Rietumi strādā vaiga sviedros, lai pierādītu – termins "Ukrainas denacifikācija" nav pamatots. Starp galvenajiem "argumentiem" skan: "Ukrainas prezidents ir ebrejs". It kā mūsdienu neonacismam būtu kaut mazākais sakars ar tā saucamo ebreju jautājumu. Nez kāpēc nevienam nav ne mazāko šaubu par to, ka norvēģu masu slepkava Anderss Breiviks ir neonacists tikai tāpēc, ka savā plātīgajā deklarācijā lielīja Izraēlu, portālā RIA Novosti atgādināja Vladimirs Korņilovs.
Amerikāņu rakstnieks Timotijs Snaiders, bēdīgi slavenais ar savām pseidovēsturiskajām Krievijai naidīgajām grāmatām, apstrīdot šo terminu, pat nonācis līdz paradoksāliem slēdzieniem: "Nacists var būt tikai vācietis... Nacists ir Vācijas Nacionālsociālistiskās partijas loceklis 1930.-1940. gados... Jūs nevarat nodarboties ar denacifikāciju tur, kur nav nacistu." Asprātīgi, neko teikt. Tātad nacistisko un neonacistisko organizāciju locekļus, kuri sevi atklāti sauc par nacistiem, nevar saukt par nacistiem, ja viņi nav vācieši. Par kādas ideoloģijas piekritēju uzskatīt cilvēku, ja viņš pats sevi uzskata par Hitlera un "Mein Kampf" sekotāju? Gaidām jaunas "vēsturiskās" atklāsmes no Snaidera un viņiem līdzīgām personām.
Piemēram, ukraiņu partija "Brīvība" jau 1991. gadā tika reģistrēta kā sociālnacionāla partija, tās piekritēji sevi uzskata par sociālnacionālistiem (sakritība ar nacionālsociālistiem nav nejauša). Partijas galvenais iedvesmotājs Mihaļčišins atklāti atzina, ka viņa "ceļazvaigzne" ir Hitlera grāmata "Mein Kampf". Kā nosaukt viņa ideoloģiju? Vai tiešām Snaiders nosauks Mihaļčišinu par sociālistu vai komunistu?
Daiļrunīgs fakts: pēc 2014. gada Maidana šis cilvēks strādāja Ukrainas Drošības dienestā (UDD) un nodarbojās ar ideoloģiju pulkā "Azov", kura denacifikācija patlaban turpinās Mariupolē. Atsauksim atmiņā: vienība tika formēta uz neonacistisko organizāciju "Ukrainas patriots" un – kāds pārsteigums! – "Sociālnacionālās alianses" bāzes ukraiņu nacisma ideologa Andreja Biļecka vadībā, kurš pazīstams ar iesauku "Baltais vadonis" par saviem baltās rases virskundzībai veltītajiem darbiem.
"Azov" patlaban rada lielāko problēmu termina "denacifikācija" pretiniekiem Rietumos. Vienība balstās uz rasistiskiem lozungiem" izmanto ultralabējo simboliku ("vilka nags" aizliegts vairākās Eiropas valstīs) un pat oficiāli atzīta par neonacistisku organizāciju ar ASV Kongresa rezolūciju 2015. gada jūnijā. Acīmredzot, viņi nepaaicināja konsultācijām Snaideru – viņš būtu kongresmeņiem paskaidrojis, ka "Azov" sastāvā vāciešu nav, tātad nacistu tur nemaz nevar būt.
Taču tā bija 2015. gadā, bet tagad vajag kaut kā ieskaidrot cilvēkiem, kāpēc atklāti nacistiskas vienības likvidāciju nekādi nevar saukt par denacifikāciju. Tāpēc ieslēgusies propagandas mašīna, kas pūlas attaisnot kaujiniekus ar visiem viņu "Heil, Hitler" žestiem. Piemēram, janvārī britu "The Times" vēl atklāti atzina, ka pret Krieviju karot gatavojas "ultralabējie kareivji" un "ultranacionālistiskie spēki". Toties tagad avīze ar putām uz lūpām iegalvo, ka "Azov" no nacistiem kļuvis par baltu un pūkainu armijas vienību.
