Visus pēdējos trīsdesmit gadus tā bijusi fantomvalsts, spoks, baismīga un smieklīga mirāža, kas ar saviem izšūtajiem krekliem, "ridno movu" un lāpu gājieniem iezīmējusies ap vecajiem padomju gāzesvadiem. Bija cauruļvalsts. Tagad caurule ir tukša, un fantoms izgaisis. Palikusi tikai "Jukreina" – okupēta teritorija, čemodāns bez roktura, ko amerikāņi tagad, pirms pamest likteņa varā, steigšus piegrūž pilnu ar spridzekļiem. Tas ir bandinieks, ko savā Lielajā spēlē bīda Krievija un Amerika, portālā RIA Novosti atgādināja Viktorija Ņikiforova.
Tieši tāpat kā Gruzijā 2008. gadā, stāsts ir par ASV un Krievijas attiecībām. Augstāko amatpersonu pārrunas, Krievijas pēdējie brīdinājumi, militārā un diplomātiskā aktivitāte. Tātad galvenais jautājums tagad ir: ko par to visu domā amerikāņi. Vai gatavojas karot par savu Jukreinu? Ja gatavojas, cik nopietni?
Troksni sacēla senatora Rodžera Vīkera paziņojums – viņš apsolīja nosūtīt uz Ukrainu bruņotos spēkus un padomāt par kodolieroču pielietojumu pret Krieviju. "Ne collas atpakaļ!" viņš pasludināja savā Twitter.
Taču viņš nav viens pats tik ekscentrisks kungs. Senatore Džonija Ernsta "Aizsardzības ziņās" (Defencenews) publicēja veselu plānu, kā cīnīties ar "Krievijas agresiju". Viņa pieprasa, lai Jukreinā pēc rotācijas principa pastāvīgi atrastos NATO vienības, organizētu tur mācības un instruktāžas.
Viņi abi ir republikāņi. Varbūt tāda slimīga agresija ir viņu partijas finese?
Nē, demokrātu flangā aina ir vēl bēdīgāka. Prezidents Baidents jau apsolījis nosūtīt amerikāņu spēkus NATO armijas stiprināšanai Austrumeiropā. Citi augstu stāvoši demokrāti ar Viktoriju Nulandi priekšgalā raujas karot vēl trakāk nekā republikāņu vanagi.
Militāriskā degsme pārņēmusi abas partijas, un FoxNews lakstīgala Takers Karlsons ar manāmu nostalģiju atzīmēja: "...ja Tramps vispār par kaut ko ir pelnījis mūžīgu pateicību, tā būtu par to, ka veselus četrus gadus viņš turēja visus šos idiotus ķēdē. Trampa laikā bezjēdzīgu karu nebija."
Patiešām, Tramps Ukrainu vispār izmeta no prāta, attiecībās ar nozīmīgiem spēles dalībniekiem, piemēram, Ķīnu deva priekšroku tirdzniecības kariem. Vai atceraties, cik eleganti viņš atkāpās pēc pirmā mājiena par reālu konfliktu ar KTDR? "Miers, draudzība, košļene." Kā tas nākas, ka profesionāls apbūvētājs starptautiskās lietas izprata labāk nekā profesionālie politiķi?
Ne vienu vien reizi jau atzīmēts, cik lielā mērā tagadējā Jukreinas situācija atgādina Karību krīzes sākumu. Amerikāņu informatīvā politika krīzes periodā ir klasiski bipolāra. Pēkšņa un nepamatota psihopātiska mētāšanās no vienas galējības otrā. Te viņiem "krievi nāk!", "glābjas, kas var!", "mēs visi nomirsim", te, gluži otrādi: "apmētāsim ar bumbām!".
