Tie, kas ieviesa pirmo, otro un tā tālāk, atbilstoši sarakstam, ierobežojumu kompleksus, uzskatīja, ka aizvadīto sešu nedēļu laikā Maskavai vajadzēja izjust mirstošās ekonomikas mokas uz savas ādas un, iespējams, pat krist pie apvienotās Eiropas kājām, portālā RIA Novosti stāsta Jeļena Karajeva.
Tikai iznācis tā, ka Eiropas lielveikalos pazuduši milti. Un pagājis pavisam īss laiks, lai arī sankciju plānotājiem šķita, ka tas būs maratons. Vismaz maratons.
Bet pēc tam pazuda saulespuķu eļļa.
"Krievijas savaldīšanas" stratēģiem ne prātā nenāca, ka apvienotā Eiropa vienlaikus ieraudzīs vismaz divu ļoti svarīgu pārtikas produktu (un svarīgu pārtikas rūpniecības ingredientu) deficītu savā epicentrā. Pietrūka fantāzijas lidojuma un politiskās daiļrades brīvības.
Nu, kas padarīts, tas padarīt, un tur, kur stāvēja lielas un mazas eļļas pudeles, tagad vīd caurumi. Zināms, ka pēc eļļas un miltiem var pazust (vai pamatīgi paaugties cenas ziņā) vistu olas un gaļa – gan mājputnu, gan liellopu. Paturēsim šo faktu prātā un iesim tālāk.
Laikā, kad notikumi eiropiešu ikdienišķajā un grūtajā sadzīvē pagaidām visai maz skar augstās politiskās "empīrinas", šajās empīrijās dzīvojošie eiroierēdņi nolēmuši krasi pagriezt viņiem uzticētā kuģa stūri. Nē, ne jau tālab, lai līdzsvarotu kustības trajektoriju, - lai virāžā "piegrieztos" priekšā Krievijai.
Eiropas diplomātijas šefs Žuzeps Borels, ciemodamies Kijevā, paziņoja, ka "šajā karā jāuzvar cīņas laukā", un apsolīja jaunas un aizvien intensīvākas militārās piegādes valstij.
Eiropas komisijas vicepriekšsēdētājs, kura prerogatīvas visos agrākajos laikos, kamēr vien pastāv diplomāta profesija, ietvēra miera meklējumus, pārskatījis Eiropas ārpolitikas postulātus. Tos pašus, ko formulēja pēc Otrā pasaules kara beigām, par ko ar savām asinīm samaksāja desmitiem miljonu cilvēku.
Borela tvīts – seši vārdi un viens prievārds – kļuva par sensāciju. No vienas puses. No otras, tos nav iespējams interpretēt citādi – tie ir draudi Kremlim. Pareizāk sakot, draudi Maskavai. Vēl pareizāk – draudi Krievijai.
Žuzeps Borels tos veltīja ne tikai Krievijas vadībai: viņš ir pietiekami labi informēts cilvēks, lai saprastu, ka tādā tonī ar Kremli runāt ir bezjēdzīgi. Nē, viņš uzrunāja Krievijas tautu. To pašu, kas izrādījusies pārsteidzoši, pārdabiski vienota un saliedēta, lai ko par to būtu iedomājušies Eiropā un Vašingtonā. Tautu vieno idejas, kam piekrīt gandrīz visi. To vieno vērtības, vienlīdz svarīgas kolosālajai, lielajai un tagad ārkārtīgi saliedētajai tautai. Daudzi cerēja to sašķelt "personībās un individualitātēs", bet tauta ir apvienojusies – par to, kas tai šajā dzīvē ir svarīgs. Par vērtībām, ko nevar nopirkt vai pārpirkt pat par ļoti lielu naudu.
Un šai vienotajai tautai kolektīvā Brisele izripina priekšā ultimātu – otro pēdējo 80 gadu laikā. Reakcija bija paredzama, par to nav šaubu. Toties gribas apjautāties: par ko tādā situācijā domāja (un domāja) Brisele? Pats galvenais – galu galā, ko tamlīdzīgiem izteikumiem vajadzētu nest Briselei, Madridei, Parīzei, Lisabonai, Berlīnei, ja (un kad) Maskava nolems atbildēt uz tiem konkrēti, tā, kā pūlas to izprovocēt?