"The Times" apgalvo, ka līdz ar Biļecka aiziešanu politikā viņam sekoja arī viņa idejiskie domubiedri, kas radīja nacistisko struktūru, bet "citus pēdējos gados izspieda no pulka "Azov", lai attīrītu reputāciju". Tātad sociālnacionālisti (tie paši nacionālsociālisti) ir nomazgājušies balti? Un tikai neonacistiskais "vilka nags" uz karogiem atgādina par viņu kādreizējo ļauno slavu.
Britiem piebalso Nīderlandes avīze "NRC" ar rakstu "Pulks "Azov": neonacisti vai Ukrainas aizstāvji?" Holandieši ir sajūsmā par video ieakstu, kurā divi nacionālistu tanki šauj Mariupoles centrā, taču avīze apsūdz Krieviju par rūpnieciskās pilsētas graušanu (laikam jau nacistu tanku šāviņi nav tik graujoši?). Raksta galvenā doma: saukt ukraiņu nacistus par nacistiem nozīmē "piespēlēt Krievijas propagandai."
Tādu rakstu Rietumu presē ir papilnam. Un viņi visi it kā izmetuši no prāta: tikai pirms pāris gadiem ASV Kongresā dienas gaismu ieraudzīja pārskats par to, ka "Azov" pārvērties par starptautisku aģentūru ultralabējo radikāņu vervēšanai un trenēšanai no visas pasaules. Pēc šī pārskata desmitiem kongresmeņu parakstīja petīciju ASV Valsts departamentam ar prasību iekļaut vienību ārvalstu teroristisko organizāciju sarakstā.
Pasakas par to, ka nacistiskie pulka dibinātāji jau sen devušies atpūtā ar visām savām idejām, nav uzmanības vērtas. Rietumu žurnālisti izliekas, ka nav panījuši Ukrainas oficiālos izteikumus par Biļecka senā "asinsbrāļa" – Nikolaja Kravčenko nāvi "cīņā ar Krievijas okupantiem". Šis cilvēks ar iesauku "Kruks", kurš strādāja pie "Ukrainas patriota" un "Azov" dibināšanas, bija viens no tā galvenajiem ideologiem.
Tikpat centīgi Rietumu prese pūlas nemanīt cilvēkiem naidīgo paziņojumu un aizcinājumu lavīnu, kas sākās, kad žurnālists "24 Kanal" ēterā aicināja slepkavot krievu bērnus, proti, sākt genocīda aktus. Piedevām viņš runāja vācu nacistu ideologa, "ebreju jautājuma galīga risinājuma" arhitekta Ādolfa Eihmaņa fotogrāfijas fonā un aicināja sekot viņa ieteikumiem. Te nu pat Snaideram būs smagi apstrīdēt tāda soļa nacistisko būtību.
Taču... pamēģiniet vien atrast kādu ziņu par šo skandālu Rietumu "ģenerālās līnijas" medijos. Nekas neiznāks. To pieminēja tikai amerikāņu demokrātu otršķirīgais portāls The Bulwark, pie tam piebilda, ka vārdi esot izrauti no konteksta: sak, žurnālista emocionāls solis pēc tuva drauga nāves. Protams, tik "emocionāls", ka programmas autori jau laikus sagatavoja Eihmaņa portretu fonam. Tāds programmas autoru kolektīva spontāns lēmums. Pie tam neviens nav sodīts, žurnālists turpina darbu. Zeļenskis savā uzrunā Izraēlas Knesetā šajā kontekstā ostrakismu nesastapa. Pēc tam sekoja vesela lavīna ieteikumu izrēķināties ar krievu bērniem un sievietēm. Piemēram, Ukrainas Robežsardzes dienesta priekšnieks Sergejs Deineko solīja slepkavot Krievijas karavīru "sievas, bērnus, vecākus, brāļus un māsas". Pēc tam viņš stāstīja, ka esot "uzlauzts". Arī Kolomoiska telekanāla ""1+1" pazīstamā žurnāliste Nataļja Moseičuka piedraudēja Krievijas lidotāju ģimenēm ar terorismu Turcijas un Ēģptes kūrostos. Viņa pat nedomāja attaisnoties – viss kārtībā, aicinājumi slepkavot krievu bērnus nav genocīds – pajautājiet Vācijas kancleram Olafam Šolcam.
