Šāvieni un šāviņu sprādzieni atkal satrīcina Donbasu. Bojāta civilā infrastruktūra, sagrautas dzīvojamās mājas, iedzīvotāju vidū ir ievainotie. Mūsu acu priekšā tiek īstenota plaša humānās palīdzības misija —tūkstošiem bērnu, sieviešu un sirmgalvju evakuācija. Krievija sniedz roku civiliedzīvotājiem, kamēr Rietumi kārtējo reizi demonstrē ārkārtīgu cinismu un tradicionālus dubultstandartus, cenšoties uzvelt Krievijai vainu pat par bērnu glābšanu, raksta Vladimirs Korņilovs RIA Novosti vietnē.
Viszaimojošāko paziņojumu pieļāvis sestdien Vācijas kanclers Olafs Šolcs. Uzstājoties Minhenes drošības konferencē, viņš nolēma pielikt punktu diskusijai ar Krievijas prezidentu. Atgādinām, ka tikšanās laikā Maskavā Vladimirs Putins atklāti teica viņam: "Pēc mūsu vērtējumiem tas, kas notiek šodien Donbasā, ir genocīds." Izrādījās, ka Šolcam bija nepieciešamas vairākas dienas, lai iebilstu Krievijas līderim, turklāt jau neklātienē. Ar ņirdzīgu smīnu kanclers paziņoja, ka apgalvojumi par genocīdu Donbasā esot "smieklīgi".
Pat ja vācu valdības vadītājs patiešām nepiekrīt terminam, kam ir skaidra juridiska definīcija, viņš tomēr varētu saprast, ka runa ir par tūkstošiem noslepkavotu, sakropļotu un bezvēsts pazudušu cilvēku. Tāpat arī viņš varētu iedomāties, kādas emocijas viņa vārdi sacels krievu cilvēku dvēselēs, kuri atceras nacistiskās Vācijas zvērības Lielā Tēvijas kara gados. Tāpēc viņam vajadzētu gan apzināties: viņam nav tiesību smīnēt par Donbasa iedzīvotāju bēdām, jo viņi teju astoņus gadus dzīvo frontes līnijā.
Jāatgādina arī, ka pats Putins, būdams pieredzējis jurists, vienmēr aicināja ļoti uzmanīgi izturēties pret terminu "genocīds". "Mēs labi redzam un zinām to, kas tagad notiek Donbasā, un tas, protams, ļoti atgādina genocīdu. <...> Te ir jārīkojas ļoti rūpīgi, lai nedevalvētu šos jēdzienus, taču tiem ir jāatspoguļo notiekošo notikumu realitāte," teica prezidents decembrī.
Rietumu politiķi vienā balsī centās pierādīt, ka Ukrainā nav genocīda pazīmju, jo tur neesot vajāšanas pēc etniskā, valodas vai reliģiskā principa. Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova jau solīja nosūtīt kancleram materiālus, kas apkopoti ilgstošas, rūpīgas izmeklēšanas rezultātā, no masu apbedījumu ekshumācijas vietām, kur 2014. -2015. gadā nežēlīgi rīkojās ukraiņu bataljoni. Taču jau ir skaidrs, ka Rietumi tos neņems vērā, apgalvojot, ka šie kapi nenorāda uz etnisko tīrīšanu.
Ja mēs jau runājam par etnisko elementu, tad lai Šolcs atbild, kur pazudušas krievu skolas Ukrainā pēc Maidana uzvaras. Atgādinu, kā Rietumu vēstnieki 2014. gadā apgalvoja, ka neviens neskars krievu valodu, turklāt uzvarējušā Maidana pirmais likums (tieši par valodas izmantošanas ierobežošanu) esot "kļūda, kas tikšot labota". Taču, jau krievvalodīgā Vladimira Zeļenska prezidentūras laikā krievu skolas Ukrainā tika aizliegtas, un Rietumi par to cieta klusu. Lūk, tas ir noziegums pēc etniskās un valodas pazīmes.
