Kovida liga turpinās un sagādā ne mazums bēdu vienkāršajiem cilvēkiem visā pasaulē. Nekādi neizdodas mest pie malas visas rūpes, un ir vienīgi cerība, ka vismaz 2023. gadu sagaidīsim, nedomājot par maskām un vakcīnām, portālā RIA Novosti cerību pauda Maksims Sokolovs.
Arī šīspasaules varenajiem ir savas problēmas. Diplomātiskajos un militārajos resoros darbs rit sviedriem vaigā, lai kādas būtu svētku dienas. Krievijas un ASV konsultācijas Ženēvā drošības problēmu jautājumos ieplānotas 10. janvārī, tātad ģenerāļi un diplomāti strādās kā traki.
Protams, trakā darbīguma maniere dažādās valstīs atšķiras.
Neizskatīsim nekādus kiberaktīvistus, sākot ar bijušo Krievijas reportieri Arkādiju Babčenko un beidzot ar bijušo ASV vēstnieku Maskavā Maiklu Makfolu. Kā jau no darba malā pabīdīti ļaudis, viņi var brīvi spriedelēt, lai arī dažkārt gana eksotiski. Arī atvaļināto dzīvē ir savs jaukums. Izskatīsim tikai amatpersonu izteikumus, kas stājušās sardzē pirms konsultācijām Ženēvā.
Iezīmējas paradoksāla aina. Paši skarbākie spriedumi skan no Baltijas valstu politiķu puses.
Lietuvas aizsardzības ministrs Arvīds Anušausks aicināja noraidīt Krievijas iniciatīvas drošības garantiju jautājumā, tātad Ženēvā nav nekā, ko apspriest. Līdzīgu viedokli demonstrē arī Latvijas ārlietu ministra vietnieks – sak, Krievijas ierosinājumu realizācija neesot iespējama. Savukārt Igaunijas premjerministri "ļoti biedē tas, ka vispār notiek tamlīdzīgas pārrunas ar Krieviju: mūsu sabiedrotie mums apsolīja, ka tādu pārrunu nebūs, ka tamlīdzīgu prasību izvirzīšana nav pieņemama".
Proti, valstis, kuru ekonomiskais un militārais potenciāls nav neko daudz augstāks par nulli, izturas "Mistera Nē" stilā. Pat Molotovs un Gromiko dažkārt izteicās maigāk. Pie tam pārrunu kontekstā liela nozīme ir jautājumam "cik divīzijas ir Tompeā?". Iespējams, es arī gribētu valdonīgi norādīt gan Putinam, gan Baidenam, kā viņiem vajadzētu uzvesties, tikai manas pases viņiem nešķiet pietiekami pārliecinošas.
Izcēlies arī ES augstais pārstāvis Žuzeps Borels – viņš norādīja, ka "prasības par drošības garantijām un atteikšanos no ES un NATO virzības uz austrumiem – tas ir tikai Krievijas jautājums ar absolūti nepieņemamiem noteikumiem, it īpaši Ukrainas kontekstā". Turklāt, viņa ieskatā, pārrunām vajagot skart ne tikai Ukrainu un NATO paplašināšanos uz austrumiem, bet gan "visus līguma pārkāpumus kopš Helsinku rezolūcijas pieņemšanas"1975. gadā: "Mēs nepiekrītam daudziem notikumiem Krievijas ārpolitikā, kā arī dažiem notikumiem, ko Maskava uzskata par iekšējo lietu."
Atkal jau visaptverošu kritiku izsaka cilvēks, kura pilnvaras (tāpat kā viņa pārstāvētā struktūra) ir visnotaļ miglainas. Politiskā nozīme arī ir apšaubāma.
Savukārt ASV, kas ne mazākajā mērā nav Krievijas draugs, šajā fonā izturas pietiekami savaldīgi un ir gatavas pārrunām. Putina un Baidena tālruņa saruna, konsultāciju sākuma vietas un datuma saskaņošana.
Iespējams, lieta tāda, ka ASV, kuru raksturs daudziem nepatīk, tomēr ir pietiekams skaits divīziju, kā arī raķešu, aviācijas bāzes kuģu utt. Un tās saprot, ka problēmu nāksies risināt (vai nerisināt) pašām, nevis Borelam vai Igaunijai. Sagāztos podus arī vajadzēs apmaksāt amerikāņiem, nevis blogeriem un limitrofiem. Mostas zināma piesardzība, jo ASV (vismaz savā politikā Eiropā) tādā situācijā ir pirmo reizi.
Līdz šim darba gaitā Eiropas lielvalstis konfliktā novājināja viena otru, bet ASV kā demokrātisks pērtiķis novēroja tīģeru sadursmi no kalna virsotnes. Un spēlē iesaistījās tikai pašā noslēgumā. Tagad nav pietiekami daudz tīģeru, un konflikta gadījumā pašiem vajadzēs iesaistīties kautiņā. Tas ir nepatīkami un bailīgi, un demonstrē, ar ko ASV atšķiras no sabiedrotajiem NATO un ES – tie daudz runā, tikai uzskata, ka kausies kāds cits.
ASV pirmo reizi ir stāvoklī, kad pašām jāuzņemas atbildība. Vai nu jānes viss militāri tehniskais smagums, vai jāatkāpjas, noslēdzot mierlīgumu.
Savukārt par baltiešu, ukraiņu, Borela un visu pārējo pārmetumiem par gaidāmajām pārrunām atliek tikai piebilst, ka tādas ir visas miera konferences. Ne Versaļā, ne Jaltā, ne arī agrākos laikos – nospraužot robežas, saskarsmes līnijas, ietekmes sfēras – neko daudz nerēķinājās ar mazajiem un vājajiem. Var jau būt, ka skan cietsirdīgi, taču tā nu tas ir. Aina, kurā lielvalsts ņem vērā imperatīvu "pats ej bojā, bet Viļņu izglāb!", guļ kaut kur fantastiskas literatūras dzīlēs. Ja kareivīgie limitrofi to patiešām neapjēdz, atliek tikai just viņiem līdzi.
Jaunajā 2022. gadā sākas sarežģītas suverēnu valstu sarunas. Pārējiem atliek tikai stāvēt malā un pavērot. Mēs arī pavērosim.