Pāris dienas iepriekš meita man paziņo, ka šodien brauksim ar klasi ekskursijā uz Getliņiem. Uz Getliņu atkritumu poligonu. Jāatzīst — nedaudz nestandarta vieta ekskursijām, taču pie sevis nospriežu, ka tas varētu būt gana izglītojoši un piesakos līdz.
Bērni paliek skolā gaidīt autobusu un es izbraucu ātrāk, lai vēl pirms viņu ierašanās paspētu uzbildēt pāris kadrus. Iztēle uzzīmē milzīgu atkritumu kalnu un kaijas. Daudz kaiju.
Navigācija mani aizved līdz pašam poligonam un metrus divsimt no tā sajūtu raksturīgo atkritumu smaku. Tas nedaudz pārsteidz, jo zinu, ka atkritumi netiek glabāti atklātā veidā.
Pie iebraukšanas pa vārtiem mani "sveicina" informatīva zīme ar pārsvītrotu fotoaparātu. Lieliski! Fotografēt, tātad, nedrīkst. Prātā pārcilādams šādas slepenības iemeslus, ņemu fotoaparātu un dodos nofotografēt pašu aizlieguma zīmi. Pēc pusminūtes man blakus apstājas apsardzes mašīna un apsargs jautā, ko es fotografēju. Paradoksāli, bet nākas atbildēt, ka es fotografēju zīmi, kas vēsta, ka fotografēt nedrīkst. Un gala beigās — es atrodos vārtu otrā pusē, ne teritorijā. Paskaidroju viņam, ka tūlīt ieradīsies bērni ekskursijā un man uzdots sagatavot fotomateriālu. Izskatās, ka šāds paskaidrojums viņu daudzmaz apmierina, un lūdz, lai ekskursijas laikā bildēšanu saskaņoju ar grupas vadītāju.
Tikmēr bērni ir ieradušies, un savu attieksmi pret gaisā virmojošo aromātu nekautrējas paust skaļi. Grupas vadītāja man atļauj fotografēt, un ekskursija var sākties. Viņa stāsta vienkāršā valodā un bērni, cieši saspiedušies ap viņu, uzmanīgi klausās.
Dienā šeit ierodas ap 200 — 300 atkritumu mašīnas, kādas esam pieraduši redzēt Rīgas ielās. Treknajos gados esot bijis pat ap 600. Jau pie pašiem vārtiem tās izbrauc cauri dozimetriskajam skenerim, lai izvairītos no radioaktīvu atkritumu nonākšanas poligonā.
Seko ceļš uz svariem, un bērni ar lielu aizrautību min katras mašīnas svaru, kas atspoguļojas uz displeja turpat blakus. Tālāk stāsts par atkritumu šķirošanu, lietus ūdens attīrīšanu, gāzes iegūšanu un tomātiem.
Izrādās lielajā atkritumu kalnā nonāk vien 10 procenti atkritumu, kas nav izmantojami atkārtoti — apavi, sintētiskie apģērbi, pamperi un citi. Tie pūstot tad arī ražo gāzi, kuru sadedzinot iegūst elektrību un siltumu. Elektrību nopērk Latvenergo, bet ar siltums audzē tomātu siltumnīcās turpat blakus. Un smaka šeit, izrādās, nav ikdienas parādība. Tā nāk no attīrīšanas iekārtu nosēddīķiem un sajūtama vien retu reizi, kad vējš pūš noteiktā virzienā. Šodien mums nav paveicies.
Dodamies uz konferenču zāli un bērni noskatās divas īsfilmas. Viena par atkritumu šķirošanu, otra par to, kā poligons izskatījās deviņdesmitajos.
Pēdējais pieturas punkts ir siltumnīcas. Tomāti aug akmensvatē, kur tiem tiek pievadītas visas nepieciešamās barības vielas. Tos apputeksnē speciāli šim nolūkam piegādātas kamenes, un tie nogatavojas vēl turpat zaros siltumnīcā, tāpēc, atšķirībā no importa tomātiem, kas novākti zaļi un gatavojas transportēšanas laikā, tie tiešām smaržo pēc tomātiem.
Pēc brīža bērni jau stāv ārā un kāri ēd turpat blakus veikalā nopirktos dzeltenos bumbuļus.
Prieks!
