23:23 26 Janvāris 2020
Tiešraide
  • USD1.1035
  • RUB68.1692
Intervija
Saņemt īso saiti
60

Viktors Skripņiks, Kijevas un Donbasa gūstekņu apmaiņas dalībnieks, pastāstīja par nežēlīgām spīdzināšanām, kurām ukraiņu drošības spēki pakļauj aizturētos, kad nāve izskatās pēc atbrīvošanas no ciešanām.

Divdesmit devītajā decembrī notika gūstekņu apmaiņas process starp Ukrainu un Donbasu. DTR un LTR rīcībā nodoto personu vidū bija Viktors Skripņiks, kuru Ukrainas varasiestādes apsūdzēja terorismā, taču piecu ar pusi gadu laikā nespēja pierādīt viņa vainu, jo visa lieta bija jau no paša sākta gala falsificēta. Viņš pastāstīja RIA Novosti par nežēlīgām spīdzināšanām, kurām ukraiņu drošības spēki pakļauj aizturētos, par Ukrainas Drošības dienesta sadarbību ar nacionālistisko bataljonu "Azov" un par Ukrainas valsts aparāta nevēlēšanos izmeklēt savu drošības spēku darbinieku noziegumus.

- Pastāstiet, lūdzu, kur Jūs atradāties pirms apmaiņas un kā Jūs nonācāt gūstā?

- Es atrados Mariupolē, izmeklēšanas izolatorā, kopš 2014. gada septembra. Tiku arestēts sakarā ar aizdomām par teroristiskiem uzbrukumiem, kuros gāja bojā cilvēki. Tas viss bija saistīts ar 9. maija notikumiem Mariupolē 2014. gadā. Visus šos vairāk nekā piecus gadus neesmu notiesāts, vaina nav pierādīta, nav neviena pierādījuma. Paldies dievam, ka mūs no turienes izvilka, jo citu iespēju vienkārši vairs neatlika.

- Jūs visus piecus gadus atradāties izmeklēšanas izolatorā?

- Jā.

- Vai aizturēšanas brīdī Jums bija kaut kāds sakars ar referendumu un DTR?

- Protams. Man bija aktīva pozīcija. Doņeckas Tautas republikas atdalīšanās no Ukrainas dēļ un, principā, kā jau lielākajai mūsu reģionu iedzīvotāju daļai, mēs atbalstījām, piedalījāmies praktiski visos mītiņos. Un kad Ukrainas drošības spēku struktūras pārkāpa svītru, kad jau sākās asinsizliešana, mēs pieņēmām lēmumu arī aktīvi piedalīties un aizstāvēt tobrīd jau republiku.

Pati aizturēšana un pirmais laiks, ko mēs pavadījām UDD pagrabos, kur mūs turēja aptuveni divas nedēļas, tās bija spīdzināšanas ar mērķi likt mums sevi apmelot un uzņemties atbildību par noziegumiem, ko pastrādāja Ukrainas brīvprātīgie bataljoni un spēka struktūras 2014. gada vasarā.

- Kādi bija šie noziegumi, kādu vainu viņi gribēja jums uzvelt?

- Lielākoties tās bija provokācijas: Iekšlietu pārvaldes ēkas apšaude 9. maijā, toreiz bojā gāja gan milicijas darbinieki, gan civiliedzīvotāji dažādās pilsētas vietās, bija 9. maija svētku gājiena apšaude, un pati Iekšlietu pārvaldes ēka tika iznīcināta.

- Viņi gribēja, lai jūs pasakāt, ka to izdarījāt jūs?

- Jā, bija atrežisēts, viņi lika mācīties no galvas noteiktus tekstus. Atpazīt cilvēkus, kurus mēs nekad neesam redzējuši un nebijām zinājuši. Mums pat lika atzīties tajā, ka mēs, it kā, izgājām militāro diversijas sagatavošanu kaut kur Rostovas apgabalā, kaut kādā militārā pilsētiņā. Savā mūžā neesmu tur bijis. Viņi gribēja padarīt mūs par teroristiem, kuri pastrādā noziegumus un ir vainīgi visā, taču piecu gadu laikā viņiem tas tā arī neizdevās.

- Ko Jūs zināt par cietumu Mariupoles lidostā?

- Par laimi, man nav pagadījies tur nokļūt. Mariupoles lidostā maz kurš izdzīvoja. Taču mums vēlējās iztaisīt publisku notiesāšanu. Tā ir propagandas mašīna, kurai bija jānospēlē par labu viņiem. Viņi atstāja mūs dzīvus un neatdeva saplosīšanai lidostā. Taču UDD pagrabstāvā mēs redzējām ļoti daudz cietušo, kurus atgrieza no turienes, no lidostas. Viņus gatavoja vai nu apmaiņai, vai nu kaut kādām izmeklēšanas darbībām. Tie cilvēki, kuri spēja runāt, runāja ar mums. Mēs uzzinājām detaļas, un viņi vēlējās mums kaut ko pastāstīt, jo saprata, ka tuvākajā laikā var iet bojā.

