Krievijā bieži raisās asas diskusijas, un tās turpināsies, kamēr mūžībā nav aizgājušas PSRS laikus redzējušās paaudzes. Vai bija iespējams saglabāt Padomju Savienību? Pie tam lielākā daļa strīdu dalībnieku stāv ekonomiskā determinisma pozīcijās, stāsta starptautisko notikumu analītiķis Rostislavs Iščenko.
Vai patiešām ekonomika bija dzīvotnespējīga?
Vieni saka, ka PSRS ekonomika bija dzīvotnespējīga, tāpēc savienību saglabāt nebija iespējams, citi apgalvo, ka tā bija pat ļoti dzīvotspējīga un PSRS būtu saglabājusies, ja ne Gorbačova, Jeļcina, Kravčuka, Šuškeviča utt. nodevība. Katram ir savs nodevēju saraksts un viens galvenais nodevējs, kas sagrāva PSRS.
Ar pirmajiem esmu vienisprātis par to, ka PSRS norieta periodā ekonomika nebija spējīga pastāvēt. Manās acīs tā kļuva par aksiomu, kad 1990. gadā valstī pēkšņi pazuda cigaretes. Pilnībā pazuda, līdz ar papirosiem, cigāriem un citiem tabakas izstrādājumiem. Tie neparādījās ne dienu, ne nedēļu, pat ne mēnesi vēlāk – tikai apmēram pēc diviem mēnešiem deficīts pamazām pazuda, pateicoties importētai produkcijai, ko ieveda acīmredzami nepietiekamā daudzumā.
Milzīgajā valstī, kuras ekonomiku vadīja Valsts plāns, kurā strādāja desmitiem tabakas fabriku, tabakas izstrādājumu pēkšņa pazušana nozīmēja ne tikai problēmas smēķētājiem (lielākā daļa pamanījās deficītu pārdzīvot), tā nozīmēja, ka fabrikas apstājušās, desmitiem tūkstošu cilvēku, iespējams, uz laiku, uz pāris mēnešiem, tomēr palikuši bez darba.
Tātad Valsts plāns nebija paredzējis pietiekama izejvielu daudzuma iepirkumus ārzemēs, bet pašmāju ražošanas apjoms nespēja segt valsts vajadzības.
Atklājās galvenā problēma: PSRS ekonomika vairs nepastāv kā sistēma. Tātad PSRS ekonomiskās problēmas bija sistemātiskas, un tās nav iespējams pārvarēt sistēmas ietvaros.
Padomju Savienība varēja saglabāties. Kas īsti notika?
Tomēr tas nenozīmē, ka PSRS bija lemts sabrukums. Jā, savienība bija ekonomiski neefektīva. Taču tā varēja pastāvēt formāli arī pēc ekonomikas nāves. Tāpat formāli pastāv Somālija, Afganistāna, Ukraina. To stāvoklis ir daudz ļaunāks, nekā bija PSRS 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā.
Somālijā iznīcināta gan administratīvā, gan politiskā vertikāle, Ukrainā tā formāli pastāv, taču nepilda savos konstitucionālos pienākumus un nesadarbojas. Kijevā jau sen vairs nav valstiskuma tā klasiskajā interpretācijā. Talibi Afganistānā pūlas atjaunot valstiskumu, kas likvidēts piecus gadu desmitus ilgajā pilsoņu karā. Pagaidām gan bez īpašiem panākumiem.
Ekonomikas sabrukums PSRS vēl nebija skāris pārvaldes struktūras. Tās pildīja savas funkcijas arī pēc savienības sabrukuma. Dažas no tām bija tik centralizētas un nevēlējās pakļauties sadalei, ka, piemēram, NVS Apvienotie Bruņotie spēki maršala Šapošņikova vadībā pastāvēja līdz 1993. gada septembrim.
PSRS nesagrāva arī atsevišķu ierēdņu nodevība. Ja valsts aparāts darbojas, tas spēj lokalizēt un apspiest pat valsts vadītāja nodevības mēģinājumus, pat ja tos atbalsta augstākās amatpersonas. Galu galā, jau Nikolajs I atzina, ka valsts vada departamentu vadītāji, proti, vidējais birokrātijas posms, kas savās rokās tur pārvaldi visās dzīves jomās jebkurā valstī.
Sabrukuma patiesais iemesls
No PSRS atteicās tieši birokrātija (protams, birokrātija kā klase, jo atsevišķi birokrāti palika uzticīgi mirstošajai valstij, un viņu skaits bija ļoti liels).
Birokrātu acīs par sistēmas dzīvotnespēju liecināja lēmumi par Konstitūcijas 6. panta atcelšanu, kas norādīja: padomju sabiedrības vadošais un virzošais spēks ir PSKP, kā arī Kremļa mēģinājums ar varu nomainīt partijas varu pret padomju varu.
Rezultātā partija atdeva varu, bet padomes, izrādījās, nespēj to pārņemt. Valstī sāka augt politiskais haoss.
