Viņa saņēmusi atklātni no SOK-onkuļiem – tie, ar grūtībām slēpjot dusmas par Sporta arbitrāžas tiesas izbraukuma sesijas lēmumu, steigšus paziņoja: ja krievu čempione izcīnīs medaļu, apbalvošanas ceremonijas nebūs, portālā RIA Novosti stāsta Jeļena Karajeva.
Metīsim malā spriedelējumus par to, vai ir ētiski pirms paša priekšnesuma saņemt ķīlniekos meiteni, kas nav ne sešpadsmito dzimšanas dienu nosvinējusi, un klāstīt pa visu pasauli, ka viņai būs jāuzņemas atbildība par to, ka olimpiskās balvas šajā disciplīnā netiks pasniegtas, tādējādi iesakot sportistei, tā sakot, jau iepriekš piedalīties sacensībās bez īpašas degsmes.
Izklausās kā "Russich partisanen, padodiet!". Lai arī nebūs fiziska nāvessoda, tomēr publiska eksekūcija, protams, šajās Olimpiskajās spēlēs ir iecerēta un sākusies mūsu acu priekšā.
Tas bija skaidrs visai Krievijai. Vairs jau nav nekādu noslēpumu Rietumu hibrīdkarā ar Krieviju.
Jā, tas ir karš. Karš ar lozungiem par "tīro sportu", "karu ar dopinga lietošanu" un pārējiem saukļiem, kas nāk no amerikāņu, britu un visas Eiropas mediju laukiem. Visa tā tarkšķēšana vairs nemaldinās. Ar cēlsirdīgiem ieganstiem, izmantojot visas aizliegtās vielas (ak jā, paņēmienus), Krieviju un visus tās sportistus mēģina padzīt no olimpiskās kustības.
Protams, ne jau šodien tas sācies, ne jau rīt – beigsies. Visiem vajadzēs saņemties pacietību, izturību un aukstasinību, lai visu pārciestu un izturētu šajā kaujā ar augsti paceltu galvu un pašcieņu.
Jāsaprot beidzot, ka naids pret Krieviju, arī ledus arēnā un slēpošanas trasē, ir mūsdienu pazīme. Nav vērts tērēt ne laiku, ne spēkus, lai skaidrotu iracionālas lietas ar racionāliem argumentiem.
Jāaptver, kāpēc Krieviju ienīst tur, kur tās sasniegumi ir absolūti neapstrīdami.
Galu galā, krievi – neviens cits! – pacēla daiļslidošanu sporta izrāžu līderos Olimpiskajās spēlēs.
Vēl vairāk, sporta dejas uz ledus, piemēram, pirms 46 gadiem kļuva par olimpisko sporta veidu tāpēc, ka izcilie krievu sportisti Ludmila Pahomova un Aleksandrs Gorškovs demonstrēja tik izcilu mākslu, ka toreizējiem SOK ierēdņiem atlika tikai iekļaut šo daiļslidošanas veidu OS programmā Insbrukā 1976. gadā.
Padomju sportisti toreiz ne tikai parādīja savu vēl aizvien nepārspēto meistarību, bet arī parādīja, ka čempioni šajā sporta veidā vēl ilgus gadus būs padomju daiļslidošanas skolas pārstāvji.
Tāpat kā lietvārdam "balets" nav noteikti jāpievieno īpašības vārds "krievu", lai visi saprastu, par kādu meistarības, darba mīlestības un talanta līmeni ir runa, arī daiļslidošana gadu desmitiem tika uztverta kā sporta veids, kurā krievus apsteigt nav iespējams. Daudzi gribēja, ļoti centās, tomēr krievu sportisti bija vēl labāki.
Viņi vairāk strādāja, viņi prata sevi ziedot, jo daudziem treniņi varēja beigties ar slimnīcu, pat nāvi.
Krievi ir spēcīgāki jomās, kur vajadzīga absolūta disciplīna, spēja sevi pārvarēt, jo gan treneri, gan sportisti ir pārliecināti: fiziskās iespējas ir laba lieta, bet ģenialitāti daiļslidošanā dod kvantitāte.
Tie, kas pavada uz ledus desmit stundas dienā, parādīs labāku rezultātu, nekā tie, kas uz īsāku laiku iznākuši tikai rokas un kājas pavicināt.
Tāpēc smieklīgi ir spiedzieni Rietumu presē par to, ka "krievu treniņu sistēma ir ļoti nežēlīga un neņem vērā personības īpatnības".
Jāpiebilst, ka gandrīz to pašu, gandrīz tiem pašiem vārdiem tumsoņi rakstīja par krievu baletu.
Sak. Grigorovičs ar savām "diktatora manierēm neņem vērā dejotāju noskaņojumu un gatavību mēģinājumu maratonam".
Gan balets, gan daiļslidošana ideāli ilustrē teicienu "kas krievam ir veselīgi, vācietim nes nāvi!".
Krievi nav pirmie intrigās vai jomās, kur čempionus štancē sporta lobētāji. Viņiem tas nav vajadzīgs.
Viņi ir un paliek pirmie tur, kur godā likts smags darbs, kur tonnām līst pasaulei neredzami sviedri, asinis un asaras.
Krievi atstāj citiem tiesības uz kaprīzēm, "smaga psiholoģiskā stāvokļa" pārdzīvojumiem, kas saistīti gan ar raksturu, gan zālēm, kuru ingredienti bieži ir aizliegti vai pieder pie vulgāriem dopingiem.
Krievi vairs nespētu sevi cienīt, ja kāds viņu sportists treniņos parādītos ar skābu ģīmi, nerunājot jau par skaļām frāzēm par "apjukumu un dvēseles līdzsvara problēmām".
Ne tāpēc, ka krievi nekad nešaubītos, - tāpēc, ka viņi tā ir audzināti: nav īstu sportistu cienīgi žēlot sevi, kur nu vēl publiski. Ne tāpēc, ka olimpieši būtu pārcilvēki – viņi ir labākie.
Labākie krievu tautas pārstāvji.
Kad SOK un WADA ierēdņi līdz ar saviem iedvesmotājiem un līdzskrējējiem nolēma atņemt Krievijai karogu un himnu (tagad jau droši vien pat dullākie ir apjēguši, ka nekāda dopinga nebija, bija tikai politisks lēmums iznīcināt krievu lielo sportu, aizliedzot atlētiem piedalīties Olimpiādē), nolēma atņemt arī raksturu.
Nekas neiznāca.
Protams, tie, kas sacerējuši pašreizējo kampaņu pret Kamilu Vaļijevu, viņas treneru kolektīvu, komandas štābu OS, pret olimpisko komiteju, pret visu Krieviju – valsti un nāciju, - viņi visi sprieduši pēc sevis.
Protams, viņus notiekošais būtu izsitis no sliedēm, taču šie personāži ir pārrēķinājušies. Visa valsts atbalsta jauno ledus karalieni, un sportiste zina: kopā ar viņu šodien uz ledus ir visa tauta.
Visa Krievija. Bez pārspīlējumiem un izņēmumiem.
Kamila Vaļijeva it kā jau dzimusi ar slidām uz kājām, un šodien viņa iziet arēnā, lai godīgi sacenstos.
Izcilā daiļslidotāja – arī ārpus arēnas – ir pierādījusi spēku un pašsavaldīšanos. Viņa izturējusi baismīgo spiedienu un nelietīgos apmelojumus.
Neskatoties uz visiem SOK draudiem, Kamilas dzīvē viss būs kārtībā.
Savu galveno uzvaru viņa jau ir izcīnījusi.