Krievija ir atzinusi objektīvo realitāti: Ukraina, jau pirms astoņiem gadiem zaudējusi kontroli par Donbasu, nevēlas mainīties, lai atjaunotu savu vienotību. Donbass nav vajadzīgs Ukrainai kā "antikrievijai", tai Ukrainai, ko atlantisti un vietējā elite pūlas nocietināt kā pastāvīgu priekšposteni pret Krieviju. Tādai Ukrainai Donbasa aiziešana būtu īsta dāvana, ja vien ar to viss būtu beidzies. Taču nebeigsies, jo Krievijas acīs Ukrainas problēma nav tikai ārpolitikas vai elementāras drošības jautājums. Tas ir krievu pašapzināšanās jautājums, atbildība par savu tautu, savu valsti un vēsturi. Runa nav par Krievijas Federācijas vai PSRS vēsturi – tā ir Krievijas un krievu tautas vēsture, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Tāpēc jau Putins nolasīja saturīgo vēsturisko lekciju par Ukrainu pirms pasludināja DTR un LTR neatkarības atzīšanu – viņš pārstāvēja krievus, Krieviju. Un Krievija uzskata Ukrainu par savu daļu – par to var sašust, var runāt par starptautiskajām tiesībām vai smieties par krievu imperiālismu. Tam visam nav nekādas nozīmes, jo pašiem krieviem ir zināms – tā ir patiesība, jo krievi jūt savas saknes un savu vēsturi, saskata draudus un izaicinājumus.
Būtu vienkārši smieklīgi aizsargāt "valstu suverenitātes" ideju laikā, kad Rietumi popularizē savu globalizāciju, kad ES ietvaros pakāpeniski gaist ne tikai suverenitāte, zūd pat nacionālā identitāte. Krievu valsts ir sabrukusi gabalos, un tagad pamazāk atkal nāk kopā savā vēsturiskajā telpā, un pieprasa, lai citi spēka centri no krievu impērijas atlūzām nebūvētu cietokšņus pret Krieviju. Un to sauc par ekspansiju un agresiju? Vai krievi ir ienākuši Eiropā un draud Eiropai? Gluži pretēji – Rietumi ir nekaunīgi iebrukuši krievu zemēs (izmantojot krievu īslaicīgo vājumu un šķelšanos), bet tagad, kad krievi sākuši pretuzbrukumu, bļauj "apturiet agresoru". Ukraina šajā gadījumā ir upuris, tikai ne krievu ekspansijas upuris, bet gan elites alkatības un aprobežotības upuris. To nomāc pašmāju elite (Krievijā elite 90. gados bija tāda pati, taču Krievijai tomēr bija valstiskuma instinkts, bet pēc tam Putins organizēja varas instrumentu deprivatizāciju) un Rietumi. Mēģinājumi šķirt Ukrainu no Krievijas bija nekaunība un avantūra – vajadzēja cerēt, ka pati Krievija kļūs vājāka un sabruks. Jebkuros citos apstākļos krievi noteikti būtu atguvuši to, kas pieder viņiem. Tagad tas notiek, jo tikai ģeopolitiski un garīgi mirusi Krievija varētu atteikties no Ukrainas, tas ir, pati no sevis, samierināties ar savu pamatu zudumu.
Patiesībā Rietumi nemaz necerēja uz Ukrainas avantūras stratēģiskiem panākumiem, kad 2014. gadā pārņēma kontroli: atlantistiem vajadzēja pēc iespējas ilgāk saglabāt plaisu starp Krieviju un Ukrainu. Rietumi baidījās viennozīmīgi paļauties uz Ukrainas atlantizāciju, nevēlējās provocēt Krieviju. Taču nevarēja arī atstāt bez cerības eliti Kijevā, jo bez tās sāktu brukt visa tagadējās "antikrievijas" konstrukcija.
To, cik vērtas ir Rietumu garantijas, Ukrainas vara ieraudzīja februārī, kad anglosakši un eiropieši sāka pārcelt savas vēstniecības uz Ļvovu. Tas notika viņu pašu izdomāto "krievu draudu" fonā, kad Krievija vienkārši demonstrēja militāro spēku, pastiprināti piespiežot Rietumus sākt dialogu par Ukrainu. Atlantisti nevēlējās garantēt atteikšanos no Ukrainas uzņemšanas NATO, tomēr vārdos un darbos demonstrēja, ka to neaizsargās. Tā visa "Ukraina ir Eiropa" konstrukcija sabruka, kad parādījās Krievija.
Šajā brīdī Kijeva sāka atklāti pārmest Rietumiem nodevību – tā, kā, piemēram, nesen Zeļenskis Minhenē: "No 2014. gada Krievija pārliecina, ka esam izvēlējušies kļūdainu ceļu, ka Eiropā mūs neviens negaida. Vai tad Eiropai nevajadzētu pastāvīgi apliecināt un darbos pierādīt, ka tā nav? Vai tad ES nevajadzētu tagad teikt: mūsu pilsoņi atzinīgi vērtē Ukrainas iestāšanos ES? Kāpēc mēs izvairāmies no šī jautājuma? Vai tad Ukraina nav pelnījusi atklātu un godīgu atbildi?"
Kādu atbildi Ukrainas prezidents gribēja izdzirdēt? "Mēs gribētu paņemt sev Ukrainu, taču saprotam, ka mums neizdosies, tāpēc vienkārši izmantojam jūsu valsti, lai savaldītu Krieviju un spēlētos ar to," – tādu godīgumu no anglosakšiem viņš nesagaidīs. Savukārt eiropieši labi saprot, ka viņus pataisa par ķīlniekiem anglosakšu spēlē, un var tikai mēģināt minimizēt savus zaudējumus.