PSRS likvidāciju izraisīja vesels iemeslu komplekss. To īsumā var aprakstīt sekojoši: saskaroties ar augošajām ekonomiskajām grūtībām, valdošā partijas elite mēģināja mainīt pārvaldes modeli.
Bija plānots, ka, apvienojot vienās rokās (padomes) varu un atbildību, ko agrāk dalīja (partijas rokās bija vara, padomes uzņēmās atbildību), nodrošinās pārvaldes efektivitātes krasu augšupeju.
Patiesībā PSKP vēstures katedru, marksisma-ļeņinisma un partijas augstskolu absolventiem bija ļoti aprobežots un dogmatisks priekšstats ne vien par padomju ekonomiku, ko viņi vēlējās reformēt, bet arī par tirgus ekonomiku, ko viņi it kā gribēja ieviest. Viņi nespēja saprotami noformulēt reformu mērķus un uzdevumus un krita panikā, redzot, ka partijas atdotā un padomju nepārņemtā vara izkūp gaisā.
Panikā krita visi
Partijas eliti republikās šokēja Kremļa haotiskās un katastrofāli graujošas reformas. Kremlis reģionālo eliti turēja aizdomās par reformām naidīgu noskaņojumu, bieži vien – pamatoti. Starp augstāko un vidējo pārvaldes posmu radās neuzticības plaisa. Kremlis mēģināja organizēt vietējo kadru rotāciju, taču vienīgi pasliktināja savu stāvokli, nomainot vecos, pārbaudītos un prognozējamos partnerus pret nepazīstamiem un bezatbildīgiem populistiem.
Politiskais haoss radīja paniku birokrātijas aprindās: glābjas, kas var!
Kremļa vara, zaudējusi vidējā posma birokrātijas atbalstu, pēkšņi sajuta tukšumu un apstulba. Lielā mērā šī iemesla dēļ PSRS prezidents Mihails Gorbačovs neriskēja ar varu apspiest Belovežas sazvērestību. Domāju, zināma loma bija arī viņa gļēvumam, taču viņš baidījās, jo nebūt nebija pārliecināts, ka viņa paša bruņotās vienības izpildīs pavēli arestēt sazvērniekus, nevis arestēs viņu pašu.
Reģionālā elite, redzot centra bezspēcību, secināja, ka liktenis jāsaņem savās rokās.
Savienība gāja bojā tāpēc, ka kritiskā brīdī nebija tāda politiska spēka, kas vēlētos to saglabāt, uzņemot dažus desmitus augsti stāvošu, taču diskreditētu un bez tautas atbalsta palikušus augstākās birokrātijas pārstāvjus.
Pie tam cilvēki, kas sagrāva PSRS, cerībā, ka viņiem būs vienkāršāk pārvaldīt savas teritorijas bez neadekvātās centrālās valdības iejaukšanās, tāpat nesaprata, pēc kā viņi tiesas, kādu politisko konfigurāciju viņi vēlas radīt pēcpadomju telpā un kā to paveikt.
Haoss visā Padomju Savienības teritorijā
Tāpēc pirmie lēmumi 1991. gadā nenoteica valsts likteni. Daudziem šķita, ka sabrukums nav galīgs, ka PSRS vienkārši mainīs nosaukumu un centrālās varas formu. Sākumā runāja par SVS (Suverēnu valstu savienība) radīšanu. 1991. gada 8. decembrī, parakstot Belovežas lēmumus par PSRS iziršanu, nolēma radīt Slāvu valstu savienību trijatā (Krievija, Ukraina, Baltkrievija).
Atgādināšu, ka tolaik neatkarību jau bija deklarējušas Baltijas republikas, Moldāvija, Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija un Ukraina. Procesi Minskā un Kijevā bija atgriezeniski ar politiskām metodēm, bet Baltiju bija iespējams noturēt vienīgi ar ieroču spēku, Moldāvijā jau vairākus gadus turpinājās Piedņestras konflikts, kas tuvojās karam.
Tāpat par pirmo Karabaha karu pārvērtās Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts ap Kalnu Karabahu. Gruzija gatavojās gāzt (1992. gada 2. janvāris) savu pirmo prezidentu Zviadu Gamsahurdiju, kurš, tiesa, jau paspēja likt pamatus nākotnes konfliktiem Dienvidosetijā, Abhāzijā un Adžārijā.
Uz pilsoņu kara sliekšņa stāvēja Tadžikistāna.
Tātad Belovežas vienošanās parakstītāji, domājams, sākumā patiešām domāja, ka kvaziapvienība aprobežosies ar slāvu valstīm. Tajā pašā dienā viņi pārdomāja un piešķīra jaunajai savienībai citu nosaukumu – Neatkarīgo valstu sadraudzība (NVS), atstājot pavērtas durvis visiem interesentiem.
Vispirms ieinteresējās visa Vidusāzija (Turkmenistāna ar laiku kļuva par asociēto locekli), pievienojās Aizkaukāzs un Moldova. Vienīgi Baltija principiāli palika ārpus NVS.
