04:21 25 Maijs 2020
Tiešraide
  • USD1.0904
  • RUB77.9139
Intervija
Saņemt īso saiti
74

Pastāv divas hipotēzes par komētu iespējamo izcelšanās vietu: Koipera josla aiz Neptūna orbītas ar lielu skaitu sasalušu ķermeņu un pundurplanētu, kas izceļas ar neparastām orbītām, un Oorta mākoņi – hipotētiska zona Saules sistēmas nomalē.

RĪGA, 4. janvāris — Sputnik. Starpzvaigžņu debesu ķermenis – Borisova komēta maksimāli pietuvojusies Saulei – par divām atronomiskajām vienībām. Tai veltīta visas pasaules astronomu uzmanība. Pirmie novērojumi rāda: viešņa ļoti līdzinās Saules sistēmā dzimušajām komētām. Par to, kas zināms par šiem ledainajiem kosmosa ķermeņiem, portālā RIA Novosti stāsta Tatjana Pičugina.

Nemierīgie ceļinieki

Komētas ir sasaluša ūdens gabali, kas pārvietojas pa izstieptām orbītām. Atšķirībā no citiem kosmiskajiem objektiem Saules sistēmā, to trajektoriju ietekmē negravitācijas faktori, piemēram, kodolu aktivitāte.

Pastāv īsa perioda komētas, kas paveic pilnu apli ap Sauli mazāk nekā 200 gadu laikā. Lielākā daļa veido tā saucamo Jupitera saimi – tālākais orbītas punkts atrodas Jupitera rajonā. To periods nepārsniedz 20 gadus.

Īsā perioda komētas bieži tuvojas Saulei, tāpēc to pastāvēšanas laiks nav ilgs.

"Aplēses liecina, ka to dzīves laiks nepārsniedz dažus simtus apgriezienu ap Sauli. Rodas jautājums: no kurienes tās nāk? Mēs uzskatām – no tālākām orbītām," portālam RIA Novosti pastāstīja Krievijas Zinātņu akadēmijas Astronomijas institūta Saules sistēmas pētījumu nodaļas vadošais zinātniskais darbinieks, profesors Vjačeslavs Jemeļjaņenko.

Komētas, kuru apgrieziena laiks ap Sauli pārsniedz 200 gadus, dēvē par ilgā perioda komētām. To orbītas ir ļoti izstieptas, afēlijā tās šķērso Plutona orbītu.

Īpašā kategorijā zinātnieki iekļauj kosmiskos ķermeņus - "kentaurus".

"Tie nepienāk īpaši tuvu Saulei. To perigēliji atrodas starp Jupiteru un Neptunu. Tas ir starpposms starp asteroīdiem un komētām," paskaidroja zinātnieks.

Pastāv divas hipotēzes par komētu iespējamo izcelšanās vietu: Koipera josma – 55 astronomiskās vienības plata zona aiz Neptūna orbītas ar lielu skaitu sasalušu ķermeņu un pundurplanētu, kas izceļas ar neparastām orbītām, un Oorta mākoņi – hipotētiska zona Saules sistēmas nomalē. Zinātnieki sliecas ticēt otram variantam.

Komētas mugurā

Komētas radušās Saules sistēmas nomalēs, aiz ledus līnijas – nosacītās zonas, kurā ūdens vienmēr ieņem cietu stāvokli. Valda uzskats, ka tās ir pirmvielas šķembas, kas saglabājušas nemainīgu stāvokli. Tāpēc zinātnieki par tām ārkārtīgi interesējas, jo šādi pētījumi palīdz atklāt planētu un Saules sistēmas rašanās mehānismus un, iespējams, arī dzīvības rašanās mīklu.

"Lielāko daļu laika komētas pavada tālu no Saules. Tajās atrodami svarīgākie dati par Saules sistēmas veidošanās sākuma posmu. Pēc to sastāva un kustības ceļu analīzes var spriest, kas noticis tajā periodā. Tāpēc ir ļoti svarīgi uzzināt, kāda ir komētu struktūra un kur tās radušās," stāsta V.Jemeļjaņenko.

Notikušas jau vairākas ekspedīcijas uz komētām. Par revolūciju kļuva Eiropas Kosmosa aģentūras misija Rosetta uz īsā perioda komētu 67P/Čurumova-Gerasimenko 2015.ada 14.februārī, kad uz tās nosēdās automātiskais modulis Philae. Uz Rosetta aparāts strādāja līdz 2016.gada 30.septembrim, kad sadūrās ar komētu.

"Analizējot šīs kosmiskās misijas datus, mēs centāmies izprast visu komētu izcelsmi. Taču pagaidām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu," atzīmēja zinātnieks.

Pētniekus īpaši ieinteresējusi komētu viela un jautājums, kādā Saules sistēmas apgabalā tās radušās. Šim nolūkiem jāizpēta debesu ķermeņa iekšējais sastāvs, taču Philae sniedza datus tikai par tā virsmu. Kā jau bija sagaidāms, tā izrādījās modificēta.

