Putina nesenā tālruņa saruna ar Emanuelu Makronu ir vēl viens Krievijas līdera mēģinājums ieskaidrot galvenajiem Eiropas prātiem, kas patiesībā notiek pašreizējā ģeopolitiskās krīzes posmā Ukrainā, portālā RIA Novosti stāsta Jeļena Karajeva.
Lēnām, pamazām, tomēr droši Krievijas viedoklis nonāk arī eiropiešu ausīs.
Vienā no ietekmīgās firmas IFOP nesenajām sociālajām aptaujām noskaidrojās: vairāk nekā puse Francijas iedzīvotāju uzticas vismaz vienam Krievijas argumentam speciālās operācijas periodā.
Jā, tēze par uzticēšanos, lai arī to sociologi to retušē visiem spēkiem, kļūst par vienu no svarīgākākajām Eiropas tagadējā dienaskārtībā.
Faktu, ka amatpersonu iezīmētā "vienotā un nedalāmā" pozīcija patiesībā ir daudzšķautņaina, spilgti apliecina autoritatīvais politologs Ēriks Denesē, kādreiz – pieredzējis izlūks, speciālists Tuvo Austrumu problēmās. Politologu lūdza raksturot pašreizējo Eiropas drošības krīzes saasināšanos, runāt atklāti un neslēpties ar skaistām frāzēm. Viņš konstatēja, ka "Zeļenska valdība pati izprovocējusi pašreizējo situāciju", un tiem, kuri vēro tagadējos apstākļus, būtu laiks to saskatīt un atzīt. "Mēs dzirdam vienu vienīgu diskursu, uzklausām vienu viedokli, ko var dēvēt par maniheisku," secināja eksperts.
Denesē vārdi nebūt nav pirmie starp šāda veida komentāriem, pavisam noteikti nav arī pēdējie. Pat par savu iedomato taisnību bezgalīgi pārliecienātie Eiropas mediji, ja vien nevēlas nogrimt un zaudēt daļu auditorijas, vairs nevar zīmēt saviem lasītājiem un skatītājiem vienīgi melnbaltu ainu.
Tiesa, pirmie to atklāja politiķi, ne žurnālisti. Pēc Baidena nesenā aizvainojošā uzbrukuma Krievijas prezidentam Elizejas pils un Vācijas kanclera kanceleja nekavējoties publiski paziņoja, ka nepiekrīt tonim, frāzēm un izklāsta manierei, ko izvēlējies Baltā nama tagadējais saimnieks.
Presei aizvien biežāk nākas atgādināt par sākotnējiem notikumiem, kas noveduši pie tagadējā ģeopolitiskās krīzes posma.
Fakti ir spītīga lieta, un pat skarot vien atļautos, mediji ir spiesti aprakstīt arī fonu, kādā tie notikuši, lai arī prese to nebūt nevēlas.
Piemēram, stāstot par to, kā Francija piedalījās Minskas protokolu sagatavošanas un parakstīšanas darbā, prese izpļāpājas (kas to lai zina – nejauši vai apzināti, netiesāsim un nestrīdēsimies), ka, piemēram, oficiālām personām Parīzē jautājums par Krimu "bija praktiski slēgts" jau 2018. gadā.
Jā, protams, daži izdevumi pussalu vēl dēvē par "Krimas anektētu", taču tā jau ir mediju ieraža. Tā atšķiras no politikas, tās pašas, uz kuras pamatiem toreiz pieņemti lēmumi. Pat diametrāli atšķiras.
Šodien vajadzētu atgādināt vēl vienu faktoru. Jāpiebilst gan, ka runa nav par pašreizējo konjunktūru. Ne arī par vēlmi nopelnīt uz tās rēķina.
Minētais faktors parādās aizvien labāk un labāk – paši Eiropas politiķi, lai cik, pēc viņu domām, vareni būtu, nespēj mainīt ne kontindeta vēsturi, ne ģeogrāfiju.
Protams, sākumā viņi varēja uzskatīt, ka ieviestās sankcijas nekādi neskars viņu pašu ekonomiku, toties tagad apziņa par to kļūst teju vai dominējošā.
Tikai pirms mēneša viņi garāmejot runāja par iespējamu stagnāciju, pēc tam mazliet atklatāk ierunājās par stagflācijas risku (ekonomiskā lejupslīde ved pie bezdarba pieauguma, taču vienlaikus sarūk naudas vienības vēsture), toties tagad tālredzīgākie tehnokrāti jau apliecina, ka kontinenta ekonomika var vienkārši nekontrolējami gāzties bezdibenī.
Krīzes mērogs būs pielīdzināms tam, ko Eiropa pārdzīvoja pēc Otrā pasaules kara beigām.
Vai Makronam tas ir zināms?
Viņš nevar to nezināt.
Vai viņš saprot, ar ko viņam kā politiķim draud tik negatīvs scenārijs?
Viņam nav tiesību to neizprast pēc vispārējo streiku sērijas un "dzelteno vestu" kustības, pēc zaudējumiem, ko ekonomikai nodarīja pandēmija un ar to saistītie lokdauni. Makrons nevar nesaprast (tieši tāpat kā Vācijas kanclers), ka visa ES budžeta politika plīst pa šuvēm un sankciju ugunsgrēkā sadegs visi izsludinātie eirozonas valstu finansiālās disciplīnas postulāti.
Francijas valdība noteikt redz, ka pat bez energonesēju cenu augšupejas viņiem uzticētā tauta strauji slīgst nabadzībā (labi – krīt trūkumā, zaudē iespējas tērēt naudu, galu galā – patērēt).
Francijas, septītās lielākās pasaules ekonomikas (šķiet, tas vairs nav uz ilgu laiku) valdība noteikti saprot, ka naudas trūkums cilvēku maciņos faktiski nozīmē nāves spriedumu ekonomikai, jo tās pamatā ir patērēšana, nevis ražošana (tā jau sen pārcelta uz Ķīnu un citām Āzijas valstīm).
Protams, presei skan frāzes par "cilvēktiesību ievērošanu", tiek paustas visas atbilstošās bažas, skan aicinājumi Francijai, Grieķijai, Turcijai garantēt humanitāro koridoru izveidi. Iespējams, kāds patiešām tic tāda diplomātiskā izlēciena iespējām.
Patiesībā Francijas prezidenta diplomātiskās aktivitātes pamatā ir pragmatisms, ne sentiments. Viņš itin labi apguvis vēsturi un ģeogrāfiju, tātad ļoti labi saprot, ka tagadējās pūles var dāvāt priekšrocības Francijai nākotnē. Ekonomiskās un politiskās priekšrocības ļaus vadīt tagadējās ģeopolitikas problēmu atrisināšanu.
Runa ir par problēmām, ko kontinentālā Eiropa būs spiesta risināt patstāvīgi, un tās aizvien aug augumā un dziļumā. Eiropa nevarēs paļauties uz anglosakšu sabiedrotajiem un viņu mantrām. Vienlaikus kontinentālā Eiropa būs spiesta turēt savu ekonomiku pieslēgtu pie mākslīgās elpināšanas. Vārda tiešā nozīmē.
Tomēr Eiropai neizdosies piemirst, ka gandrīz visi trumpji šajā šaha partijā, visas Eiropas drošības atslēgas, visi slēdži, kas ļauj Eiropas ekonomikai elpot un funkcionēt, šodien ir Maskavas rokās. Un nav ne mazākās nozīmes vai "skaistulēm" tas patīk.