Sākās haotisks pārdēvēšanas process, centieni radīt struktūru, kuras funkcijas sākumā nebija skaidras pat tās autoriem. Lēmums par NVS pārvēršanu par pilnvērtīgu starptautisko organizāciju tika pieņemts un īstenots tikai 1993. gadā. Pie tam Ukraina NVS Statūtus neparakstīja un uzskatīja sevi par NVS dalībnieku, ne locekli.
NVS – civilizētas šķiršanās un integrācijas metode
Jau NVS pastāvēšanas pirmajās dienās tās dalībnieki absolūti pretēji novērtēja tās perspektīvas. To dēvēja gan par integrācijas mehānismu, gan par civilizētas šķiršanās mehānismu. Bieži vien antagoniskus slēdzienus demonstrēja vienu un to pašu valstu politiķi.
Tātad PSRS sairuma brīdī panika birokrātijas aprindās un augošais haoss pārvaldē nebija pārvarēti. Tas bija raksturīgs daudzu pēcpadomju valstu politikai līdz 1993.-1994. gg. Šajā periodā teorētiski pastāvēja gan jaunas integrācijas, gan arī tālāka sairuma izredzes.
Tomēr pēc 1992.-1993. gada problēmas mazinājās, jaunās valstis sāka pārvērsties par atsevišķām pārvaldes struktūrām, apglabājot politiskos integrācijas projektus, bet ekonomiskā integrācija beidzās ar mēģinājumu saglabāt pēcpadomju ekonomikām īpaši svarīgus saimnieciskos sakarus.
1992. gada maijā NVS papildināja Kolektīvās drošības līgums (KDL, ratificēts 1994. gada aprīlī), kas ļāva pārvarēt vēlīnā padomju perioda haosu militārajā jomā.
90. gadu vidū kļuva skaidrs, ka NVS savu galveno uzdevumu ir izpildījis (tobrīd kļuva skaidrs, kas tas par uzdevumu). Pēcpadomju haoss bija pārvarēts visās jomās, valstis bija suverēnas, to elite nacionalizējās.
90. gadu otrajā pusē lielākā daļa pēcpadomju valstu ekonomiku demonstrēja lēnu, taču aizvien augošu izaugsmi, kas noslēdzās līdz ar krīzi 90. gadu beigās.
Integrācijas jaunās formas
Iespējas PSRS atdzimšanai ar citu nosaukumu, maigas konfederācijas formā, agrāk tik tikko manāmas, tagad galīgi izgaisa. No šī brīža pēcpadomju telpas integrācija varēja notikt tikai uz absolūti atšķirīgu principu pamata – kā vienotas ekonomiskās, juridiskās, militārās telpas un tikai pēc tam – politiskās telpas izveide. Ne vairs kā vienota struktūra, bet gan kā dažādu struktūru sakaru un sadarbības forma.
NVS un KDL formāti vairs neatbilda aktuālajiem uzdevumiem. Tāpēc NVS faktiski pārvērtās par augstāko vadītāju klubu, kura ietvaros prezidenti, premjerministri un svarīgāko ministriju vadītāji var apspriest Sadraudzībai aktuālus jautājumus, meklējot risinājuma formātus.
KDL pārveidoja par KDLO. Tika pieņemta dažādu ātrumu integrācijas koncepcija, saskaņā ar to sāka veidoties jaunas struktūras (Muitas savienība EES, ŠSO). Galu galā NVS sāka uztvert par kaut ko līdzīgu Britu sadraudzībai krievu stilā – maigas ietekmes sfērā. Tāpēc valstis, kam pasliktinās attiecības ar Krieviju, pamet NVS vai pazemina statusu, kad attiecības uzlabojas, - atgriežas pie pilnvērtīgas pārstāvniecības.
NVS, ko radīja pēcpadomju elites, lai gūtu pamatus zem kājām jaunajā un nesaprotamajā pasaulē bez PSRS, bez vadošā centra, savu uzdevumu kopumā izpildīja. Tā varēja strādāt efektīvāk un paveikt vairāk, taču nacionālās elites vienmēr ir pārāk dziļi turējušas Krieviju aizdomās par nodomu izmantot NVS ar mērķi stiprināt savas pozīcijas pēcpadomju telpā, nodrošināt dominējošo vietu bijušajā padomju zonā un atjaunot vienoto valsti ar politiski ekonomiskām metodēm. Šī iemesla dēļ vairākas Maskavas iniciatīvas tika formāli pieņemtas, taču patiesībā partneri tās sabotēja. NVS ieguldās idejas par kopējo telpu nedarbojās, un patlaban tās tiek bīdītas uz priekšu ar citu integrācijas projektu starpniecību, tikai tagad to formāts vairs nav tik izdevīgs Krievijas partneriem.
Vispārējā vājuma un nenoteiktības ēra ir beigusies. Iestājusies Krievijas spēka ēra.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.