Redzot briesmīgās atvērto kapu bildes, Rietumi sāks apgalvot, ka tagad neesot iespējams noteikt, kurš tieši nošāvis šos cilvēkus. Taču Maidana uzvarētāji tolaik pat neslēpa šādus noziegumus, viņi lielījās ar tiem. Varam atcerieties galma politologu Tarasu Berezovecu, kurš uzslavēja oligarhu Igoru Kolomoiski, kas "nožņaudzis separātismu" Dņepropetrovskā. Berezovecs lepni stāstīja, ka režīma oponentus "varbūt atradīs kādreiz Krivojrogas terikonos". Lūk, viņus tagad atrod. Pagaidām izrakumi nav tikuši līdz Dņepropetrovskas apgabalam, bet ceram, ka viendien tiks. Taču Rietumus tas neinteresē un arī vēlāk būs par to nopļauties.
Var ilgi uzskaitīt Ukrainas postmaidana varas nogalināto vai bezvēsts pazudušo oponentu uzvārdus. Piemēram, Mariupoles opozīcijas žurnālista Sergeja Dolgova sieva joprojām meklē savu vīru, kuru 2014. gada jūnijā arestēja Ukrainas Drošības dienests. Kopš tā laika neviens viņu nav redzējis dzīvu. Ziņoja, ka viņa līķis esot bijis atrasts ar briesmīgas spīdzināšanas pēdām, taču šīs baumas nepastiprinājās. Varbūt Šolcam tas arī liksies smieklīgi? Vai viņš negrasās uzdot Kijevai jautājumus par šīm noslēpumainajām pazušanām un slepkavībām?
Vēlāk tajā pašā Mariupolē pie sava dzīvokļa durvīm tika nošauts bijušais DTR aktīvists Romāns Džumajevs, kuram bija noteikts mājas arests. Neviens īpaši neslēpās, nacionālisti uzslavēja kaujiniekus, kuri "likvidēja separātistu", un lepni rakstīja: "Kad nestrādā sistēma, strādā nācija!". Rodas jautājums, kā uz šo slepkavību un tālāko izmeklēšanas trūkumu reaģēja Vācijas valdība, kas arī ir atbildīga par Minskas vienošanos ievērošanu (tā paredz kaujas darbību dalībnieku pilnīgu amnestiju)? Atbilde zināma jau iepriekš: nekāda. Jāatzīmē, ka līdzīgu gadījumu ir papilnam. Taču Rietumi uz tiem piever acis.
Visai negaidīti tie pievērsa uzmanību Donbasa piefrontes zonai ikdienišķam (lai cik ciniski tas neizskatītos) gadījumam. Piedzērušies ukraiņu karotāji apšāva vietējo iedzīvotāju kompāniju Graņitnijas ciematā, kas atrodas uz frontes līnijas. Divi civiliedzīvotāji miruši, divi bija ievainoti. Pēkšņi Rietumu mediji tam pievērsušies. Vienīgi tāpēc, ka bojāgājušie bija etniskie grieķi (Donbasa dienvidos dzīvo daudz grieķu). Grieķijas valdība sacēla troksni, un Eiropas mediji tai pievienojās. Proti, "ATO varoņu" pastrādātās etnisko krievu un ukraiņu slepkavības Rietumos nevienam nerūp. Tāpat kā bērnu bojāeja. Bet eiropiešu etnosu pārstāvjus nogalināt nedrīkst, uz to asi jāreaģē. Lai kā Šolcam tas liktos "smieklīgi", atšķirīga pieeja vienam un tam pašam ļaunumam ir visīstākais informācijas genocīds. Etnisks genocīds.
Dubultie standarti "civilizētās" pasaules un Donbasa bērnu dzīves vērtējumā kļuvuši uzskatāmi tieši tagad, kad DTR un LTR vienlaikus sāka evakuēt neaizsargātos civiliedzīvotājus, lai pasargātu viņus no Ukrainas uzbrukuma. Ukraiņu un rietumu medijos par to sacēlusies īsta histērija.
Piemēram, BuzzFeed amerikāņu korespondents Kristofers Millers publicē ukraiņu oficiālo propagandistu tvītu, kur apgalvots, ka frontes līnijā Donbasā "viss ir klusi, nav uzlidojumu, nedz uzbrukumu". Un pamatojoties uz šo, secina, ka evakuācija esot "vardarbīga" un "iestudēta", bet cilvēku nekas neapdraudot. Tas pats Millers pārpublicē apšaudes kadrus, kurā nonācis Ukrainas iekšlietu ministrs un viņu pavadošie Rietumu žurnālisti. Bet nesen apgalvoja, ka frontes līnijā valda klusums un miers.
