Britu mediji, atsaucoties uz saviem informācijas avotiem Briselē, paziņoja, ka Eiropas komisija plāno tuvākajā laikā radīt maksimālas veicināšanas režīmu investīcijām atomenerģētikas un gāzes enerģētikas nozarēs, portālā RIA Novosti stāsta Sergejs Savčuks.
Īsāk sakot, Eiropas valdība ir gatava pati un uzstājīgi lūdz visus savus partnerus atzīt atomu un dabasgāzi par ekoloģiski tīriem enerģijas avotiem, tātad abas šīs nozares tiks izsvītrotas no vispārējiem ierobežojumiem, kuru mērķis ir samazināt tradicionālās enerģētikas apjomu un pāriet pie alternatīvās.
Lēmums nav ne spontāns, ne pēkšņs.
Aizvadītā gada decembrī daudzas ES dalībvalstis viennozīmīgi nodemonstrēja atbalstu atomenerģētikai. Piemēram, Bulgārija, kas savulaik, iztapdama Savienotajām Valstīm, atteicās no projekta "Dienvidu straume" un tagad ar pamatīgu skaudību vēro, kā visas ģeopolitiskās un finansiālās priekšrocības, ko dāvā dienvidu gāzes sadales centra statuss, saņem Turcija. Krievijas gāzesvads, mazliet pagriezies uz dienvidiem, iegāja turku Luleburgazā, nevis Varnā un atstāja bulgāriem pieticīgo tranzīta valsts lomu. Pie tam bulgāru diplomāts Dimitrs Abadžijevs atzina, ka valsts ir atkarīga no energonesēju piegādēm no Krievijas. 95% dabasgāzes un 90% naftas produktu valstī nākuši no Krievijas.
Tāpat Sofija savulaik atteicās no "Rosatom" piedāvājuma uzbūvēt atomelektrostaciju "Belene". Tas bija laiks pēc Krimas atgriešanās, un Bulgārijas vadība, sekodama Rietumu politikai un jaunmodīgajiem ekoloģijas apsvērumiem, vienkārši atteicās pieļaut Krievijas koncerna dalību konkursā. Pēc tam sākās smagais 2021. gads, un pēkšņi noskaidrojās, ka vienīgā AES valstī – "Kozloduja" ar vecīgajiem padomju reaktoriem VVER-440 un diviem mazliet mūsdienīgākajiem VVER-1000 – ir teju vai vienīgais drošais ģenerācijas avots valstī. Vēl vairāk, saskaņā ar aizvadītā gada rezultātiem iznāk, ka "Kozloduja" trīskāršojusi savu peļņu, saņemot 414 miljonus dolāru.
Bulgārijas valdība pavēroja notikušo un acumirklī mainīja viedokli – politiķi paziņoja, ka pieprasīs atomenerģētikas iekļaušanu ekoloģiski nekaitīgo avotu sarakstā.
Arī Polija neatpaliek. Jau sen no Varšavas neskan triumfālaqs runas par pilnīgu un galīgu attiecību saraušanu ar Krieviju un Krievijas dominēšanas likvidāciju ar demokrātiskās SDG piegādēm no Amerikas. Tagad vietējie mediji ik dienas ar nepārprotamu paniku balsī klāsta, cik dienas no vietas "Gazprom" atsakās rezervēt tranzīta jaudas maģistrālā gāzesvada "Jamal" iecirknī Polijā. Valsti iedzinusi strupceļā pašas politika, un tā nespēj atteikties no oglēm, lai nodrošinātu iekšējo patēriņu, tai nav naudas, lai pildītu savu tā saucamo zaļo darījumu, un Varšava arī pievēršas atomenerģētikai. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka 75% poļu atbalsta pirmās AES būvdarbus valsts teritorijā. Sekojot modei, poļu kompānija "Synthos Green Energy" decembra vidū parakstīja vienošanos ar amerikāņu "GE Hitachi Nuclear Energy" un kanādiešu "BWHT", kas paredz vismaz desmit mazo moduļu reaktoru BWRX-300 izstrādi un izvietošanu. Viss jau būtu labi, ja ne... Parakstītais memorands paredz, ka ASV un Kanādas tandēms nocels Poliju no krievu gāzes āķa, taču tas nenotiks līdz 20209. gadam, jo mazais moduļu reaktors BWRX-300 patlaban pastāv tikai skaistās prezentācijās. Un tomēr, pat Polija, kas ik gadus patērē vairāk nekā desmit miljardus kubikmetru Krievijas gāzes (74% no visa importa), tomēr nākotnes cerības saista ar atomu, lai arī tām ir zināms vēsturiskās rusofobijas piesitiens.
