Vēlme braukt uz Baltkrieviju mums brieda sen. Valsts ir interesanta: ar savu iekārtu, mentalitāti, lielu daudzumu ievērojamo vietu. Taču visu laiku kaut kas nesanāca. Ar visu mūsējo ārējo bezatbildību, "Naivajiem ceļotājiem" vienmēr ir iepriekš izstrādāta ceļojuma koncepcija. Ar Baltkrieviju tā nebija.
Piedāvājums atlidoja pats. Negaidīti uzrakstīja draugs Facebook: "Sveiks! Man ļoti patika, kā jūs parādījāt savu braucienu pa Sibīriju. Gribu, lai tu tāpat uzrakstītu par manu dzimteni. No manis ceļš, pārtika un naktsmītne."
Cilvēks izrādījās baltkrievs — dzīvo Latvijā, strādā Vācijā. Viņš gribēja, lai es pastāstītu par vietām, kas viņam patīk. Aptuvenais maršruts ar pūlēm tika izstrādāts dienu pirms izbraukšanas. Rožencovam neizdevās pievienoties darba dēļ, Roberts piekrita uzreiz. Kompāniju mums sastādīja baltkrievs Ruslans un ukrainis. Simboliski.
Robežu gaidījām ar nepacietību. Lietuvas robežsargi ielaida mūs bez problēmām. Apgaismoja ar lukturīti, pārbaudīja pases un ielaida. Tikām līdz Baltkrievijas robežai. Kopā ar cilvēkiem formas tērpā pie mums iznāca divi vīrieši civildrēbēs, kas uzvedās kā draudzīgas haizivis.
Uz robežas mēs pavadījām aptuveni divas stundas. Beigu beigās mūs palaida vaļā un novēlēja laimīgu ceļu. Tālāk — pusotras stundas ceļš pa Baltkrieviju, pilsētā Lida un ciemats Vjalikija Kaņušani.
Kamēr nokļuvām, pulkstenis rādīja trīs naktī.
— Uz kurieni jūs vest: uz viesnīcu vai pie maniem vecākiem?— Pie vecākiem, protams. Neskatoties uz vēlo stundu, mūs sagaidīja ar uzklātu galdu. Parasta lauku māja.
No rīta dodamies pirmajā izgājienā pa laukiem. Ejam uz veikalu, un prātā uzplaiksnī bērnības atmiņas. Pārdevēja priekšautā, odekolons "Saša" un "Troinoi", maize-ķieģelis koka plauktos.
— Ai, tikai nevajag mani fotografēt! — pārdevēja apjukusi pamāj ar rokām.
— Nebaidieties, tie ir mani draugi, — nomierina viņu Ruslans. — Es viņus atvedu no Latvijas, Baltkrieviju parādīt. — Bet kāpēc automašīnai vācu numuri?— Es tagad dzīvoju Vācijā. Ciemats mazs, visi viens otru pazīst. Pārdevēja nomierinās.
— Jūs tikai neuzrakstiet, ka pie mums viss slikti. Viss ir kārtībā. Es ļoti cienu mūsu Lukašenko, esmu par viņu. Sāksiet te vēl ūdeni duļķot, rīkot nemierus? Ukrainā jau iedragāja, redzat, ar ko beidzies?
Jaunais baltkrievu rublis parādījies tikai šogad. Ārēji gandrīz nav iespējams atšķirt no eiro. Kurss — divi pret vienu. Cenas — divreiz zemākas, gandrīz visam. Pērkam cigaretes, ejam ārā, dodamies pāri ceļam uz medicīnas punktu pēc zālēm. Atkal uznāk laika mašīnas sajūta.
Interneta ciematā nav nevienā mājā. Neparastā sajūta — diennakts bez sakariem ar ārpasauli. Viesabonēšana ir nepieņemami dārga: pieci ar pusi eiro par megabaitu, tāpēc nācās paciesties līdz Lidai.
Braucam uz pilsētu. Pa ceļam iegriezāmies veikalā.
— No kurienes jūs esat?
— Mēs esam no Latvijas.
— Ai, vakar par jums televīzijā rādīja. Šausmas, cik tur pie jums slikti klājas.
— Kas tad konkrēti ir slikti?
— Nu, kad Savienība sabruka, pie jums kļuva pavisam slikti. Un krievus tur necieš.
— Nē, nav tik slikti.
— Ai, nestāstiet nu…