Tāpat arī 1960. gadā senators Džons Kenedijs izsita naudu no budžeta Pentagona vajadzībām, iebiedējot kolēģus ar to, kas tas burtiski esot dzīvības un nāves jautājums. Kenedijs apgalvoja, ka PSRS ir manāms pārākums liela darbības rādiusa raķešu jomā. Ja pārākums saglabāsies un krievi nolems, ka var ar vienu triecienu likvidēt visus svarīgos mērķus, viņi nekavējoties palaidīšot visus savus kodolieročus pa ASV. Tāpēc vajag lielākas asignācijas. Pienāca 1961. gada jūnijs. Kenedijs jau kļuvis par prezidentu un tiekas Vīnē ar Hruščovu. Tāpat kā tagad Ukrainu, toreiz līderi apsprieda cita limitrofa likteni – pārrunas ritēja par Rietumberlīnes likteni. Amerikāņu žurnālists atcerējās, ka Vīnē "prezidenta komanda sākusi atklāti lielīties ar Amerikas pārākumu kodolieroču ziņā un klāstīt, ka Amerika īstenošot pirmo triecienu, lai nedotu PSRS iespēju atbildēt..."
Tikšanās Vīnē sākās īsti pēc amerikāņu operācijas kaunpilnās izgāšanās – viņi mēģināja gāzt Fidelu Kastro. Putina un Baidena pārrunas decembrī notika trīs mēnešus pēc amerikāņu armijas bēgšanas no Afganistānas.
Pārrunas Vīnē faktiski apstiprināja status quo – Berlīnē uzbūvēja sienu, Rietumberlīnes tēma tika iesaldēta uz 30 gadiem. Nekādas vērā ņemamas izmaiņas nav notikušas arī pēc Putina un Baidena sarunas.
Savukārt 1961. gadā amerikāņu agresīvie izteikumi un raķešu dislokācija Turcijā lika Hruščovam nosūtīt raķetes uz Kubu. Un tad sākās...
Ko šodien par Jukreinu domā vienkāršie amerikāņi? 2014. gadā avīze "Washington Post" publicēja aptaujas rezultātus jautājumā "Vai amerikāņi ir gatavi karot par Ukrainu". Tobrīd karu vēlējās tikai 13% respondentu. Vienlaikus aptaujas dalībniekiem lūdza parādīt Ukrainu pasaules kartē. To atrada tikai 16%. Aptauja parādīja interesantu korelāciju: jo sliktāks bija respondenta priekšstats par Ukrainas atrašanās vietu, jo vairāk viņš gribēja nosūtīt turp bruņotos spēkus.
Aptaujas karte ir iespaidīga. Amerikāņu "Jukreina" atrodas te Āfrikā, te Indijā, te Aļaskā, te Islandē. Protams, runa nav tikai par neizglītotību – tas ir "informatīvā burbuļa" efekts, kurā amerikāņi dzīvo veselām paaudzēm. Realitātei tajā jau sen nav nekā kopēja ar patiesajiem notikumiem pasaulē. Tur ir citāda ģeogrāfija, citāda politika, citāda ekonomika. Viss ir citādi.
Vēl ļaunāk ir tas, ka elite, "matricas" autori, jau paši tai noticējuši, iegrimuši tajā un dzīvo. Daudzi Hārvardas absolventi šajā ziņā nekādi neatšķiras no neizglītotas melnādainas māmiņas Tupelo pilsētiņā Misisipi štatā.
No 2014. gada amerikāņus, tāpat kā citus "zelta miljarda" pārstāvjus centīgi gatavoja kara grūtībām. Holivuda ražoja blokbasterus par galaktiskām katastrofām, kuru atstātajos gruvešos atsevišķus izdzīvojušos glābj amerikāņu supervaroņi. Kupli zēla postapokalipses žanrs.
Labi redzams, ka Holivudas priekšstatā postapokalipse vienmēr izskatās ļoti omulīgi. Vienmēr ir kāds ģenerators, kas dod elektrību, vienmēr ir benzīns. Lapiņas deg, ventilatori griežas, ledusskapī ir ledus kubiņi kokteilim. Vientuļais varonis klīst pa tukšām pilsētām, labi paēdis, klausās mūziku. Neviļus ienāk prātā, ka tā, bez cilvēkiem ir vēl labāk.