"Aizsardzība pret neesošu uzbrukumu" – tā dēvē Doņeckas bērnu evakuāciju Rietumu žurnālisti un analītiķi. Tepat izvietojot aizkustinošus ziņojumus par to, kā Lielbritānijas vēstniece Ukrainā Melinda Simonsa iekārtojas Ļvovā, kur viņas vēstniecība tika steigšus evakuēta no Kijevas.
Proti, Rietumu žurnālistus, kuri vairākās nedēļās kurināja paniku par "Krievijas iebrukumu Ukrainā', nemulsina Rietumu vēstnieku un ārzemju pilsoņu evakuācija no mierīgās Kijevas, kas nav saņēmusi nevienu vienīgu lādiņu, toties pārsteidz, ka no pastāvīgi apšautas piefrontes zonas izved bērnus. Tā ir augstākā līmeņa liekulība un cinisms. Ja šie korespondenti patiesi tic Krievijas "tūlītējam uzbrukumam", viņiem arī jāsaprot, ka iedomātais scenārijs veicinās kaujas Donbasā, proti, piefrontes ciematu iedzīvotājiem noteikti draudēs lielākas briesmās nekā kādam holandiešu birģerim Odesā vai Viņņicā, no kurienes viņu aicina steidzīgi doties uz mājām. Tomēr birģera vai vēstnieka glābšanu no mītiskajiem draudiem Millers un viņa kolēģi saprot, bet nesaskata, kāpēc vajadzētu glābt bērnus no reāliem draudiem, no šāviņiem, kas sprāgst visā frontes līnijā. Priekš kam? Tie tak ir krievu bērni. Nekādu genocīdu Šolcs nesaskata, par to viņam, redziet, smiekli nāk.
Vācijai būtu jāatzīst sava atbildība par tām neizpildītajām saistībām, ko tā uzņēmusies Minskas sarunu laikā, nevis jāpriecājas par karu Donbasā. Šolca priekštece kanclera amatā, starp citu, solīja atrisināt jautājumu par šī reģiona banku sistēmas atjaunošanu un iedzīvotāju sociālo nodrošināšanu. Vai esošajam Vācijas valdības vadītājam vispār zināms, ka doti šādi solījumi?
Nesen Vācijas vēstniece Ukrainā Anka Feldhūzena atklāti atzina, ka Vācija (tāpat kā Francija) ir konflikta puses. Vaicāta, vai Berlīne grasās piespiest Kijevu izpildīt Minskas vienošanās, viņa paziņoja lauzītā ukraiņu valodā: "Vācija, tāpat kā Francija, šajās sarunās ļoti cieši atbalsta Ukrainu. < … > Es domāju, ka krieviem šis formāts nepatīk, jo viņiem zināms, ka tajās viņi ir vieni pret trim. < … > Mēs uzskatām, ka Krievija ir konflikta puse, proti, mēs patiešām stāvam plecu pie pleca ar Ukrainu, lai pabeigtu šo karu. Vai Minskas vienošanās ir tas ceļš vai ne, es to tagad nezinu."
Lai nu paliek uz diplomātes sirdsapziņas izteikumi par to, ka Krievija ir iesaistīta konfliktā. Taču, atzīstot, ka Maskava Normandijas formātā stājas pretī Vācijas-Francijas-Ukrainas trijotnei, Feldhūzena sevi pieskaitīja pie otrās puses. Ja vāciešiem nav skaidrs, vai Ukrainai ir jāpilda Minskas vienošanās (tieši par to vēstniecei apjautājās), rodas likumsakarīgs jautājums: kāpēc Francija un Vācija katru gadu atbalsta sankciju pagarināšanu pret Krieviju sakarā ar "Minskas vienošanos nepildīšanu"?
Būtu labi, ja jaunais Vācijas kanclers saņemtos un atbildētu uz šiem jautājumiem. Taču tad viņam nāksies uzņemties arī lielāko daļu atbildības par asinīm, sprādzieniem un šāvieniem Donbasā, proti, par to, kas izraisa viņa skeptisko smīnu un remarkas par "smieklīgo" genocīdu.