Anglosakši nevēlējās, lai Krievija izrautu Ukrainu no Rietumu ķēdēm, vai vismaz centās piespiest mūs samaksāt par to augstāko cenu. Pie viena viņi risina vēl vienu uzdevumu – stiprina savu ietekmi Eiropā, ģeopolitiski (ar militāriem un ekonomiskiem pasākumiem, arī ar gāzes piegādēm) padarot to vēl atkarīgāku no amerikāņiem. Šajā situācijā Eiropa ir upuris, tikai pār to karājas anglosakšu spēļu zobens, ne Krievijas draudi, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Vienkāršo kombināciju izprot visa pasaule, pat no Eiropas tālā Ķīna un arābu valstis, un pašā ES, šķiet, vajadzētu mosties vismaz miglainām aizdomām. Proti, ES vajadzētu vairāk par visiem censties pēc iespējas ātrāk noslēgt karadarbības Ukrainā, lai atņemtu anglosakšiem iemeslu audzēt informācijas uzbrukumus Krievijas energonesēju piegādēm un mazinātu atlantiskā uzpurņa spiedienu.
Tāpēc neliekuļoti pārsteidz tas, ka Eiropas vadība nepārprotami pūlas ievilkt garumā kaujas un, šķiet, nesaprot, pie kā tas galu galā novedīs.
Šodien Kijevu apmeklē ES līderi – Eiropas komisijas prieksšēdētāja Urzula fon der Leiena un Eiropas diplomātijas vadītājs Žuzeps Borels. Ieradīsies, lai atbalstītu Ukrainu karā ar Krieviju, pie tam materiāli – ar bruņojuma piegādēm. ES gan klāsta, ka nevēloties tiešu konfliktu ar Krieviju, tomēr pastāvīgi uzsver, ka nevēlas Ukrainas sakāvi, tāpēc audzēs bruņojuma piegādes. Kāda tām jēga? Vai Brisele tic, ka Krievija apturēs operāciju? Cer uz Ukrainas uzvaru? Ir skaidrs, ka ASV un Lielbritānija vēlas vilkt garumā karadarbību – viņiem tas ir izdevīgi. Bet ko vēlas panākt Eiropas Savienība?
Trešdien Žuzeps Borels paskaidroja, ka ES nav vienaldzīgs konflikta rezultāts, tāpēc tā centīsies noregulēt krīzi "pēc iespējas ātrāk, tomēr ne par katru cenu": "Izskanējuši viedokļi, ka labākā metode, kā īsā laikā pielikt punktu konfliktam, būtu bruņojuma piegāžu pārtraukšana, bet kāds būs iznākums, kad karadarbība beiksies? Mēs negribam, lai viss beigtos ar sagrautu un uzvarētu valsti ar miljoniem bēgļu un tūkstošiem upuru. Tāpēc mums jāturpina apbruņot Ukraina. Vajag mazāk aplaudēt, vairāk palīdzēt. Ukraiņi sagaida no mums jaunas bruņojuma piegādes, un mēs to darām. (..) Mums jāturpina apbruņot Ukraina, neiesaistoties eskalācijā, kurā tiek iejaukts aizvien lielāks skaits valstu. Tādus konfliktus uzvar ar ieročiem un pretinieka ekonomisku novājināšanu."
Tātad ES atklāti norāda, ka iesaistās konfliktā, jo vispirms tā pieteica Krievijai totālu ekonoisko karu, bet tagad vēlas palielināt bruņojuma piegādes Ukrainai. Un Borels apgalvo, ka "mēs esam sarežģītā līdzsvarā":
"Mēs gribam palīdzēt Ukrainai, taču negribam iejaukties karā. ES nav militāra savienība, tomēr uzskatu, ka mums jāpalīdz Ukrainai. Mēs darām visu iespējamo, tomēr nepārkāpjam sarkanās līnijas, lai konflikts neizplatītos."
Protams, tiešu militāro konfliktu nevēlas ne ES, ne Krievija, jo tas būs karš starp Krieviju un NATO – pretiniekiem, kuru rīcībā ir kodolieroči. Toties ES uzskata par iespējamu atbalstīt Ukrainu. Tie taču ir tīrie sīkumi – tikai ieroči!