Eiropa patiešām vēlas kauties ar Krieviju, tikai nu bez Ukrainas bufera lomā? Vai Borels izteicās, lai vēlreiz iepatiktos Kijevai? Arī tas ir iespējams.
Visus šos daļēji retoriskos jautājumus tomēr vajag uzdot, lai beidzot būtu skaidrs: Krievija kaitina Eiropu tik lielā mērā, ka Brisele par vienīgo šķietami pareizo izeju uzskata krievu valsts anihilāciju.
Kad nākas palielināt spiedienu iekšā un vienlaikus – no ārienes (tehnoloģijas ir zināmas un daudzkārt pielietotas), lai ne tikai norautu katlam vāku – lai arī pats katls sasprāgtu.
Patiesībā sankciju sestais posms, ko apsprieda Luksemburgā, tāpat kā seši Borela teiktie vārdi tvītā ir ne tikai metode likmes pacelšanai šajā Rietumiem riskantajā ģeopolitiskajā partijā – tā ir metode arī spiediena pacelšanai gan katlā, gan ārpus tā.
Jauno – sesto, divdesmit sesto vai piecdesmit sesto – pret Krieviju vērsto ierobežojumu būtībai patlaban nav pat simboliskas nozīmes, jo valsts jūtas normāli un skatās nākotnē ar reālistisku optimismu (pateicoties praktiski neierobežotiem dabas resursiem un teritorijai, kas klāj desmit laika joslas, var atļauties nebaidīties ne no kā), bet, piemēram, Bulgārijā, kuras importētā nafta pilnā apjomā nāk no Krievijas, šķiet, smiekli nevienam nenāk.
Skumju seju rāda arī lielais vācu bizness: spēcīgākā ekonomika Eiropā kļuva spēcīga arī tāpēc, ka importēja kvalitatīvos energonesējus no Krievijas par zemām cenām. Galu galā tāpēc Vācijas rūpniecības eksports sasniedza tādu konkurences līmeni globālajā tirdzniecībā. Agrāk spīdošā Vācijas ārējās tirdzniecības bilance krievu melnā un zilā zelta iespējamā embargo apstākļos var ātri vien aptumst.
Protams, noraizējušies ne tikai vācu rūpnieki – pārdomās grimst arī viņu kolēģi Francijā, Itālijā, Spānijā un visās pārējās ES valstīs – kolēģi neapšaubāmi saprot, ka jau ieviestie un plānotie ierobežojumi nozīmē viņiem kolosālus zaudējumus gan peļņas, gan tirgus aspektā.
Pret Krieviju vērstās sankcijas de facto iznīcina Eiropas ekonomiku un nodara kaitējumu, ko nebūs iespējams kompensēt vēl ilgus gadus. Pašai Krievijai ierobežojumi dāvā stimulu izaugsmei, ko paveras iespējas paplašināties, piesātināt tirgu, bet apvienotajā Eiropā restrikcijas sāpīgi skar ekonomiskās attīstības stratēģiju, taktiku pandēmijas radītās recesijas izbeigšanai, pilsoņu pirktspēju – viņi vēl nav pat atguvušies pēc lokdauna, bet tagad atkal jātaupa. Un jāuzņem miljoniem bēgļu.
Apvienotā Eiropa, kas uzmanību pievērš nevis deeskalācijai, bet gan audzē spriedzi, faktiski nodara pāri pati sev. Lai kada būtu Briseles attieksme, savienība sper vēl vienu soli pretī politiskajam finālam.
Jo skaļākas ir runa spar vienotību un kopīgām vērtībām, jo lielākas ir šaubas par to. Šajā ziņā krieviem ir sava vēsturiskā pieredze un veselīga refleksija. Mēs atceramies, ka pirms trīsdesmit gadiem ģeopolitiskā katastrofa tāpat sākās ar pirmās nepieciešamības preču deficītu.