naudu no Kremļa par latviešu realitātes nomelnošanu. Sirsnīgie altruisti no latviešu žurnālistiem grib atvērt acis vietējiem krieviem un atvest tos drošā un pareizā informatīvā telpā. Viņi lūdz Rīgas stand-up aktierus nolasīt šos atmaskojumus, un publika priecīgi smejas par jokiem par dumjajiem un zombētajiem krieviem. Nez kāpēc krievi aizvainojas un pat savelk dūres, bet neuzticas latviešu presei. Nepateicīgie. Latvieši ir vīlušies. Dzīve ir sāpīga lieta.

Autoritatīvs latviešu papīra izdevums rūpīgi slīpē intervijas ar kandidātiem Rīgas mēra amatam, nācijas pēdējo cerību uz glābšanu, uz galvaspilsētas atgriešanos valsts sastāvā. Par kandidātu aizlūdz visa redakcija, labākie prāti raksta viņam tekstus, drosmīgas replikas un asas atbildes. Interviju publicē uz sešām slejām. Taču šīs slejas paliek iekšpusē, bet uz vāka dižojas smaidošais Niks Ušakovs ar pirmsvēlēšanu saukli — viņš nopircis reklāmas laukumu. Dzīve ir sāpīga lieta.

Liela latviešu medija īpašnieks, miljonārs lasa Sputnik Latvija un dusmu pilns aicina nekavējoties sasaukt visus spēkus un novirzīt tos uz krievu lasītāju, ar mīlestību un rūpēm parādīt viņam īsto ceļu uz Eiropas vērtībām. Īpašniekam rada tāmi ar skaitļiem — cik maksā labs krievu valodā rakstošs žurnālists, cik tādu vajag un cik mēnesī izmaksās svētais karš par krievu auditorijas prātiem. Miljonārs aprij validolu un atdziest. Uz krievu rēķina nopelnīt nevar, bet ja nav peļņas, priekš kam tad karot? Turpināsim klusējot ciest. Dzīve ir sāpīga lieta.

Veiksmīgs profesionālis pēc trešā bērna piedzimšanas plāno aizvest ģimeni uz komfortablo Kanādu, bet pats atgriezīsies un karos ar Krieviju, kas noteikti uzbruks Latvijai. Kara nav, bet ģimenes laime jau ir sabrukusi kopā ar ģimenes galvas garīgo veselību.

Visa Latvija netic savām acīm — mūsu tenisiste uzvarējusi! Pēc laimes nāk sāpes — Aļonas publikācija Instagramā ar Georga lentīti.

Ne jau mums lemts smīnēt par lielās kaimiņvalsts garīgajiem pamatiem un īpašo suverenitātes ceļu – latviešu nacionālā ideja ir unikāla. Tā māca mīlēt sāpes un neticēt savai laimei.

Pēc temata

Dzimtene sargā: Drošības policijas uzmanības zīme

Galvenie temati