13:10 06 Decembris 2019
Tiešraide
  • USD1.1094
  • RUB70.7798
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Patiesība nav jāmeklē vīnā: režīma noziegumu atbalss

© Sputnik / Sergey Melkonov
Viedoklis
Saņemt īso saiti
70

Pieprasīt latviešu pēckara paaudžu atbildību par Rumbulas un Biķernieku mežu ir tikpat bezjēdzīgi, kā mūsdienu krievu atbildību par latviešu deportācijām, taču nevajadzētu sevi arī asociēt ar tālaika režīmiem.

1939. gada 23. augustā PSRS un nacistiskā Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu līdz ar slepenajiem protokoliem par Austrumeiropas pārdalīšanu. 1939.-40.gg. Padomju Savienība pievienoja sev visas zemes (izņemot Somiju), kas tai pienācās saskaņā ar protokolu. To vidū bija arī trīs Baltijas valstis.

No 1941. gada maija līdz jūnija nogalei pievienotajās teritorijās notika masveida izsūtīšanas: uz Sibīriju, Kazahstānu un Krievijas Eiropas daļas ziemeļiem tika deportēti 200-300 tūkstoši cilvēku.

1941. gada 14. jūnijā bija represēti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju (aptuveni 0,8% republikas iedzīvotāju): dažādu tautību pārstāvji, kuru starpā lielākā daļa (vairāk nekā 80%) bija latvieši. Vairāk nekā 5 tūkstoši tika arestēti, vairāk nekā 10 tūkstoši – izsūtīti. 350 cilvēkus nošāva, vēl četri ar pusi tūkstoši gāja bojā ieslodzījumā un izsūtījumā.

Komunistiskā genocīda upurus Latvija piemin divreiz gadā. 25. martā tiek pieminēti 1949. gada deportāciju upuri. Tolaik uz Sibīriju tika izsūtīts daudz lielāks skaits cilvēku – vairāk nekā 42 tūkstoši.

Taču 1941. gada jūnijā notika Staļina režīma represiju pirmais cēliens Latvijā, kas ievadīja kolektīvās vardarbības ķēdes reakciju: nacisti kara laikā mudināja Latvijas iedzīvotājus piedalīties Holokaustā, aktīvi apelējot pie "žīdu komisāru" noziegumiem, savukārt pēckara deportāciju cēlonis lielā mērā bija latviešu plašā sadarbība ar vāciešiem.

Kolektīvās atbildības jautājums par pagātnes noziegumiem pacēlās perestroikas un PSRS iziršanas laikā. Kopš tiem laikiem daudzi vietējie krievi skeptiski šķielē uz sēru lentītēm pie valsts karogiem. Runas par deportācijām mēs bieži uztveram kā vēsturiski ideoloģisku spekulāciju, kuras mērķis ir nostiprināt latviešu apziņā postulātu par to, ka krievi viņu priekšā ir vainīgi uz mūžīgiem laikiem. Kaut kas līdzīgs padomju okupācijas radīto zaudējumu aprēķinam.

Taču 185 miljardi okupācijas zaudējumu eksistē tikai ideologu un publicistu galvās, toties deportāciju upuri un viņu pēcteči (protams, tagad jau galvenokārt tikai pēcteči) dzīvo mums līdzās. Man pašam ir labs paziņa, latvietis – no mātes, krievs no tēva puses. Viņa māte pavisam maza kopā ar māti 1949. gadā tika izsūtīta uz Kazahstānas ziemeļiem.

Martā, ledusaukstā tuksnesīgā stepē viņas izmeta no vagona, naktī, kupenās. Pasvieda sievietei lāpstu un lika: "Roc zemnīcu!" Sasalusī zeme nepadevās, un viņas abas tur būtu nosalušas, ja sievieti ar meitu pie sevis nebūtu uzņēmuši krievi no netālajām mājām. Šiem krieviem latviete bija pateicīga līdz mūža galam, un nekad ne vārda neteica neko par kolektīvo vainu.

Baismīgo stāstu ar samierinošajām beigām varētu noslēgt ar morāli runča Leopolda garā, taču tāda morāle neder atbildei uz vecajiem un iesīkstējušajiem (varbūt pat mūžīgajiem) jautājumiem par upuriem un bendēm, par kolektīvo vainu. Latvijā, kur bija ne tikai preču vagoni Torņakalnā, bet arī bedres Rumbulas un Biķernieku mežā, jautājumi joprojām ir dzīvi. Tiesa, tie nebūt nav Latvijas "ekskluzīvs". Visur, kur par to runā, starptautiskās un starpnacionālās attiecības ir acīmredzamā strupceļā.

