Acīmredzot tieši ar tādu nosaukumu šie notikumi ienāks vēsturē. Principā pastāv arī citi vispārpieņemti termini, kuri atspoguļo notiekošā būtību. Piemēram, humānā intervence. Vai jau labi pazīstama - piespiešana ievērot mieru, portālā RIA Novosti raksta Irina Alksnis.
Tomēr diez vai būtu vērts apspriest terminus. Daudz svarīgāka ir būtība. Šķiet dīvaini, bet jau tagad var izdarīt secinājumus, turklāt tie droši vien neatšķisties no tiem rezultātiem, kurus mēs novērosim, kad viss beigsies. Ceram, ka drīz jau beigsies.
Un par tiem ir vērts parunāt.
Pirmais secinājums: Krievija kārtējo reizi apstiprināja, ka galu galā vienmēr nāk pakaļ tam, kas tai pieder, - un savējiem. Pēc cilvēkiem, ienaidniekiem un no viņu rokām kritušajiem upuriem, pēc mantojuma, taisnīguma, patiesības, miera.
Krievija spēj ilgi un pacietīgi gaidīt, apelēt pie oponentu veselā saprāta, žēlsirdības un taisnīguma izjūtas. Katru reizi šo atturību uzskata par vājumu un nespēju atbildēt, lai vēlāk atkal pārbītos līdz kaklasaites košļāšanas posmam, kad pēkšņi atklājas, ka patiesībā tā bija ārkārtīga izturība, kas kontrolē bezgalīgu spēku. Un, kad šim spēkam ļauj izvērsties un parādīt sevi, visa pasaule sadzird panikas vaimanas ar aicinājumiem glābt viņus no barbariskās agresīvās Krievijas, no krievu mežonīga lāča.
Otrais secinājums: cilvēcīgums un humānisms bija un paliek mūsu valsts kultūras koda pamats. Armija darbojas vienīgi pret militārajiem objektiem, turklāt pret civilajiem attieksme ir maksimāli saudzīga, un cieņpilna pret Ukrainas karavīriem kā pret cilvēkiem, kuri devuši zvērestu Ukrainai un tās tautai.
Trešais secinājums: pats par sevi saprotams, bet acīmredzami daudzu aizmirsts: nav nekā galīga un mūžīga, it īpaši pasaules politikā. Nav nekādu procesu un tendenču, ko nevarētu lauzt un pavērst atpakaļ. Nav lidlauku, ko nevar bombardēt, nedz ēku, ko nevar uzspridzināt.
Ja jūs joprojām esat pārliecināti, ka nokļūšana — jebkurā statusā – aiz NATO vairoga garantē jums pilnīgu brīvību atļauties jebkuru patvaļu pret Krieviju un tās cilvēkiem? Tad noskatieties, rūpīgi noskatieties tepat publicētos videoierakstos, kuri liecina: dažu stundu laikā vien tika teju pilnīgi iznīcināta Ukrainas milzīgā militārā infrastruktūra.
Ceturtais secinājums: Rietumi tevi vienmēr nodos, dēliņ. Viņu mutiskie solījumi un parakstītie līgumi nav ne centa vērti (starp citu, dolāra vērtība pēdējā gada laikā stipri samazinājusies). Turklāt, ja Austrumeiropas valstis uzskata, ka uz tām tas viss neattiecas, jo atšķirībā no Kijevas tās ir pilnvērtīgas NATO locekles, tuvākajos gados tās gaida liels un ļoti nepatīkams pārsteigums.
Piektais secinājums: vakar Krievija kārtējo reizi nodemonstrēja savu militāro stratēģu un taktiku fenomenālo līmeni. Strauja notikumu attīstība, kad divpadsmit stundu laikā ne tikai iznīcināja lielāko daļu Ukrainas militāro objektu, bet arī virzījās dziļi valsts teritorijā, tai skaitā līdz pat galvaspilsētai, bez šaubām, kļūs par militāro operāciju plānošanas klasiku (līdz ar Krimas, Sīrijas un citiem, plašai publikai mazāk pazīstamiem, stāstiem), kam jācenšas līdzināties, lai arī atkārtot ir grūti.
Sestais secinājums: Maskava demonstrējusi pasaulei, kā patiesībā Krievija ierodas karā. Tā ir milzīga superefektīva militārā mašīna, kas iemācīta aizsargāt savējo, un gatava izpildīt šo uzdevumu, lai cik tas maksātu.
Ukrainas armija patiešām ir nopietns spēks, turklāt pēdējos gados tā guvusi vērā ņemamu pieredzi, to centīgi apmācījuši "Rietumu partneri", taču tā gandrīz neko nespēja likt pretī. To spilgti apliecināja zibenīgais divpadsmit stundas ilgais izrāviens līdz Kijevai.
Šo pieredzi būt vērts pielaikot daudzām valstīm, kas jau ieradušas bakstīt ar nūju krievu lāča midzeni, un patlaban turpina savas "izklaides".
Ierastā pasaule brūk kopā mūsu acu priekšā. Tradicionāli cilvēce risina šādas sistēmiskas krīzes ar lielu karu. Pagājušajā gadsimtā Krievija divreiz samaksāja karā lielāko un asiņaināko nodevu, toties krējumu no tās izcīnītajām uzvarām galu galā veiksmīgi nosmēla Rietumi.
Šoreiz militārās operācijas pirmajā dienā Krievija ne tikai nosūtījusi NATO viennozīmīgu vēstījumu "kā atnācāt pie mūsu robežas, tāpat rāposiet atpakaļ", bet arī darījusi Rietumiem zināmu, ka nekad vairs nekaros savā teritorijā, nekad vairs nerisinās svešas problēmas un nemaksās par citu labklājību.
Spriežot pēc kaucieniem visā pasaulē, vēstījums sadzirdēts.