21:09 21 Novembris 2019
Tiešraide
  • USD1.1091
  • RUB70.6406
Jekaterina Kasjanova

Ilgais ceļš kāpās – ar ko tas viss sākās

© Sputnik / personal archive
Viedoklis
Saņemt īso saiti
251

Mums ir vairāki stāsti par to, kā cilvēki pamet Latviju. Taču tagad gribam pastāstīt par to, kā viņi brauc šurp. Jekaterina Kasjanova stāsta, kā maskaviete pārvērtusies par pierīgas ciemata iedzīvotāju, kā izšķīrusies par tādu avantūru un kas viņu gaidījis jaunajā vietā.

2010. gada ziema, kafejnīca Maskavā, biznesa lenčs.

Kā jau parasti, pie lenča sākas runas par fondu biržām, īstermiņa investīcijām un visdažādākajām perspektīvām. Par mani runājam reti – šī tēma ēdienkartē nav iekļauta. Pēkšņi mans sarunu biedrs maina tematu:

— Kāpēc  tad tu vēl līdz šim neesi aizbraukusi?

— Uz kurieni man braukt?— es brīnos.

— Kur vien vēlies! Visi taču brauc prom. Uz Spāniju, piemēram.

— Ko tu runā, tur ir karsts.

— Nu, Melnkalne?

— Un ko es tur iesākšu?

— Tad brauc uz Šveici! Tu taču strādā ar šveiciešiem.

— Ja gribētu, sen būtu aizbraukusi. Man tur vietas nav.

— Ko tu runā? Starp citu, Latvijā tagad var viegli dabūt uzturēšanās atļauju. Par nekustamo īpašumu.

Latvija! Sirds sāk sisties straujāk. Šķiet, sēžu nevis ziemīgajā 2010. gada Maskavā, bet gan Jūrmalas vilcienā, aiz loga ir priedes un 1990. gada vasara: mēs ar mammu braucam lasīt mellenes. Pēc tam tētis vedīs mani uz zooloģisko dārzu – viņš gribēja man parādīt lūsi. Lūsis negribēja parādīties.

Kļūstu nemierīga. Sāku studēt imigrācijas likumus un internetā neaizveru lapas ar nekustamo īpašumu piedāvājumiem. Naktīs kārtoju mēbeles savās jaunajās mājās un staigāju gar jūru. Taču laiks iet, un arvien retāk es pērku dīvānus un aizkarus. Jūra attālinās. Lai tā nezustu no atmiņas, pērku biļeti un sēžos lidmašīnā. Jūra ir pavisam mierīga, klusums dun ausīs, un es eju cauri sāļajai miglai. Tā ir tik bieza, ka norauju vienu strēmeli un paņemu līdzi.

Jūrmalas vilcieni gandrīz nemaz nav mainījušies, aiz loga ir pazīstamas priedes, tikai mellenes vēl nav ienākušās. Braucu uz zooparku apciemot lūsi, taču lūsis nerādās. Klaiņoju pa Vecrīgas ieliņām. Agrā pavasarī tās ir pavisam tukšas un atgādina bērnībā redzētas filmas dekorācijas. Bērnība… gribētos atkal reiz atgriezties. Atgriezties tur, kur es reiz jutos tik labi. Atgūstu mieru un atgriežos pie savas ikdienas Maskavā. Nekustamo īpašumu lapas droši paslēptas kopā ar sāļās miglas strēmeli.

2013. gada rudens, Vladivostoka. Nesen nolēmām apprecēties. Jūra ir mierīga, un mēs ejam gar miglas klātajiem viļņiem.

— Vai zini, par ko es sapņoju? Es gribu dzīvot Latvijā.

— Nekad neesmu tur bijis, — atbild mans nākamais vīrs.

— Tur ir tāda pati migla.

Un atkal mēs zaudējam mieru. Tagad mēs esam divatā. Mīkla ir atminēta – es vienkārši nespēju aizbraukt viena pati.

Pulksteņrādītāji sāk griezties nebijušā atrumā, mehānisms ir sācis ripot: nekustamo īpašumu lapas atkal ir atvērtas, un mēs vienojamies, ko īsti vēlamies: trīs istabas, balkons, jauka aina, centrs, budžets (tobrīd noteiktā minimālā nekustamā īpašuma vērtība, kas dod iespēju saņemt uzturēšanās atļauju – 143 tūkstoši eiro). Izvēlamies piemērotākos variantus un nosūtām pieprasījumu pirmajai aģentūrai, kas patrāpījusies acīs. Paļaujamies uz veiksmi. Jāsaka gan, ka līdz pat pēdējam brīdim domāju, ka sapnis nepiepildīsies, tāpēc pat nedomāju meklēt vajadzīgos sakarus, pazīšanās vai vismaz rekomendācijas.

Atbilde pienāk ātri. Mums sola sameklēt citus piemērotus variantus un iesaka pasteigties, jo pēc trim mēnešiem noteikumi mainīšoties un minimālā summa gandrīz dubultosies.

Pērku biļeti un lidoju apskatīt jaunās mājas. Vīrs nolemj uzticēties manai izvēlei, un, godīgi sakot, viņam beidzies ārzemju pases termiņš.