Savukārt pats galvenais atomenerģētikas ekoloģiskās legalizācijas iniciators ir Francija. Nekāda brīnuma nav.
Patlaban Parīzes rīcībā ir 56 kodolreaktori, kuru kopējā jauda pārsniedz 60 GW. Tas ir otrais labākais rādītājs pasaulē un pirmais – Eiropā. Vairāk nekā 70% Francijas elektroenerģijas (413 teravatstundas) ražo AES, pateicoties produkcijas zemajai cenai, Francija eksportē vairāk nekā 76 teravatstundas gadā un papildina valsts budžetu vismaz par trim miljardiem eiro.
Tāpēc Francija, kā jau bija gaidāms, ieguvusi vairāku valstu: Bulgārijas, Horvātijas, Čehijas, Somijas, Ungārijas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas un Rumānijas atbalstu, nosūtījusi Eiropas komisijai vēstuli ar prasību atzīt, ka atomenerģētika ir nekaitīga apkārtējai videi.
Pret ierosinājumu iebilda Vācija. Valsts apkārtējās vides ministre Štefija Lemke, ko atbalstīja kolēģe no Austrijas – Leonora Geveslera, asi kritizēja iniciatīvu, pievēršot uzmanību tam, ka atomenerģētiku nav iespējams uzskatīt par drošu – tā var novest ne tikai pie bīstamām tehnogēnajām katastrofām, bet arī saindēt planētas ekoloģiju uz ilgiem gadu desmitiem.
Te nu mēs nonākam pie tagadējās sarunas galvenās daļas. Pašreizējā situācija atspoguļo divus fundamentālus faktus, ko prorietumnieciskie mediji nepieminēs.
Pirmkārt, slavētā eiropiešu vienotība darbojas tikai gadījumā, ja vajag pēc pavēles no okeāna viņa krasta noteikt jaunas sankcijas Krievijai. Pie tam, tiklīdz parādās faktors, kas pat tikai potenciāli apdraud nacionālo finansiālo un enerģētisko drošību, visi kaimiņi Eiropas komunālajā dzīvoklī sāk vilkt segu uz savu pusi un piemirst diplomātiju.
Berlīnei ir savi apsvērumi, kuru dēļ tā iebilst pret atoma legalizāciju. Ēru mijā, VFR un VDR apvienošanās periodā viens no galvenajiem vienotās Vācijas radīšanas noteikumiem bija tūlītēja AES apturēšana. Toreiz uz visiem laikiem tika apturētas AES Graifsvaldē un Rainsbergā, kas ražoja veselu jūru lētas elektroenerģijas. Pār AES "Stendal" būvdarbiem, kam bija plānots uzstādīt reaktorus VVER-1000, tika pārvilkts pāri krusts. Vēl vairāk, pagājušajā nedēļā Vācija atslēdza trīs no sešiem vēl palikušajiem kodolreaktoriem un vienā rāvienā samazināja ģenerāciju par pieciem procentiem.