Skaidrs, ka Krievijas militāro operāciju neapturēs nekādas piegādes no Eiropas. Pirmkārt, tāpēc, ka eiropiešiem nav iespēju piegādāt smago tehniku un aviāciju turp, kur notiek cīņas, tas ir, Donbasā. Otrkārt, arī piegādes nomenklatūra ir visnotaļ ierobežota, piemēram, bundesvēra noliktavas nav bezgalīgas, tātad runa jau ir par bruņojuma iepirkumiem īpaši Ukrainas vajadzībām.
Krasi mainīt situāciju neizdosies, tomēr Eiropas ieroči var ievilkt garumā Ukrainas armijas agoniju, paildzināt pretošanos. Krievijai nāksies veltīt lielākus spēkus un līdzekļus, lai likvidētu rietumvalstu palīdzību UBS, tomēr Maskava pusceļā neapstāsies. Krievijas mērķis ir saprotams, bet ES nolūki raisa šaubas.
Borels stāsta, ka "jāpanāk, lai Ukraina sāktu pārrunas ar Krieviju no spēka pozīcijām". Atšifrēsim – saglabājot spēcīgu armiju. Tātad ES uzskata, ka Krieviju tomēr var piespiest atteikties pat no Ukrainas demilitarizācijas? Fantastisks aklums.
Ja eiropieši tam tomēr netic, iznāk, ka ar bruņojuma piegādēm viņi pūlas panākt to pašu mērķi, ko nosprauduši anglosakši – vienkārši ievilkt garumā karadarbību. Taču tad nāksies atgriezties pie eiropiešu acīs galvenā jautājuma. Priekš kam Eiropai vajadzīgs ilgs karš pie austrumu robežām?
Tas viņiem ir izdevīgs? Nē.
Tas padara viņus stiprākus? Nē, tas novājina visos aspektos.
Tas palielina viņu atkarību no ārējiem spēkiem? Jā, protams, un visiem zināms, kas tie par spēkiem.
Jo ilgāka būs karadarbība Ukrainā, jo vairāk ES pārvērtīsies par NATO piedēkli. Tātad atlantiskais projekts pakļaus kontinentālās Eiropas projektu, un vācu-franču sapņus būvēt vienotu Eiropu varēs aizmirst.
Krievija jebkuros apstākļos pievērsīs Ukrainu sev, pie tam vēl pastiprinot savu nozīmi pasaulē. Eiropa nenoturēs Ukrainu savā ietekmes sfērā, vēl vairāk, – tā upurēs savu nākotni anglosakšu ambīcijām. Un anglosakši, kas eiropiešus jau uzskata par saviem satelītiem, upuri nebūt nenovērtēs. Un tas nepalīdzēs arī anglosakšiem noturēt brūkošo globālo projektu.
Tātad Eiropa zaudēs. Vispirms Ukrainas apgūšanas plānus (protams, tie bija, lai arī ne visiem) un visus sakarus ar Krieviju, pēc tam – tagadējo dzīves līmeni, ekonomisko pastāvību un ģeopolitiskās ambīcijas. Viņi vairs ne sapņot nevarēs par stratēģisko autonomiju. Un tas ir tikai sākums. Sekos arī nākamais cēliens. Eiro jau ir diskreditēts (kopš Krievijas aktīvu iesaldēšanas), anglosakši pakāpeniski sagraus saiknes ar Ķīnu (Borels atzina, ka nesenā tikšanās ar Ķīnu bija "kurlo sarunu" un "mēs ne par ko nevienojāmies"). Kas paliks no ES svara pasaulē?
Kas būs ar pašu Eiropas Savienību? Kas to cementēs apstākļos, kad turpinās konfrontācija ar Krieviju un aukstais karš ar Ķīnu? Piedevām vēl anglosakši uzmetīs Eiropai enerģētisko cilpu kaklā – ekonomiskās krīzes un Eiropas galveno ekonomiku eksporta potenciāla lejupsīdes apstākļos...
Uz šiem jautājumiem ES vadībai nāktos steigšus rast atbildes – brīdī, kad tā cer uz kara ieilgšanu Ukrainā, domājot, ka tā nodara pāri Krievijai, un nemanot, ka paši savelk cilpu uz sava kakla.