"Krievija izcīna uzvaru enerģētiskajā karā," sūkstās amerikāņu žurnāls Time. Patiešām. Jau desmit Eiropas valstis piekritušas par Krievijas gāzi maksāt rubļos. Ogļūdeņražu tirdzniecība ar Indiju un Ķīnu pāriet pie juaņām. Disidentiem – Polijai un Bulgārijai – "Gazprom" nesen aizskrūvēja ventili, portālā RIA Novostistāsta Viktorija Ņikiforova.
Krievijas koncerna lēmums bija absolūti pamatots – abas valstis atteicās norēķināties rubļos. Piedevām Polija non-stop režīmā piegādā Ukrainai bruņojumu un gatavojas līst iekšā tās teritorijā ar saviem karavīriem.
Ja abas valstis būtu saglabājušas kaut kripatu suverenitātes, tās, protams, neizturētos tādā stilā - "plānprātība un drosme". Polija no Krievijas saņem 55% gāzes, Bulgārija – 90%. Taču tas vispār nav valstis – tie ir amerikāņu protektorāti. Tai pašai Bulgārijai pašā neatkarības rītausmā atklāti aizliedza būvēt AES "Belene" kopā ar krieviem. Tagad saimnieki atkal dod pavēles. Nu, iedzīvotāji pasēdēs, pasals, padomās, varbūt kaut ko apjēgs.
"Taču tas ("Gazprom" lēmums) nobiedēja pārējo Eiropu," skumts Time. Eiropā jau pusotru mēnesi turpinās strīds, kā vieglītēm ieviest Krievijas naftas un gāzes embargo, bet pašiem nenosprāgt no aukstuma un bada. Pēc "Gazprom" lēmuma strīdi iedegās ar jaunu spēku. Vienprātības nav.
Pagaidām prognozes ir biedējošas. Vācu "Spiegel" paskaidroja, ka, atsakoties no Krievijas ogļūdeņražiem, Vācija nespēs uzpildīt savas gāzes glabātavas ziemai. Vienīgā izeja – pavasarī un vasarā apturēt visu valsts rūpniecību. Piedodiet, bet kā tad iztikt?
Pat Vašingtonas pārbiedētā vācu biznesa elite izšķīrās par coming out un atzina, ka bez Krievijas ogļūdeņražiem viss apstāsies un bankrotēs. Eiropieši jau sagatavojušies mocīties karstumā vasarā un salt ziemā.
Starp citu (par to gan nav pieņemts runāt), Eiropā pat vidējās klases ģimenēs vienmēr ekonomē uz kondicionētāju un apkures rēķina. Tāpēc pie viņiem parasti tiek uzstādīti rekordi sirmgalvju nāves gadījumu ziņā: augustā – no pārkaršanas, janvārī – no aukstuma. Runa nav par kaut kādiem bomžiem, - pensionāri taupīja savos dzīvokļos. Kas notiks tālāk?
Tomēr Vašingtona turpina apelēt pie eiropiešu morāles. Sak, nelabi sanāk, rēķina Time: "Līdz 7. aprīlim ES piešķīra Ukrainai apmēram miljardu eiro, un tajā pašā laikā (tas ir, kopš specoperācijas sākuma) samaksāja Krievijai 35 miljardus par naftu un gāzi. (..) Lai arī Eiropas valstis piegādā Ukrainai bruņojumu, tās vēl nav spējušas neitralizēt krievu lāci."
Jā, tāds jau tas krievu lācis ir. Viņam alā ne tikai ogļūdeņraži vien glabājas, tur ir milzum daudz kā laba: 20% pasaulē iegūstamā niķeļa, 30% pallādija, 40% bagātinātā urāna. Starp citu, urānu mēs vēl aizvien pārdodam amerikāņiem. Tur no tā ir atkarīgs kritiski svarīgs skaits AES. Atliek noņemt cepuri Time autoru priekšā – viņi iesaka amerikāņiem atteikties no Krievijas urāna. Neprātīga vīrišķība, ko lai saka.
Te rodas dabisks jautājums: varbūt piegriezt, tā sakot, visiem ventili? Kā nesen savā Telegram kanālā teica Vjačeslavs Volodins: "Priekš kam gaidīt? Ja jūs atsakāties no stratēģiskajām attiecībām, izdzīvojiet kaut vienu gadu bez Krievijas."
Kas tad šodien visvairāk tracina Krievijas pretiniekus? Ne tikai mūsu konkrētie panākumi ekonomiskajā karā, lai arī tie, protams, ir iespaidīgi. Rubļa kurss iekaro aizvien jaunas virsotnes, Maskavas biržā vērojama pārliecinoša izaugsme, biznesā un sabiedrībā nekādas panikas nav. Šķiet, ja specoperācija būtu sākusies 2014. gadā, mēs nebūtu noturējušies sankciju vētrā. Bet tagad ekonomika ir sagatavota visiem "partneru" sarīkotajiem triecieniem.
Taču daudz vairāk Rietumus kaitina mūsu neatkarības fakts. Kā tad tas iespējams, ka krievi varētu paši lemt, kam pārdot savus resursus un par kādām cenām? Vai tad priekš tam viņus tik ilgi apstrādāja?
Gadu desmitiem mums kāra uz ausīm makaronus: Krievijai vajagot iziet brīvajā tirgū, iebūvēties visās starptautiskajās organizācijās, aizlienēt naudu, globalizēties, vienoties. Pēc tam pats tirgus lems, un pie jums viss būs kārtībā.