- Ko viņi stāstīja?

- Bija viens puisis, viņš bija pilnībā paralizēts. Viņš bija absolūti nomocīts, ļoti smagi runāja. Taču sarunājoties, mēs sapratām, ka tur bija izrakta ļoti liela bedre, dziļa, vairāk nekā seši metri. Tur viņu iemeta. Un turēja trīs vai četras dienas. Viņam bija aizsietas acis ar līmlenti, taču viņš juta, ka tur bija ļoti daudz līķu, ļoti liels skaits. Es zinu, ka šo puisi gribēja nogalināt, taču kādā brīdī par viņu uzzināja, ka viņš atradās Ukrainas drošības spēku gūstā un viņu pieprasīja apmainīt. Tādēļ viņu no turienes izvilka. Un, cik man ir zināms, viņu apmainīja. No medijiem uzzināju, ka pēc apmaiņas viņš nomira.

- Laikā, kad jūs tikāt turēti UDD pagrabā, tas bija oficiāli? Kāds par to zināja?

- Nē, neviens nezināja. Taču jāsaka, es katrā savā iesniegumā Ukrainas Izmeklēšanas valsts birojam, prokuratūrai, Ģenerālprokuratūrai norādīju faktu, ka mūs aizturēja 21. septembrī, savukārt uz izmeklēšanas izolatoru personīgi mani aizveda jau 1. oktobrī. Pat šis te likumīgais trīs dienu termiņš, kura laikā mani varēja turēt apcietinājumā, jau tika pārkāpts. Par mums nezināja absolūti nekur. Es zinu patiesu informāciju no advokāta, ka radi mūs meklēja, aptuveni divas nedēļas neviens nezināja, ka mēs atrodamies UDD pagrabā.

- Kas notika šo divu nedēļu garumā?

- Pirmajā dienā mēs bijām pilnībā sasieti, rokas aiz muguras. Mēs sēdējām tupus. Mums bija jānoturas aptuveni diennakti. Tos, kas krita uz betona grīdu, piekāva ar kājām, tostarp arī mani. Un atkal nostādīja tupus. Mums neļāva gulēt aptuveni diennakti. Pēc tam sākās izmeklēšanas darbības.

Sākumā tie bija elementāri jautājumi, autobiogrāfija. Otrajā-trešajā dienā mums lika nolasīt tekstus, kuros mēs atzināmies visos noziegumos. Ja tekstu aizmirsām vai centāmies nepakļauties viņu prasībām, tika pielietoti nežēlīgāki sodi.

Tas ir gan "ihtiandrs", tāda viņiem plaši izmantota cilvēka slīcināšanas prakse, – ielej ūdeni elpceļos līdz samaņas zudumam, pēc tam atmodināja jau ar elektrošoku. Tāpat aktīvi izmantoja "dinamo mašīnu", tas ir tāds liels strāvas ģenerators, es pat nevaru iedomāties ar kādu spriegumu, taču tas bija ļoti… Savas degošās gaļas smaku varēja sajust – cauri visam ķermenim laida strāvu.

Izgrieza rokas, man kreisā roka joprojām nav atgriezusies ierastajā stāvoklī. Starp citu, nošaušana mums bija kā atbrīvošanas iespēja. Jo, kad mūs veda ārā, imitēja nošaušanu, mēs paši lūdzām, lai mūs nošauj.

- Tas bija šo divu nedēļu garumā?

- Jā. Taču patiesībā spīdzināšanas un fiziskas darbības notika sešu mēnešu garumā. Tās bija izmeklēšanas darbības, ko likums atļauj. Katras divas nedēļas mūs izveda uz UDD ēku uz trim diennaktīm. Tāpat darbojās arī pretizlūkošanas dienests.

- Kad spīdzināšana beidzās?

- Kad pēc sešiem mēnešiem lietu nodeva tiesai, mēs atteicāmies no visām liecībām un nolēmām sevi aizstāvēt. Un viņiem vairs nebija tiesību mūs paņemt no cietuma kaut kādu izmeklēšanas darbību veikšanai. Tādēļ viņi atbrauca un piekāva cietumā.

Aizbildinoties ar tikšanos ar advokātu, mūs izveda uz izmeklēšanas telpu un tur piekāva.

- Ar kādu mērķi piekāva?

- Viņi bija ļoti sadusmojušies, kad uzzināja, ka mēs atsakāmies no spīdzināšanas laikā izsistajām liecībām. Un viņi nolēma uzspiest vēl. Bija arī morāli draudi, spiešana. Tas laikam bija pats grūtākais, kad draudēja radiem. Man ir divas meitas, un viņi detaļās stāstīja, kā par viņām ņirgāsies… Viņi nosauca ģimenes locekļu iespējamās atrašanās vietas adreses, un es apzinājos, ka adreses ir īstas, ka viņi ir veikuši darbu. Tas salauza visvairāk. Tas ir pats šausmīgākais, par sevi tolaik es jau nedomāju.

- Piecus gadus jūs atradāties izmeklēšanas izolatorā, un piecus gadus turpinājās spīdzināšanas?