Alberts Knaķis
© Sputnik / Робертс Вицупс

Armēņi uzstājīgi un konsekventi cenšas panākt, lai slaktiņš, ko 1915. gadā sarīkoja turki, tiku atzīts par genocīdu. Turcija gatava konfliktam ar jebkuru valsti, kur oficiālajās aprindās atskan frāze "armēņu genocīds". Ķīnieši un korejieši gadu desmitiem pieprasīja, lai Japāna atzītu faktu par to, ka kara laikā okupēto valstu sievietes tika masveidā piespiestas strādāt kareivju bordeļos (to dēvēja par "mierinājuma sievietēm").

90. gados japāņi atvainojās, taču 2000. gados premjerministrs Abe pavēstīja, ka nekas tamlīdzīgs nav bijis, bet vēlāk, amerikāņu spiests, izteica miglainu nožēlu. Pirms pāris gadiem Japāna piekrita samaksāt kompensāciju vēl dzīvajiem upuriem (starp dzīvajiem to bija pavisam maz). Taču šogad, kad korejieši Pusanas pilsētā tieši Japānas ģenerālā konsulāta priekšā uzstādīja pieminekli "mierinājuma sievietēm", japāņi pauda sašutumu un atsauca savu vēstnieku no Seulas.

Par palestīniešiem un Izraēlu atgādināt nav vajadzības, tāpat kā par bijušo Dienvidslāviju. Arī par Ukrainu, kura apgalvo, ka 30. gados nevis Staļina režīms iznīcināja padomju zemniecību, bet gan krievi – ukraiņus. Par Poliju, kas piemin ukraiņiem slaktiņu Voliņā… Te nu jāpārtrauc, citādi nāksies pārstāstīt vismaz visu XX gs. vēsturi (bet vēl taču ir indiāņi, čerkesi… stop!)

Un nekur, ja nu vienīgi pēckara Vācijā, mēģinājumi pieprasīt vēsturiskos parādus, vismaz morālos, nav noveduši ne pie kāda rezultāta, kas daudzmaz patiktu visiem. Pat Vācijā, kurā situācija ar vainas oficiālu atzīšanu valsts līmenī ir unikāla (pat japāņi sevi uzskata nevis par vainīgajiem, bet gan par cietušajiem, lūk kā!), galu galā tika atrasta viltīga formula. Sak, nacisma noziegumos vainojams ir režīms, nevis tauta. It kā režīms nebūtu izpelnījies vispārēju tautas atzinību, it kā labsirdīgie vācu birģeri nenodeva ebrejus gestapo un neskaitīja zelta kronīšus, kas izrauti no nometņu ieslodzīto mutēm.

Iļja Ļvovičs Vojevodins
© Sputnik / Робертс Вицупс

Piedāvātā formula patiešām ir krāpnieciska, taču tā ir vienīgā, kas der universālai atbildei, grozi, kā gribi. Vainīgi ir režīmi, nevis nācijas. Ne jau tāpēc, ka tauta pati par sevi ir labdabīga, tikai tirāni to piekrāpj. Paskatīsimies reiz patiesībai acīs: lielākā daļa cilvēku pēc savas dabas ir vāji, lai kāda būtu viņu tautība. Parasti nemaz tik daudz nevajag, lai pārvērstos par ziņotāju, grautiņu dalībnieku un slepkavu. Vajadzīga tikai varas atļauja. Taču, atkārtošu vēlreiz, tāda ir ikviena tauta, tāpēc rēķins jāuzrāda varai, kas atļauju devusi.

Protams, ir cilvēki, kuri kritiskā situācijā nevis ziņo, bet glābj, riskējot ar savu dzīvību, taču žaņu lipke un jeļizavetu skobcovu vienmēr ir daudz mazāk nekā gestapo un NKVD brīvprātīgo palīgu.

Taisnā cilvēka nopelni vienmēr ir individuāli, tāpat kā atbildība par noziegumiem. Pieprasīt latviešu pēckara paaudžu atbildību par Rumbulas un Biķernieku mežu ir tikpat bezjēdzīgi, kā mūsdienu krievu atbildību par latviešu deportācijām 1941. un 1949. gadā. Taču nevajadzētu sevi arī asociēt ar tālaika režīmiem (kaut vai attaisnojot tos): ne latviešiem ar SS, pat ne Waffen SS, ne arī krieviem – ar Staļina laiku PSRS. Galu galā, mūsu senčus, krievus, Staļins iznīcināja nesalīdzināmi lielākā skaitā un mūsu vēsturi sakropļoja daudz baismīgāk. Tāpēc mums jau nu noteikti nevajadzētu murmināt: "Toties viņš īstenoja industrializāciju."

Toties nebūtu slikti, ja krievi Krievijā atzīmētu Komunistiskā terora upuru piemiņas dienu tāpat kā latvieši – Latvijā. Lai tā būtu visas tautas piemiņas diena.

Pēc temata

Baltijas okupācijas muzeji: vēsture dalās
Atmiņas diena – gan ar naidu, gan cerību
Alfrēds Rubiks: "marksisms šodien ir populārāks nekā pirms 25 gadiem"

Galvenie temati