05:12 28 Februāris 2017
Rīga+ 5°C
Tiešraide
Videokamera

Runas pavērsieni: Jaungada uzrunu anatomija

© Flickr/ Lars Plougmann
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Aleksejs Stetjuha
45

Uz mani atstāj iespaidu Putins pie klavierēm, Baraka Obamas stand-up šovs un pārējās simpātiju izpausmes tautai. Taču es saprotu, ka pastāv arī tāda lieta kā protokols. Valstu pirmo amatpersonu Jaungada uzrunas tā saucas tāpēc, ka šajā brīdī, dažas minūtes pirms Jaunā gada valsts vadītājs uzrunā savus valstspiederīgos.

Tagad izslēgsim naivā bērna režīmu, liksim roku uz kreisās krūts un atzīsim dažas nepatīkamas lietas: Salatēta nav, eglīte pati sevi uz miskasti neaizstieps un Jaungada uzrunas prezidentam raksta citi cilvēki. Jā, saprotu, saprotu. It īpaši otrais punkts. Tomēr to mēģināsim sagremot un pievērsties trešajam.

Esmu pats savām acīm redzējis, kā top pirmo personu Jaungada runas un video ieraksti. Goda vārds, viņi to nedara paši. Tas pat nenotiek 31. decembrī. Pasaka par to, ka bez piecām minūtēm divpadsmitos viņi aizelsušies pieskrien pie kameras un saka to, kas uz sirds, ir sašķīdusi lupatu lēveros. Jaungada naktī olivjē un šampanieša pavadījumā ar prezidenta starpniecību jūs uzrunā uzrunu rakstītājs. Tieši par viņiem es gribu aprunāties.

Lai kāda būtu politiskā pārliecība un simpātijas, tīri no profesionālā viedokļa gribu paziņot: Putina uzrunas autors ir malacis. Trīs minūtes. Pat ne piecas. Lai arī patiešām ir daudz kas sakāms. Ļoti daudz. Taču laika pietika. Trīs minūšu laikā viņš pastāstīja par visu bez panikas un lieka patētisma. Gan par nemierīgajiem laikiem, gan par laimīgo nākotni, gan līdzpilsoņiem visā pasaulē. Par Krieviju, par tās iedzīvotājiem un par Jauno gadu. Par politiku – gandrīz ne vārda.

Pats neesmu pazīstams ar cilvēku, kurš raksta runas Putinam. Un tomēr situācijā, kāda pašlaik veidojas Krievijā un ap to, nenoripot līdz taisnošanās vai skaidrošanās vārdiem, ne arī pretuzbrukumam – tas ir ko vērts.

Nepagāja ne stunda, un ekrānā parādījās Rīgs mērs. Nils Ušakovs ilgi un mundri stāstīja par bezmaksas pusdienām skolās, privilēģijām transportam un citiem labumiem. Jaungada noskaņojums, ko pamatīgi bojāja septembra cienīgais laiks, pamazām sāka kust. Beidzot, apsveicis rīdziniekus Jaunajā gadā, Ušakovs nodeva stafeti premjerministram Mārim Kučinskim.

Ar viņa runu rakstītāju man arī gribētos satikties un vērīgi ieskatīties acīs. Premjera acīs Jaungada naktī ieskatīties neizdevās. Nepārliecinoši paziņojis, ka šo Jaungada nakti viņš sagaida mājās, Māris Kučinskis ar šausmām ienira savā uzrunā. Visa 2016. gadā krātā runas autora depresija izvēlās pār skatītājiem no valsts otrās amatpersonas mutes. Vienā brīdī viņš pat pārsteigti norāja valdību. Skaidri bija redzams, ka tam viņš nebija gatavs. Nelietīgais kamīns izmeta neveiksmīgas atskaņas. Glāba tikai tas, ka bija ļoti garlaicīgi. Uzrunas otro pusi noklausījās tika izturīgākie.

Visbeidzot, dažas minūtes pirms Jaunā gada, kad jau šķita, ka 2016. gads vairs nekādus pārsteigumus sagādāt nespēj, tas saņēmās un pārsteidza. Latvijas Republikas prezidenta Jaungada uzruna būtu jāraksta runu autoru mācību grāmatās ar piezīmi "kā darīt nedrīkst vienkārši tāpēc, ka tā darīt nedrīkst nekad."

Valsts vadītājs nebija viens. Viņš atnāca ar dzīvesbiedri. Starp citu, pirmā lēdija – Iveta Vējona – ir ļoti skaista sieviete. Taču to, kā viņa nokļuva televizorā Jaungada naktī, nesaprata neviens, izņemot valsts vadītāja imidžmeikeru. Vēlāk, lasot runas stenogrammu, daudzi piebilda, ka tā bijusi ļoti sirsnīga. Nemaz ne salīdzināt ar daudzām agrākajām. Taču raidījuma laikā to izdzirdēja tikai nedaudzie. Pēkšņuma efekts izspēlēja ļaunu joku. Lielākā daļa minēja gluži kā Karlsons savā laikā: kā viņa tur tikusi iekšā. Galu galā visi apspriež, vai tik operators nav pārāk bieži rādījis pirmās lēdijas ceļgalus.

Maskava.
© Sputnik / Владимир Сергеев

Es neesmu konservatīvi noskaņots, un augstu vērtēju gan radošu pieeju darbā, gan liberālus uzskatus. Uz mani atstāj iespaidu Putins pie klavierēm, Baraka Obamas stand-up šovs un pārējās simpātiju izpausmes tautai. Taču es saprotu, ka pastāv arī tāda lieta kā protokols. Valstu pirmo amatpersonu Jaungada uzrunas tā saucas tāpēc, ka šajā brīdī, dažas minūtes pirms Jaunā gada valsts vadītājs uzrunā savus valstspiederīgos. Viņam var būt lieliska dzīvesbiedre, māte, bērni, brāli un pat kaimiņi. Tā dažkārt gadās. Taču tas nenozīmē, ka pēdējās aizejošā gada minūtes man jāpavada viņu kompānijā.

Es ļoti lepojos ar savas valsts panākumiem. Es ļoti pārdzīvoju tās neveiksmes. Taču pie svētku galda es nevēlos uzklausīt atskaiti par jūsu uzvarām un sakāvēm. Esmu pieradis pie domas, ka politiķi tikai retumis domā par tautu. Nu, tad vismaz parunājiet par tautu, vismaz reizi gadā. Par mani, par maniem kaimiņiem. Par draugiem un nedraugiem. Nestāstiet man ciparus – es protu lasīt un skatos ziņas. Pastāstiet par mani. Par manu zemi, nevis par jūsu valsti. Dariet man to prieku vismaz piecas minūtes. Parunājiet par cilvēcisko. Cilvēciski. Tā, kā to mēģināja izdarīt Raimonda Vējoņa runas autors.

Tikai bez dzīvesbiedres.