Sekoja vesela virkne naidīgu izteikumu par to, kā vajagot spīdzināt, kropļot un slepkavot Krievijas karagūstekņus. Ko vērta jau Genādija Druzenko – īsta jaunā doktora Mengeles – atklāsme kanāla "Ukraina 24" tiešajā ēterā – viņš klāstīja, ka devis pavēli viņa vadītajā hospitāli kastrēt krievu kareivjus, jo "viņi ir tarakāni, nevis cilvēki". Programmas vadītājs tikai kustināja ūsas un māja ar galvu.
Arī par tādiem izteikumiem Rietumu publika neko nebūtu uzzinājusi – to sāka aktīvi dzēst sociālajos tīklos, norādot, ka tas esot Krievijas propagandas feiks. Tikai amerikāņu populārā žurnālista Takera Karlsona iejaukšanās – viņš citēja Druzenko teikto, - piespieda arī vairākus citus Rietumu medijus pievērst uzmanību kara nozieguma atzīšanai.
Publika Rietumos pat nav informēta arī par citiem ukraiņu "ārstu" izteikumiem. Jau 2016. gadā anesteziologs Aleksandrs Černovs publiski paziņoja, ka nogalinājis hospitālī nonākušos Doņeckas zemessargus. Un tālāk? Nekas nenotika – viņš mierīgi turpināja uzstāties televīzijā, deva intervijas, tātad Ukrainas mediju aprindas viņu atbalstīja. Rietumos tas neraisīja šoku – vispār nebija nekādas atbalss.
Varētu jau to visu skaidrot ar karu un emocijām. Tomēr salīdzināsim situāciju ar sāpēm, ko Donbass cieta astoņus gadus. Arī tur bija gruveši, sprādzieni! Cik daudzi civilie gājuši bojā, arī bērni! Taču ne prātā nevarētu ienākt kādam DTR vai LTR telekanālu ēterā aicināt slepkavot ukraiņu bērnus vai sievietes. Neviens nenošļuka līdz UBS karavīru kropļošanai, lai kāds naids pret viņu ļaundarībām valdītu sirdīs.
2014. gada beigās un 2015. gada sākumā Doņecka un Luganksa pārcieta briesmīgus laikus: pazuda nauda, veikali tika slēgti, nebija produktu. Taču nekad tur nebija demonstratīvas Linča tiesas pret "marodieriem" – tādas, kā tagad izvēršas visā Ukrainā. Pie tam tagad tas viss notiek ar likumsargu atļauju: iekšlietu ministra padomnieks Vadims Denisenko atklāti atbalstīja ārpustiesas izrēķināšanos: "Nedomāju, ka kara laikā būtu mežonīgi piesiet un izģērbt marodieri. Nacionālās policijas spēku tagad diemžēl nepietiek... Tādas akcijas marodierus ietekmē daudz labāk nekā krimināls sods: viņš saprot, ka sods būs tūlīt uz vietas. Piedevām – arī citiem mācība. Tas strādā profilaksei." Tātad visus tos mežonīgos ieteikumus un darbus atzinīgi vērtē oficiālas amatpersonas.
Bet Rietumu mediji pūlas to neredzēt un spriedelē, ka terminam "denacifikācija" nav nekāda pamata Ukrainas kontekstā. Ne jau vācieši iesaka slepkavot bērnus un sievietes kūrortos Ēģiptē, tātad tie nevar būt nekādi nacisti – tā saka Snaiders. Bet Eihmaņa portrets televīzijā, sajūsma par "Mein Kampf" un nacistu simboli uz vienību karogiem – ak, tās jau tikai "emocijas" un "nejauša sakritība"! Ļoti gribētos pavaicāt Rietumu mediju darbiniekiem, kuri sevi vēl uzskata par žurnālistiem: kāpēc tad jūs kautrējaties un nestāstāt par to visu savai auditorijai? Varbūt tāpēc, ka pēc tam jūs vairs nevarēsiet pierādīt, ka Krievijai nav taisnība Ukrainas denacifikācijas darbā?