Bet Kijeva nevēlas zināt patiesību, tā turpina runāt. Un viņu runas tikai apstiprina Krievijas ļaunākās bažas: ka tas ir mēģinājums atraut daļu krievu zemju, mainīt krievu pasaules un Eiropas vēsturiskās robežas. Vai atceraties, ko otrdien paziņoja Ukrainas ārlietu ministrs Dmitrijs Kuļeba?
"Es aicināju ES nekavējoties mest pie malas visas svārstības, savaldību, skepticismu, kas pastāv dažās Eiropas valstīs, un apsolīt Kijevai dalību ES nākotnē. Īstais brīdis ir klāt. Ņemot vērā notiekošo, ir skaidrs, ka labākais stratēģiskais lēmums, ko pašlaik var pieņemt Eiropa – burtiski ņemt Ukrainu pie sevis."
Nav nekādas nozīmes tam, ka Kuļeba ar Zeļenski iztirgo it kā savējo, ka viņi ir formāli neatkarīgas valsts amatpersonas – krievu vēstures svaros tie ir cilvēki, kas rīkojas ar svešu īpašumu. Kijevas kņazi un Maskavas cari, ģenerālsekretāri un prezidents Putins viņus uzskata par krievu tautas nodevējiem. Starp citu, Eiropas klusēšana Kuļebu nesamulsināja – viņš devās uz Vašingtonu, kur pēc sarunas ar pašu Baidenu (oho, vai varat iedomāties?) pūlējās ieskaidrot amerikāņiem, kāpēc viņiem jāglābj Ukraina. Vienkāršajiem amerikāņiem viņš stāstīja CNN ēterā:
"Pirmkārt, 1994. gadā Ukraina atteicās no sava kodolarsenāla, trešā lielākā pasaulē. Mēs atteicāmies no tā apmaiņā pret drošības garantijām, ko citu starpā sniedza arī ASV. Mums apsolīja: ja mums kāds uzbruks, arī ASV mums palīdzēs.
Otrkārt, notiekošais Ukrainā skar ne tikai Ukrainu. Putins izaicina eiroatlantisko kārtību. Ja Rietumi cietīs sakāvi Ukrainā, Putina nākamais mērķis būs viens no NATO locekļiem tās austrumu flangā.
Treškārt, ja Putins gūs panākumus Ukrainā, citi spēles dalībnieki visā pasaulē, kas vēlas mainīt noteikumus, kas vēlas apsteigt ASV, ieraudzīs, ka tas ir iespējams, ka Rietumi nespēj aizsargāt tos, ko atbalsta. Tāpēc amerikāņiem jābūt ieinteresētiem saglabāt pašreizējo pasaules kārtību. Tās nākotne tiek izšķirta šajā pašā brīdī Ukrainā."
Vai amerikāņus tādi argumenti pārliecina? Pirmais, par garantijām, nestrādā nemaz. Jūs mums solījāt... Klintona laikā? Un tagad karot ar Krieviju par jums? Anglosakšu mediji jau visus Rietumus pārliecinājuši, ka vajadzēs karot, jo krievi gatavojas sūtīt tankus uz Kijevu. Nē, ar to amerikāņus nepārliecināsi.
Otrs arguments skar amerikāņu pārsvaru Eiropā. Proti, ja tagad atdosiet Ukrainu Putinam, vēlāk viņš pievērsīsies Polijai un Baltijai. Un tur jums vajadzēs karot, jo tie ir NATO locekļi. Tam vajadzētu iespaidot anglosakšu politisko eliti, tikai lieta tāda, ka argumentu izdomājuši paši anglosakši un aktīvi nēsājas ar to kopš 2014. gada. Draudiem Baltijas valstīm veltīta vesela kaudze skaļu paziņojumu un rakstu, pie tam tiem pārsvarā vajadzēja iebiedēt spītīgos NATO un ES locekļus, piemēram, Vāciju un Franciju: "Kā jūs uzdrīkstaties sadarboties ar krieviem, kaut vai tās pašas "Ziemeļu straumes 2" jautājumā, ja Baltijai draud briesmas? Ātri izbeidziet visus darbus."
Vašingtona noteikti nevēlas atdot Baltiju Krievijai, lai arī saprot, ka nespēs to aizsargāt. Ir tikai viena problēma – vien plānprātīgais noticēs tam, ka Krievija uzbruks kādai NATO valstij. Tātad arī šis arguments nedarbojas.
Tikai trešais apsvērums atgādina patiesību. Atgādina, tikai sagriež notiekošo kājām gaisā. Ja jūs piekāpsieties Putinam, visi pasaulē (proti, Ķīna) ieraudzīs, ka Rietumi neko nespēj. Un viss – pašreizējā pasaules kārtība sabruks. Tāpēc neatdodiet Ukrainu, ja vēlaties saglabāt atlantisko pasaules kārtību.
Tikai viena bēda: anglosakši jau sen pārpūlējušies ar savu globālās hegemonijas projektu, un valstis, ko viņi dēvē par revizionistiem (pārsvarā – Krieviju un Ķīnu), to jau sen sapratušas. Tās akurāti demontē anglosakšu Bābeles torni, arī pie savu māju sliekšņa. Akurāti, tā lai visi tie zikurāti nesabruktu uz galvas. Lūk, ko dara Krievija, atspiežot neveiksmīgās pasaules kārtības arhitektus pēc iespējas tālāk no savām robežām. Vēsturiskajām robežām.