- Kad mūs pirmo reizi apciemoja ANO un Sarkanā krusta pārstāvji, viņi noformēja kartiņas ar informāciju par mums, tātad, mums paskaidroja, ka tagad vairs neuzdrīkstēsies pielietot spīdzināšanu, neuzdrīkstēsies izdarīt spiedienu uz mūsu radiem.

Tad mēs nolēmām aktīvi aizstāvēties, censties panākt taisnīgumu. Un, jo tālāk tikām skaidrībā ar šo lietu, jo vairāk kļuva skaidrs, kas ir jāizlaiž brīvībā, un kas ir jāiesēdina. Tad jau apsūdzība sāka ievilkt pašu procesa izskatīšanu. Pārstāja nopratināt lieciniekus. Lieta apstājās, rupji runājot. Tā kā mēs jau daudz maz sākām saprast situāciju, mēs sākām vērsties dažādās instancēs: Izmeklēšanas valsts birojā, prokuratūrā, visās iespējamās iestādēs, tostarp cilvēktiesību struktūrās.

- Kurā gadā Sarkanais Krusts un ANO sāka interesēties par jums?

- Mūs atrada 2015. gada vasarā. Un kopš tā laika, pēc Sarkanā Krusta un ANO pārstāvju apmeklējuma, fiziska ietekmēšana beidzās, par ko mēs, protams, esam ļoti pateicīgi.

- Kas ir dokumentos, kuri jums ir?

- Tās jau ir 2018. gada tiesvedības, jo prokuratūra vairākkārt slēdza lietas pret UDD un "Azov". Mēs tiesās centāmies panākt šo lietu ierosināšanu… Šeit ir mans iesniegums par prokuratūras pilnvaroto personu bezdarbību. Ir noteikti uzvārdi, un tā tālāk.

Ir vēstule, kurā Izmeklēšanas valsts birojs atzīst, ka neizmeklējot, nenopratinot pieteiktos lieciniekus, neizpētot lietas materiālus, viņi pieņem, ka es to visu esmu izdomājis, un uz šī pamata slēdz lietu. Pareizāk sakot, pat neuzsāk to. Tas ir pierādījums tam, kā patiesībā strādā Ukrainas dienesti, kuriem būtu jāaizstāv likums.

- Vai jums atgrieza dokumentus un atcēla apsūdzības?

- Nē. Kā mums paskaidroja, mums iztaisīja jaunas pases, jo vecās pases pazudušas no lietas materiāliem. Mums iztaisīja jaunas pases un, protams, bez deklarētās dzīvesvietas. Lieta turpinās.

UDD Alfa apakšvienības darbinieki
© Sputnik / Алексей Филиппов

Mūs atbrīvoja pret personiskām saistībām, saskaņā ar kurām mēs apņemamies ierasties turpmākajās tiesas sēdēs. Jā, mums, protams, tur apsolīja, ka aresta nebūs, taču man ir pamats neuzticēties šiem vārdiem. Es zinu, ka būs arests. Vēl jo vairāk ņemot vērā to, cik nopietnas apsūdzības viņi izvirza pret mums. Šobrīd atliek vienīgi gaidīt, lai viņi izpilda savu saistību daļu, par to, ka notiks apspriešana neklātienē un apžēlošana. Tāds procesuālās attīrīšanas process.

- Kā jūs domājat, vai jūs var aizturēt sakarā ar cita panta pārkāpuma ieganstu, pēc procesuālās attīrīšanas?

- Esmu tajā praktiski pārliecināts. Pa šiem vairāk nekā pieciem gadiem mēs redzējām veselu lērumu politisko lietu, kas bija tik ļoti falsificētas, ka, ja cilvēks panāca, ka viņam nav 258. panta - "par dalību teroristiskā organizācijā", tad viņam vienkārši piemeta granātu un tad jau aizturēja pēc cita panta "par glabāšanu". Tas ir pats izplatītākais.

- Kādi ir jūsu turpmākie plāni, kamēr jūs nevarat atgriezties mājās?

- Teiksim tā, manas domas nav mainījušās, es pašā sākumā izlēmu, ka es palikšu ar Donbasa cilvēkiem, es ticu, ka izdosies iegūt atzītu neatkarību visā bijušo apgabalu teritorijā. Es ceru un ticu tam. Es zinu, kas tur notiek, es saprotu, ka ilgi tā nevarēs būt. Jau tagad cilvēki sāk saprast, kāda bija vara Porošenko laikos, kā strādāja sistēma, kāda bezspēcīga vara atnākusi, kas principā nespēj neko mainīt. Un viss tomēr mainīsies uz labo pusi mums, republikai.

Pēc temata

Gūstekņu apmaiņas dalībnieki pastāstīja par UDD veiktām spīdzināšanām
Kijeva un Donbass veica divu gadu lielāko gūstekņu apmaiņu
Gūstekņu apmaiņa un īpašais statuss: kāda vienošanās panākta samitā Parīzē

Galvenie temati