2014. gada maijs, saulaina diena, kafejnīca uz Vecrīgas nama jumta. Aģents diktē, es pierakstu gaidāmā darījuma plānu, skatos uz tornīšiem un skursteņiem. Neticu, ka tas viss notiek patiesībā. Tuvāko divu dienu laikā man nāksies apskatīt divus desmitus dzīvokļu, izstaigāt bezgalīgi garas kāpņu telpas, ieraudzīt pilsētu no dažnedažādiem logiem. Tie paveras uz kaimiņmājas logiem vai sienām, uz pagalmiem, kuri izskatās tā, it kā vakar tajos būtu beidzies karš. Ir arī tādi, kas paveras uz jumtiem un tornīšiem. Tieši tādi man patīk vislabāk, taču tas nozīmē, ka dzīvoklis ir piektajā vai sestajā stāvā bez lifta, un mans papus neparko neatbrauks ciemos. Šeit cauri viesistabai vilktas tramvaja sliedes, tur nāksies veikt kapitālo remontu, šis ir pārāk mazs, tas – pārāk dārgs. Šeit it kā viss būtu kārtībā, taču jau iemaksāts avanss…
— Varbūt tomēr pameklēsim upes otrā krastā?— aģents ir gandrīz padevies.

— Nu, brauksim. Pamēģināsim izveidot kopainu, — es piekrītu, vairs neticēdama savai veiksmei.

Piecpadsmit minūtes vēlāk jau braucam pa lauku ceļu. Visapkārt zaļas pļavas, omulīgas privātmājas, pa radio valsts populārāka grupa viesmīlīgi dzied Welcome to my country.

Simpātiska jaunbūve. Lifts ved uz pēdējo stāvu. Gaišs, plašs dzīvoklis, milzīgi logi… Izeju uz balkona.

Pārvākties no Maskavas centra uz ciematu netālu no Rīgas – tas ir lēciens pāri trim pakāpieniem un visīstākā avantūra. Taču mēs esam apņēmušies. Sagatavošanās darījumam nav grūta. Izrādās, ka dzīvokļa īpašnieks ir banka, tāpēc process ir vienkāršs. Piemēram, mums nav jāatver darījuma konts, bez kā lielākoties iztikt nav iespējams. Vēl vairāk, bankai ir pārstāvniecība Maskavā, tāpēc kontu atveram un sākotnējo līgumu parakstām Krievijā. Iemaksājam avansu, un drīz vien lidoju uz Rīgu, lai parakstītu līgumu. Vīrs vēl joprojām gaida savu pasi. Šķiet, kādreiz, pensijā, es uzrakstīšu lielu grāmatu par savu vīru un viņa dokumentiem.

Darījuma diena. No rīta zvana bankas menedžere, kas atbild par mūsu līgumu, un ziņo, ka no viņu puses viss ir parakstīts, gaida mani. Norādītajā laikā ierodos, taču nākas ilgi sēdēt uzgaidāmajā telpā. Beidzot parādās samulsusī menedžere un paziņo, ka oriģinālu aplējuši ar kafiju, taču nu jau viss esot kārtībā. Tādas lietas parasti uztveru kā labu zīmi. Līguma parakstīšana, pirkuma un valsts nodevas nomaksa, vizīte pie notāra neaizņem ne stundu, un jau vakarā atkal esmu Maskavā.

Četrus gadus esmu par to sapņojusi un tagad, pie finiša līnijas esot, mēnesi ilgā Zemesgrāmatas dokumentu gaidīšana man šķiet kā vesela mūžība.

Taču šo laiku aizpildījām, noformējot pārējos dokumentus uzturēšanās atļaujas saņemšanai: nepieciešama izziņa par sodāmību (nu, beidzot, mēs izlienam no alas un izmantojam valsts pakalpojumu portālu), bankas konta izraksts un (alleluja!) pases.

Beidzot mēs kopā atbraucam uz Rīgu. Mans varonīgais vīrs pirmo reizi ierauga pilsētu, kurā tagad dzīvos. Šeit noskaidrojas, ka mūsu aģenti, kas līdz šim nav ne reizi pievīluši, šoreiz ir aizmirsuši pierakstīt mūs pieņemšanai migrācijas dienestā. Sākam nervozēt. Jāpaspēj noformēt apdrošinašana, jāiziet uz fluorogrāfijas pārbaude. Pusi nakts aizpildām anketu, otru pusi – atbildam uz pašu izdomātiem gaidāmās sarunas jautājumiem. Astoņos no rīta pienākam pie PLMP durvīm, šeit mūs gaida aģents: viņš dežurē jau divas stundas un stāsta iepriecinošus jaunumus: rindā no tiem, kas stāv bez rindas, mēs esam otrie. Rindā, kas stāv bez rindas, dzirdama krievu un ķīniešu valoda. Tālāk viss norit ātri un vienkārši: durvis atveras, mēs saņemam talonu, iesniedzam dokumentus, fotografējamies, nododam pirkstu nospiedumus. Mums piedāvā izvēlēties termiņu, kad vēlamies saņemt ilgoto kartiņu – 5, 10 vai 30 dienas.

Izvēlamies 10 dienas, un klaiņojam pa Vecrīgas šaurajām ieliņām, vērojam priedes pa Jūrmalas vilciena logu, staigājam gar jūru, braucam uz zooparku un beidzot taču parādās lūsis. Jā, mums ir labi.

Galvenie temati