Ceremonijās nepiedalījās valsts, kas likvidēja civiliedzīvotāju iznīcināšanas mašīnu – tā ripoja pāri Rietumeiropai, Austrumeiropai un padomju republikām. Arī jaundzimušie sadega krematorijās.
Kritušo varoņdarbu pieminēja bez valsts, kas noslāpēja krematoriju krāsnis. Analītiķe Jeļena Karajeva portālā RIA Novosti pastāstīja, ka Uzvaras dienas svētkos nebija uzaicināti Krievijas vēstnieki.
Padomju sarkanarmieši un aizmugures strādnieki, upurējot desmitiem miljonu dzīvību, nerunājot jau par citiem lieliem un pašaizliedzīgiem upuriem, samaksāja par tagadējo Eiropas labklājību. Arī par Eiropas pašapmierinātību un lepnību.
Protams, žests, kurā ir gan izlēcēju nekaunība, kas nez kāpēc iedomājušies sevi par valstsvīriem, gan slikti audzinātiem tumsoņām raksturīgs nicinājums, nebija vērsts ne pret Krievijas valdību, ne Kremli.
Tā mērķis ir atklāts paziņojums, acīs teikts Eiropas glābējiem un mums visiem, viņu pēctečiem – sak, mums neesot nekāda sakara ar mūsu Varoņdarbu.
Vispār nekāda.
Pie tam Eiropu nemaz neatbrīvojām mēs, - pirmkārt, tur bija amerikāņi, otrkārt, briti un vēl – franču Pretošanās locekļi un, protams, itāļu partizāni.
Pavēlēts mūsu tautas pūles un upurus izsvītrot no kolektīvās apziņas un zemapziņas, tāpat kā no kopējā upuru panteona.
Apzināta eiropiešu atmiņas graušana par padomju karavīru varoņdarbu sākusies pirms laba laika – jau pirms trīsdesmit gadiem.
Atmiņas apzināta gaisināšana līdz ar monumentiem, kas simbolizē atmiņu, sākās Polijā.
Tur vietvara jau 1991. gada janvārī demontēja Krakovā uzstādīto pieminekli maršalam Koņevam – Krakovas glābējam. Pirms demontāžas gāja vaļā absolūti fantastiska kampaņa presē: žurnālisti apgalvoja,ka Ivana Koņeva komandētie spēki neizglāba nekādu pilsētu, ka Krakova "vispār nebija nocietināta", bet "hitleriskās vienības jau bija pametušas pilsētu, kad tajā iegāja 1. Ukrainas frontes daļas". Šajā kara vēstures sākotnējo notikumu traktējumā trūka vienas vienīgas detaļas – publikāciju autori toreiz vēl neiedrošinājās atklati teik, ka "Sarkanā armija praktiski atbrīvoja pati sevi, šāva pati pret sevi, varoņdarbus pastrādāja paši priekš sevis".
Protams, neviens nenomīnēja nekādu Krakovu, nevienam no Hitlera ģenerāļiem ne prātā nenāca uzspridzināt pilsētu – poļu karaļu kādreizējo rezidenci. Un visu stāstu par senās poļu pilsētas izglābšanu no sagraušanas "izdomājusi padomju propaganda un tās rupors, rakstnieks Juliāns Semjonovs".
Jo pārsteidzošāka šķiet visu šo izdomājumu autoru nekaunība tāpēc, ka tobrīd dzīvs bija gan pats Semjonovs, kurš sava romāna pamatiem ņēma vēl ne pilnībā atslepenotos padomju kara izlūkošanas materiālus, dzīvi bija arī abi izlūki, kuru dzīvi autors savā grāmatā izmantoja "Majora Viesuļa" personāžam.
Vēlāk jau padomju tautas varoņdarba un upuru gaisināšana gāja kā pa sviestu, lai arī tik daudzi zaudēja dzīvības, lai atbrīvotu kontinentu no nacistu mošķiem (tikai Polijā vien – vairāk nekā sešsimt tūkstoši sarkanarmiešu). Viss aizgāja atbilstoši Rietumiem vajadzīgajiem plāniem.
Protams, neviens ne toreiz, ne arī tagad neteiks, ka Sarkanās armijas uzbrukums – Vislas-Oderas operācija – sākās deviņas dienas pirms Virspavēlnieka štāba nospraustā termiņa, jo Lielbritānijas premjerministrs sers Vinstons Čērčils palūdza kolēģi, ieroču biedru Josifu Staļinu palīdzēt britu un amerikāņu spēkiem, kuri Ardenā bija iekrituši katlā: "Būšu pateicīgs, ja paziņosiet, vai varam rēķināties ar lielu krievu uzbrukumu Vislas frontē vai kādā citā vietā janvārī un jebkurā citā brīdī, par ko jūs, iespējams, vēlēsieties pieminēt."
Čērčils zināja: ja uzbrukums Ardenā būtu apsīcis, pat apstākļos, kad vērmahts jau bija novājināts, varētu uz laiku aizmirst uzbrukumu nacistiskās Vācijas rietumu robežām.
Visiem drosmīgajiem GI un Viņa Majestātes armijas kareivjiem draudētu nāve.