Rezultātā mēs SVF un PTO vietā nokļuvām kaut kādā kazino, kur pašsaprotami vinnē amerikāņu krupjē un laiku pa laikam pamet sīknaudu sulaiņiem Eiropā. Tagad Rietumu "partneriem" prātā nāk gluži fantastiskas idejas par mūsu resursiem. Te mums jāpiegādā viņiem gāze par Dievs vien zina kur un kā fiksētām cenām. Te parādās ideja nospraust kaut kādus cenu griestus, lai, pasarg Dievs, Krievija nenopelnītu uz ogļūdeņražu cenu trakā pieauguma, ko paši Rietumi izprovocēja. Te mūs šantažē, ka vispār nepirkšot resursus. Un nekavējoties būvē viltīgus plānus, kā atlikt atteikšanos uz vēlāku laiku.
Jau sen mūsu attiecībās nav nekāda godīga tirgus. Krievijai atklāti zog naudu un īpašumus. Un pie tam – esiet tik laipni piegādāt gāzi saskaņā ar grafiku un bez maksas. Bet mēs jums savas somiņas no Louis Vuitton nepārdosim, jo mēs, redziet, esam progresīvi. Stikla krelles – apmaiņā pret naftu. Tās ir "kolonijas un metropoles" attiecības, tikai tagad tās nestrādā. Un tas šausmīgi kaitina Krievijas kontrahentus.
Un viss šis trakums turas uz vienas idejas. Kopš PSRS sabrukuma laikiem visas mūsu dabas bagātības kolektīvie Rietumi uzskata par savējiem. Kopš 90. gadu sākuma tur sūkstās, ka Krievija izmantojot ogļūdeņražus kā ieroci. Un vienmēr šie šņuksti nozīmē tikai vienu – krievi nekaunīgi nevēlas atdot visu par velti. Krievi mēģina tirgoties. Viņi kaut kāda velna pēc nolēmuši, ka nav nekāda kolonija, ko pats protestantu dievs nolēmis aplaupīšanai, viņiem šķiet, ka Krievija ir neatkarīga valsts, patstāvīgs subjekts globālajā tirgū.
Termins "enerģētiskais karš", ko Krievija esot sākusi pret Eiropu, radies jau pirms laba laika. Toreiz vēl nebija Maidana, ukraiņi vēl nemēģināja zagt gāzi no caurules. Toties bija vācu monogrāfija "Eiropas Savienība, Krievija un Eirāzija: ģeopolitikas atgriešanās", 2008. gads. Tur jau pilnā sparā ir runas par "enerģētisko karu", ko Krievija nenogurstoši turpina pret Eiropu.
Patiesībā gadu desmitiem ilgā sadarbība ar Krieviju deva iespēju Eiropai lielākajā daļā teritorijas veidot teicamu tautsaimniecību. Mūsdienīgas tehnoloģijas un omulīgi restorāniņi, kūrorti un aviobūve, augstas klases viesnīcas un autorūpniecība, restaurētas viduslaiku pilis, lieliskas šosejas, muzeji un galerijas. Viss, par ko krievi bija sajūsmā. Viss, kas mums tik ļoti patīk. Viss, kur mūsu tūristi ieguldīja miljoniem eiro ik gadus. Un vēl mūsu uzņēmēju investīcijas...
Viss šis luksuss, progress, visa izreklamētā civilizācija ar saviem tiesībsargiem, transpersonām un mūžīgajiem "nemazgātās Krievijas" atmaskotājiem turējās uz viena vienīga pamata – lētiem energoresursiem no tās pašas Krievijas. Starp citu, situācija – gluži kā Ukrainā, tikai lielākā mērogā. Viss šis cirks ar kāškrustiem un šūdinātajiem krekliem savulaik uzplauka vienīgi uz Krievijas lētās gāzes rēķina. Kad beidzās gāze, beidzās Ukraina.
Vai Eiropu gaida tas pats liktenis? Volodinam tomēr ir taisnība: priekš kam balstīt viņu ekonomiku, ja viņi mūs apzog un vēl lien pie mums karot, izmantojot zombētos ukraiņus?
Mūsdienīgās ražotnes sabruks bez Krievijas pallādija un niķeļa. Visu pārējo piebeigs naftas un gāzes deficīts. Sāksies bļāvieni par "enerģētisko karu"? Bet tie tak sākušies jau sen, un tikai augs, lai ko mēs darītu. Skaidrs taču, ka jau šovasar Rietumu mediji sāks apsūdzēt Krieviju arī par "produktu karu" – mēs taču nepiegādāsim savus kviešus nedraudzīgām valstīm, vai ne?
Pasaules oligarhāts, kurinot karus un konfliktus visā pasaulē, mērķtiecīgi uzskrūvē "vienkāršo produktu" cenas. Vai atceraties Ādamu Smitu? Kā valsts iedzīvojas bagātībā, kā dzīvo, kāpēc tai nav vajadzīgs zelts, ja ir vienkāršie produkti. Agrāk tie bija kvieši un rudzi, visi lauksaimniecības produkti. Tagad – tie paši kvieši, gaļa un piens, bet piedevām – ogļūdeņraži, dimanti un retzemju metāli. Vārdu sakot, – resursi.
Tā ir mūsu valsts īstenā bagātība. Būtu labi to pietaupīt sev pašiem un mūsu draugiem. Visu šo produktu piegādes ierobežojumus nedraudzīgajām valstīm kompensēs augstas cenas. Bet lētie resursi Krievijas iekšzemē ļaus mums būvēt savu civilizāciju par lielu skaudību Eiropai. Ar mūsdienīgām tehnoloģijām un omulīgiem restorāniņiem – kā pienākas.
Ja nu Rietumu "partneri" skums, varēsim pajautāt: ko tad jūs īsti gribat? Tirgus visu izlēmis. Tā "neredzamo roku" izdomāja Ādams Smits, ar kura darbiem savulaik aizrāvās Oņegins.