Taču krieviem, tāpat kā daudzām citām tautām ir ģenētiskā atmiņa par karu savā zemē. Viņi saprot, ka tukšās pilsētas realitātē klātu pūstošu līķu kaudzes, ka varoni vienā rāvienā nošautu kāds izdzīvojis psihs vai bandīts. Bet amerikāņi, kas nekad nav jutuši totāla kara šausmas, ir pārliecināti, ka pēc kodolkara būs tieši tā: romantiski, ar vijolēm otrajā plānā.
Pēckara trūkumam un grūtībām cilvēkus lielā mērā gatavo arī pašreizējie "klimatiskie izteikumi". Progresīvie mediji katru dienu aicina apgaismotos ēst sojas gaļu un ceptus sienāžus, atteikties no liellopa gaļas, piena, siera, kafijas un vīna.
Pats par sevi saprotams, gribētos zināt, kā dzīvos pārējā cilvēce, ja zelta miljards sāks ēst sienāžus. Ko ēdīs cilvēki valstīs, kas agrāk ražoja gaļu, vīnu un kafiju? Kas notiks ar rūpniecību, lauksaimniecību, loģistikas ķēdītēm, lai visa pasaule noripotu līdz tādai dzīvei? Mums stāsta, ka būs ekoloģiskā katastrofa? Interesanti, vai tik tā nav pieklājīga metafora, kas nozīmē globālo kodolkaru?
Šausmas, kas pašlaik valda Eiropā, mazliet atgādina Veimāru. Trūkumam, aukstumam un badam vajadzētu trenēt eiropiešus un pieradināt pie domas, ka pat karš ir labāks nekā tagadējā pasaule. Pēc principa "labāk šausmīgas beigas nekā bezgalīgas šausmas". Tiesa, arī Amerikā tāds trūkums vairs nav aiz kalniem.
Jo sliktāk cilvēki dzīvo, jo vairāk noskaņoti karam. Karš paliek vienīgais sociālais lifts. Vēl vairāk, - vienīgā iespēja sātīgi paēst. Pirms divdesmit gadiem bagātajā Ukrainā neviens negribēja iestāties NATO. Mūsdienu nabagajā Jukreinā to atbalsta jau puse iedzīvotāju.
Tāpat klājas Amerikā. 2021. gadā jau puse amerikāņu piekrita sūtīt kareivjus karot ar Krieviju. tiesa, aptauja notika šī gada jūlijā. Iespējams, pēc mukšanas no Afganistānas rezultāti būtu citādi. Skaidrs arī tas, ka amerikāņi labprāt piezīmē klāt ciparus gan vēlēšanu, gan statistikas rezultātiem.
Tomēr masu apziņas militarizācija rit trakā ātrumā. Tas ir skaidrs. Amerikāņu tautas dzīvi pasliktina "straujš domkrats". Neredzētā inflācija draud diskreditēt dolāru un gāzt valsti trūkumā. Vienīgais glābiņš šķiet kādas bagātas valsts, piemēram, Krievijas vai Ķīnas izlaupīšana.
ASV elite pati iedzinusi sevi vispasaules hegemonijas slazdā. Pēc neveiksmes Afganistānā viņi saprot, ka nākamo izgāšanos neviens nepiedos. Padomju laikā amerikāņi ticēja domino principam, proti, viņi baidījās: ja kāda valsts saķers komunisma kaiti, tās kaimiņi noteikti arī nonāks Padomju Savienības ietekmē.
Šodien Amerikai draud ietekmes zudums pēc tā paša domino principa. Vašingtona noteikti saskata, kā labsirdīgie Taivānas iedzīvotāji velk laukā no skapjiem Ķīnas karogus, bet brašie ukraiņi – Krievijas karogus. Galīgi traku nav, kur tu atradīsi tādu muļķi – par Vašingtonu karot. Limitrofu iedzīvotāji gadu simteņiem trenējušies sagaidīt ienākošās armijas ar ziediem, ne automātiem. Man šķiet, daudzi jau meklē buķetes.
Nu, bet pēc izgāšanās šajos virzienos Vašingtonai līdz ar visiem tā saucamajiem sabiedrotajiem gaidāma masveida bēgšana. Un nebūs amerikāņiem ļaunāka ienaidnieka par bijušajiem vasaļiem.