Vācu solis ir saprotams. Kamēr viņi gadu desmitiem brīvprātīgi, aplausu pavadībā atteicās no atomenerģētikas un pārgāja pie gāzes un kritiski nestabilajiem atjaunojamajiem avotiem, kaimiņi vienkārši vēroja vācu eksperimenta rezultātus. Kad noskaidrojās, ka tāda pāreja nav pa kabatai pat bagātajai Vācijai, bet globālās krīzes periodā enerģijas visiem nepietiek, citi ES locekļi vienkārši ņēma un pārdomāja. Izveidojās īsta traģikomēdija: vakarējie atomenerģētikas nīdēji, tagad vēlas to atjaunot un paplašināt, pie tam sevi dēvē par apkārtējās vides aizstāvjiem. Vienlaikus Vācija, kas vienīgā no visiem rūpīgi pilda visas kodolrūpniecības ierobežošanas prasības, tagad sēž pie sasistas siles zinātniskā un ekoloģiskā vecmodīgā celma lomā.
Otrkārt, atkal nākas konstatēt, ka Rietumu mūsdienu politiku veido nevis profesionāļu un svarīgāko nozaru pārstāvju komanda, bet gan populisti-viendienītes. Valstu un ministriju vadītājiem jāpārzina statistika, kas negrozāmi rāda: ir tikai viena iespēja padot elektrību katra mājā un pie tam palēnināt globālo sasilšanu – atomenerģētika.
Tā ir droša visos operatīvās darbības posmos. Paula Šērera institūts ilgus gadus vācis un analizējis datus par mirstības līmeni katra enerģētikas sektorā, šie dati neļauj manipulēt. Saražojot vienu teravatstundu uz atoma bāzes (visā darbības ķēdītē – no rūdas ieguves līdz bagātināšanai), mirstība nepārsniedz 0,01 cilvēku gadā. Salīdzinājumam: līdzīgā dabasgāzes izmantošanas ciklā iet bojā 71 cilvēks, naftas nozarē 100, bet asiņaināko ražu ievāc ogles – vairāk nekā 120 cilvēku dzīvības par vienu teravatstundu.
Saskaldītā atoma enerģija nepiesārņo atmosfēru, vēl vairāk – tā aktīvi samazina siltumnīcgāzu emisijas.
1. janvārī koncerns "Rosenergoatom" atskaitījās par rekordlielu elektroenerģijas apjomu, ko saražojušas Krievijas AES – vairāk nekā 222 miljardus kilovatstundu, ietaupot vairāk nekā 110 miljonus tonnu izmešu ogļskābās gāzes izteiksmē. Nevienam citam ģenerācijas avotam ne tuvu nav tādu parametru un lietderīgās darbības koeficients. Vēl vairāk, mūsdienu zinātne nestāv uz vietas – Krievijā izstrādāta un izmēģināta izlietotā urāna un plutonija reģenerācijas tehnoloģija. Novembrī Sibīrijas ķīmijas kombināts Serverskas pilsētā laida klajā pirmo Remix-degvielas rūpniecisko partiju – siltumģenerējošie kompleksi ar urāna-plutonija tabletēm tiks pielietoti standarta reaktoros VVER-1000.
Šajā virzienā aktīvi strādā arī Francija. Šodien līdz 14% atomelektroenerģijas tur tiek ģenerēti uz pārstrādātās degvielas bāzes.
Salīdziniet to ar ekologu iemīļotajiem vēja ģeneratoriem un Saules paneļiem, ik gadus pasaulē tiem vienkārši zemē ierakti tūkstošiem ģeneratoru lāpstiņu, kas ražotas no kompozītmateriāliem – tos ir ekonomiski neizdevīgi pārstrādāt, un tie sadalīsies ne vienu vien gadsimtu. Tagad jau ir veseli lauki, ko pārklāj savu ekspluatācijas laiku nostrādājušie fotoelektriskie paneļi, tur guļ miljoniem tonnu kvarca stikla, un nav ne runas par tā atkārtotu izmantošanu vai pat utilizāciju.
Kolektīvie Rietumi mokās pašrocīgi būvētās realitātes spīlēs – no vienas puses spiež obligātie "zaļie" jautājumi, no otras māc fizikas un tirgus likumi. It kā jau izvēle ir acīmredzama, taču partneri nemeklē vieglos ceļus.