Astronomu vidū populārais modelis "Nica", kas izskaidro Saules sistēmu ar planētu migrācijas palīdzību, liecina, ka komētas tapušas aiz Neptūna orbītas no vienotas planetesimalu populācijas – simtiem kilometru lieliem ledus un putekļu agregātiem, kas sabrukuši nelielos gabalos un dažādu kolīziju rezultātā izveidojuši kilometriem lielas komētas. Ja Čurumova-Gerasimenko komēta cēlusies Koipera joslā, tā radusies aptuveni pēc tāda scenārija.

Taču Rosetta konstatēja komētas galviņā sīku daļiņu ar 99% porainību. Acīmredzams, ka tik irdens veidojums nebūtu pārcietis sadursmes. Visas komētas vidējā porainība sastāda aptuveni 70%. Arī tas ir ļoti daudz. Objekts ir ļoti trausls, tas nevarēja izveidoties fragmentu triecienu sērijā.

No ārpuses Čurumova-Gerasimenko komētu klāj izturīga salipušu putekļu garoza, kas veidojusies laikā, kad debesu ķermenis tuvojās Saulei. Urbšanas mēģinājumā Philae pat salūza urbis. Taču virsma nesniedz priekšstatu par visu debesu ķermeni, nepieciešami dati par tā dzīlēm.

Kas paglāba komētas

"Galaktiskie efekti, Galaktikas lauks un atsevišķas zvaigznes ir ļoti nozīmīgas Oorta mākoņa veidošanā. Bez zvaigznēm tas nevarētu pastāvēt. 4,5 miljardu gadu laikā tās ne vienu reizi vien tuvojušās Saulei. Mēs uzskatām, ka visas komētas veidojušās planētu sistēmā vai tās tuvumā un planētas tās izmetušas tālajās orbītās – vairāk nekā par desmit tūkstošiem astronomisko vienību," paskaidroja Vjačeslavs Jemeļjanovs.

Salīdzinājumam jāpiebilst, ka attālums no Saules līdz Neptunam ir 30 astronomiskās vienības.

"Visas komētas pakāpeniski būtu izmestas no Saules sistēmas galaktiskajā telpā, taču, tuvojoties zvaigznēm, to orbītas mainās un iziet no planētu zonas. Oorta mākonī planētas neietekmē komētu orbītas," precizēja zinātnieks.

Zemes tuvumā komētas parādās pēc tāda paša mehānisma. Kad zvaigznes ir līdzās Saules sistēmai, daži tās nomaļu iemītnieki nokļūst atpakaļ planētu zonā. Taču tikai pavisam maza daļa: daži zinātnieki vērtē, ka Oorta mākonī ir aptuveni 1011 komētu, lai arī zinātnieki atklājuši aptuveni tūkstoti jaunu komētu, kas nokļuvušas sistēmā zvaigžņu radīto perturbāciju rezultātā.

Pirmā starpzvaigžņu komēta

Nav nekāds brīnums, ka pirmās starpzvaigžņu komētas 2I/Borisov ierašanās tā satraukusi zinātniekus. Lieta tāda, ka tās koma – tvaiku un gāzes mākonis, kodola izmērs (nepārsniedz kilometru), blīvums un ātrums ļoti līdzinās mūsu sistēmā esošo komēru rādītājiem.

Meteorītu meklēšana tuksnesī
© Фото : предоставлено Евгением Захарчуком

"Ja ne hiperboliskā orbīta, mēs teiktu, ka tā ir mūsu parastā komēta. Ļoti dīvaini. Tas liecina, ka komētas citās zvaigžņu sistēmās ir tādas pašas kā mūsējā. Tātad daudzas pasaules ir iekārtotas kā mūsējā," sprieda Jemeļjaņenko.

Iespējama arī cita interpretācija. Modelēšana liecina, ka Oorta mākoņa tapšanā sākotnēji piedalījās aptuveni 20 reizes lielāks komētu skaits nekā tur ir patlaban. Daudzas tā tapšanas procesā izmestas galaktiskajā telpā. Tagad tās pārvietojas neatkarīgi no Saules, taču kopā ar to ap Galaktikas centru pa hiperbolas orbītām. No Galaktikas mēroga viedokļa tās nav aizgājušas tālu. Pastāv zināma iespēja, ka tās varētu atgriezties zvaigžņu, Galaktikas perturbāciju rezultātā.

"Pagaidām neviens pasaulē nešaubās, ka Borisova komēta ir starpzvaigžņu objekts. Dinamiski tā nākusi no citas zvaigžņu sistēmas. No kādas – tas nav skaidrs. Tas ir tālāku pētījumu jautājums," secināja zinātnieks.

Pēc temata

Zemei tuvojas visā novērojumu vēsturē lielākais asteroīds
Itāļu astronauts kosmosa stacijā nofilmējis meteora krišanu

Galvenie temati