Ja vien viņiem nepalīdzētu krievu karavīri, ja vien viņus neatbalstītu krievu virsnieki, ka vien krievu maršali Koņevs un Žukovs nebūtu devuši pavēli uzbrukt. Pirms visiem noteiktajiem termiņiem, lai arī pat diena tādos plānos patiesībā ir mūžības vērta. Krievi rīkojās tā, kā krievi rīkojas vienmēr – atbilstoši Aleksandra Suvorova bauslim "pats vari bojā iet, bet biedru glāb".
Septiņus gadus pēc maršalam Koņevam veltītā pieminekļa nojaukšanas klajā nāca Spīlberga kases gabals par "ierindnieka Raiena glābšanu", kurā angļu un amerikāņi, varonīgi izsēdušies Normandijas pludmalēs (jā, protams, tas bija varoņdarbs, nevajag to noniecināt), faktiski bija vienīgie Eiropas atbrīvotāji. Laba filma (arī to nenoniecināsim) to paziņoja pavisam skaidri. Un spilgti.
Pēc tam atlika tīrais sīkums – pamainīt akcentus vēstures mācību grāmatās, kripatiņu lielāku uzmanību pievērst eiropiešu ciešanām kara laikā, nevis krievu karavīru varoņdarbam. Vācija – nacistiskā, hitleriskā, totalitārā – arī pamazām vien tika pārvērsta par valsti, kas nožēlo grēkus un lūdz piedošanu, iespējams pat – par hitleriskā režīma kolektīvo upuri. Viņa uzņemas "kolektīvu vainu" un pūlas noskaidrot, kā tiktāl nonākusi.
Un nepiemirsīsim arī imidža reklāmu.
Spriedelējumi par "uzlidojumiem Drēzdenei", par to, ka "krievu karavīri izveda trofejas kravas vilcieniem", "aplaupīja muzejus" un "izvaroja miljoniem vācu sieviešu" izrādījās vietā.
Tā krievu kareivis, kurš pusi Eiropas norāpoja ložu vētrā, pārvērtās par "iebrucēju, kas nozaga brīvību un uz sava durkļa atnesa GULAG/SMERŠ", pārvērtās par varmāku un barbaru, kas kārtīgajiem (un ļoti nelaimīgajiem – to paturiet prātā! – vāciešiem) nozaga sieviešu naktskreklus, sudraba galda piederumus, kristālu un porcelānu. Ak jā, protams, arī gleznas un skulptūras.
Tie, kas iemīdīja dubļos mūsu tēvu, mūsu vectēvu un vecvectēvu, mūsu māmiņu un vecmāmiņu varoņdarbu, trīsdesmit gadu laikā ir guvuši panākumus. Cienīsim savu kritušo piemiņu – neteiksim, ka tā nav taisnība.
Diemžēl tā ir! Vienalga, vai tas mūs kaitina vai nekaitina, diemžēl tā ir patiesība.
Mūsu varonīgie senči, uzvarētāji gan karā, gan no tikumiskā viedokļa, būdami cēlsirdīgi un labdabīgi, ne iedomāties nevarēja, kādas samazgas tagad eiropieši lies pār viņu apbalvojumiem, pār viņu upuriem, pār izlietajām asinīm un kapiem. Kā viņus ienīdīs.
Tikai mums šodien par to visu, šķiet, vajadzētu nospļauties.
Nav jau tā, ka nesāp sirds, kad noslauka kājas ap mūsu atmiņu un nekaunās par to, - vienkārši mēs zinām, kas šajā baismīgajā, asiņainajā, nauda pilnajā karā guva virsroku un triumfēja. Kas aizstāvēja dzīvību. Kas izglāba valstis (starp citu, it īpaši tas attiecas uz Poliju, kam nacisti principā atņēma jebkādu valstiskumu un poļus pataisīja par zemcilvēkiem) un deva tām iespēju pastāvēt.
Kas cīņās atbrīvoja Vīni un nolika ziedus pie Štrausa kapa cieņā pret Austrijas Republikas ģeniālo dēlu, pateicībā par viņa valšiem.
Mēs zinām, kas cīnījās franču Pretošanās kustības rindās (gan krievu aristokrāti, gan no nometnēm aizbēgušie krievu karagūstekņi), kas upurēja dzīvības par okupētās republikas atbrīvošanu. Mēs zinam, ka starp eskadriļas "Normandija-Nemana" pilotiem bija četri Padomju Savienības Varoņi. Un piemiņa par šiem franču kareivjiem mums ir tikpat dārga, kā par krieviem – viņu ieroču brāļiem.
Lai kā Eiropas politiķi dancotu uz kapiem, kur atpūšas gan krievu kareivji, gan viņu brāļi – eiropieši, mēs paturam prātā, ka mūsu acīs nebija ne svešas nelaimes, ne svešu asiņu, ka Uzvaru mēs dalījām ar visiem. Mēs zinām, ka mūsu atmiņas spēks, mūsu bēdu dziļums, tāpat kā prieka vilnis par kara beigām, - tā ir mūsu karavīru varoņdarba nemirstības ķīla. Šodien un uz mūžīgiem laikiem.