Viedoklis

Kā Eiropas Savienība cer sagraut Krieviju

Eirodiplomātijas šefs, no vienas puses, apgalvo, ka ES esot jāstājas pretī Krievijas mēģinājumiem uzspiest savu gribu citām valstīm, no otras puses, plāta rokas: "40% visas savas gāzes ES saņem no Krievijas, un mēs pagaidām neko šajā ziņā nevaram paveikt".
Sputnik
Žuzeps Borels, ES Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos (vienlaikus – Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks) vada Eiropas diplomātiju. Piedevām viņš ir blogeris.
Viņš mazdrusciņ raksta.
Nesen EK oficiālajā portālā nāca klajā blogera Borela publikācija "Kā mums apvaldīt Austrumu vardarbīgo politiku?". Par ES diplomātijas vadītāja domām portālā RIA Novosti stāsta Jeļena Karajeva.
Ar "Austrumiem" domāta Krievija – to publikācijas autors apņēmies "izdresēt". Diplomāta kostīmu Žuzeps Borels nomainījis pret cirka dresētāja ietērpu, mainījis sarunas toni un leksiku.
Spriediet paši: "Mēs redzam, kā Krievija mūsdienās īsteno politiku ar hibrīddarbību palīdzību, kas apvieno draudus un šantāžu, un mums jābūt stingriem un vienotiem savos soļos un lēmumus, saskaroties ar notiekošo."
Tātad apvienotā Eiropa neuzskata Krieviju par sāncensi vai konkurenti: ES Krieviju sauc par ienaidnieku.
Krievijā
Zaharova komentēja NATO paziņojumu par Krievijas "agresīvo uzvedību"
Lieta tāda, ka draudēt var tikai tas, ko tu uzskati par ienaidnieku, jo sarunā ar sāncensi intonācija ir citāda.
Borels savā rakstā, kas satur veseli virkni interesantu frāžu, ļoti labvēlīgi pieminēja Parīzes hartu: viņa ieskatā, toreiz iezīmējās "Eiropas drošības tagadējās sistēmas" aprises.
Patiesībā Parīzes harta Borelam patīk cita iemesla dēļ – dokumentā oficiāli fiksēts aukstā kara noslēgums.
Neoficiāli tajā nosaukti uzvarētāji (kolektīvie Rietumi, NATO un ES valstis), apzīmēts zaudētājs – Padomju Savienība.
Nākamais posms – Māstrihtas vienošanos parakstīšana, jo PSRS sabrukums bija vairs tikai polittehnoloģisks jautājums.
Lūk, tur nospraustas tēzes par to, kā Krievijai atņemt "ietekmes zonas", kā pieņemts teikt ģeopolitikā.
Pirmā uz upurakmens vārda tiešā nozīmē tika nomesta Dienvidslāvija.
Desmitiem tūkstošu upuru, asiņu jūra, briesmīgas ciešanas, visu starptautisko tiesisko normu pārkāpumi. Vai tad kādam ir daļa par līdzekļiem, ja uz spēles ir tādi mērķi?
Gandrīz paralēli, principā, ar tādiem pašiem paņēmieniem sagrāva PSRS (krievi gan kļuva par sašķeltu nāciju, tomēr katastrofu sagaidīja ar pašcieņu, muguru nelieca un eleganti uzņēmās visas milzīgās valsts saistības).
Viedoklis
Vācijā skaidro, kāpēc nav pieticis spēku uzvarēt krievus
Republikas aizgāja pie līgavaiņiem ar bagātu pūru. Starp citu neviens un nekad Krievijā nekādā formā neprasīja par to kompensāciju.
Sīkumainība nekad nav bijusi godā krievu acīs.
Krievija atdeva visu, ko kopīgiem spēkiem būvēja vairākas paaudzes. Par to saņēma rusofobiju, apsūdzības par ksenofobiju. Piedevām Krievijas sagrāvēju militārais bloks devās uz austrumiem.
Kad tika pieņemti visi šie lēmumi, ko diktēja latenta agresija un vēlme iegūs spiediena instrumentus, Krievija mēģināja saņemties. Rūgtums, katastrofas sajūta, trūkums, pat nabadzība – tā varēja raksturot nācijas toreizējo stāvokli, un ne ar kādu "brīvo tirgu" un simt tolaik daudziem nepieejamās desas šķirnēm to no atmiņas neizdzēst.
Tie, kas šodien Krieviju dēvē par "ienaidnieku", droši vien dancoja no prieka – re, kā izdevies aptīt krievus ap pirkstu.
Iespējams, viņi smējās par to, cik veikti piekrāpuši tos vientiešus.
Viedoklis
"Ko? Viņi runā!?" Rietumi neaptver, kā atbildēt Krievijai
Kad ES bija izpletusies līdz pēdējai iespējai, tā ķērās pie nākamā posma.
Gan Vašingtona, gan Brisele nolēma atraut – pa īstam, ne figurāli – Krievijas tuvākos kaimiņus.
Ar Gruziju necik veiksmīgi neiznāca, ar Ukrainu – tikai pēc otrā mēģinājuma, ar Baltkrieviju cieta sakāvi.
Tad pamēģināja Krieviju pakļaut ekonomiski, ieviesa sankcijas.
Skrūvgriezis ar skrūvi galā netika, salūza, ekonomikas ierobežojumu rezultātā Krievija parādīja izaugsmi laikā, kad pār eirozonas valstīm gāzās viena krīze pēc otras.
Eirodiplomātijas šefs, no vienas puses, apgalvo, ka ES esot jāstājas pretī Krievijas mēģinājumiem uzspiest savu gribu citām valstīm, no otras puses, plāta rokas: "40% visas savas gāzes ES saņem no Krievijas, un mēs pagaidām neko šajā ziņā nevaram paveikt," piebilstot, ka "Maskava izpilda visas savas saistības piegādes ziņā, taču šo faktu izmanto šantāžai".
Vienkāršāk sakot, Borels klāsta: "Viņi tak ar savu punktualitāti noved mūs līdz baltkvēlei."
Vēl divas reizes savā rakstā Žuzeps Borels izpļāpājās: tur, kur uzsvēra, ka "Krievijas problēmu neizdosies atrisināt ar diplomātijas metodēm un vārdiem", un, tā kā "Eiropas armija" tagad pastāv vienīgi uz papīra, izteica komplimentu Vašingtonai – tā esot "uzticams sabiedrotais". Noslēgumā viņš konstatēja: "Mums jābūt ekipētiem tā, lai būtu pilnīgi gatavi rīkoties."
Viedoklis
NATO vadītāji Igaunijā iesaistās tanku kaujā ar "Krievijas režīmu"
Šajā kontekstā vārdam "rīcība" ir viena vienīga nozīme: ES plāno (to apgalvo diplomātijas vadītājs!) gatavoties tālākai konfrontācijai ar Krievijai.
Te, protams, gribētos atgādināt, pie kā ved tāda gatavošanās konfrontācijai ar Krieviju un kā tas ietekmēs pašu Eiropu.
Ja tuvredzības, vieglprātības vai skolnieka gados demonstrētas paviršības dēļ kāds piemirsis vēsturisko mācību, Krievija, kā laba skolotāja, var atkal stāties pie tāfeles ar rādāmkoku un kartēm. Var jau arī mācību atkārtot.