Pašreizējā cīņā medijos un sabiedrībā starp tā sauktajiem vakcīnas piekritējiem un pretiniekiem apvienojās divas svarīgas, bet pilnīgi atšķirīgas tēmas, uzskata RIA Novosti autore Irina Alksnis.
Pirmā skar vakcinācijas brīvprātīgumu, un patiesībā te viss ir diezgan vienkārši. Krievijas oficiālā politika uzsver, ka vakcinācija ir katra indivīda personiskā lieta. Absolūtais vairākums pilsoņu šajā jautājumā piekrīt valstij, būdami pārliecināti, ka cilvēkiem tāds lēmums jāpieņem patstāvīgi un piespiešana nav pieļaujama. Sabiedrības aptaujas norāda, ka totālās piespiedu vakcinācijas ideja neatrod atbalstu Krievijas sabiedrībā.
Taču otra tēma ir daudz sarežģītāka un pretrunīgāka, jo rodas jautājums: kurš gan var pārliecināt pilsoņus par vakcinācijas nepieciešamību, nevajadzību vai pat kaitīgumu? Kam principā ir tiesības izteikties par šo tēmu, lai cilvēki varētu pieņemt patstāvīgu un tomēr apjēgtu lēmumu jomā, kurā nepieciešamas zinātniskas un medicīniskas zināšanas?
Protams, formāli nav nekādu ierobežojumu, jo konstitūcija aizsargā vārda brīvību. Pilsoņiem ir tiesības izteikt, tai skaitā publiski, jebkuras visneparastākās idejas, kas viņiem ienāk prātā. Tie var būt spriedelējumi gan par šķidriem čipiem un genoma transformēšanu, gan par neauglību kā neizbēgamām vakcinācijas sekām.
Principā tieši šo pieeju demonstrē odiozākie vakcinācijas nīdēji, joprojām stāstot par "neizpētītas vakcīnas eksperimentu". Proti, šīs personas izplata atklātus melus – tamlīdzīgi apgalvojumi neatbilst realitātei, jo preparāti ir pārvarējuši visus sertifikācijas posmus, rezultāti publicēti zinātniskajos žurnālos visā pasaulē, to efektivitāti un drošību apstiprinājuši desmitiem miljonu vakcinēto cilvēku.
Varētu pasmieties par atsevišķu personu tumsonību un realitātes principiālu ignorēšanu, tikai šie cilvēki ir sabiedrības viedokļa līderi, viņu vārdos ieklausās un ņem vērā liels skaits līdzpilsoņu. Tas viss notiek laikā, kad valsts pārvērtusies par milzīgu sarkano zonu un ātri (atlicis nepilns mēnesis) tuvojas 300 000 koronavīrusa upuru atzīmei. Pie tam kovidam ir arī netieši upuri, piemēram, tie, kuri pēc dažiem mēnešiem miruši koronavīrusa izraisītu slimību rezultātā.
Nav gan zināms, kas ir ļaunāks: tāda, atklāti sakot, niknu antikvakceru sabiedriski bīstamo uzskatu sirdsķīsti atklāta paušana, vai politiķu jezuītiska liekulība, kuri pūlas nosēdēt uz desmit krēsliem vienlaikus. Pēc Covid-19 slimnīcu ārstu atklātas vēstules Krievijas Komunistiskā partija kategoriski noraidīja apgalvojumu, ka tās līderis ir vakcinācijas nīdējs. Pats Genādijs Zjuganovs, starp citu, vakcinējies, arī paziņoja, ka vienmēr iebildis vienīgi pret "nekompetentu" vakcinācijas veikšanu.
Bet tas, ka komunistu darba rezultāti veicina antivakceru darbu? Ak, nu cīņā ar tautai naidīgu režīmu visi līdzekļi esot labi, pat klaji melīgi apgalvojumi, piemēram, par to, ka Komunarkas slimnīca esot "priviliģēta medicīnas iestāde". Dedzīgi cīnītāji met malā nenozīmīgus morāles apsvērumus un rūpes par sabiedrības veselību, kas prasa no visiem politiskajiem spēkiem atbildību un patiesi valstisku pieeju.
Taču vakcinācijas pretinieku vidū ir vēl viens interesants, pārsteidzošs un bīstams paveids – ārsti, kuri iestājas pret vakcināciju. Pirms dažām dienām sabiedrība bija sašutusi par Gamaleja centra direktora Aleksandra Gincburga paziņojumu, kurš atbalstīja iniciatīvu atņemt tādiem mediķiem diplomu.
Nekavējoties sākās skaļas apsūdzības, sak, "vara aizbāž muti speciālistiem ar alternatīvu viedokli".
Tomēr jautājums patiešām nemaz nav vienkāršs. Kopumā visi lieliski apzinās, ka medicīna ir progresējusi tik tālu, ka specializācijas kļūst ļoti šauras. Acīmredzot urologa viedoklis diez vai varētu būt pietiekami kompetents, piemēram, tuberkulozes ārstēšanai. Bet pulmonologs nevar kvalitatīvi spriest par neiroķirurģiju. Neiroķirurgam, savukārt trūkst zināšanu dermatoloģijas jomā. Lai gan visi, būdami studenti, apguva atbilstošās medicīnas sadaļas.
Divus gadus ilgās pandēmijas laikā noskaidrojies, ka ir arī samēra liels mediķu – antivakceru skaits. Tiesa, to vidū nav nedz virusologu, nedz citu attiecīgo speciālistu. Pastāv nopietnas aizdomas (uz kurām norādīja Gincburgs): ja viņiem sarīkot eksāmenu par atbilstošo tematiku, atklāsies viņu dziļā nekompetence.
Taču runa nav tikai par zināšanu trūkumu vien. Galu galā, tas ir normāli - kaut ko nezināt vai aizmirst gadu gaitā. Toties nav normāli skaļi klāstīt savas domas, apzinoties šo zināšanu trūkumu. Vēl sliktāk — vispār neaptvert savu zināšanu trūkumu.
Tas nozīmē, ka ārsts neatbilst ieņemamajam amatam.
Mēs dzīvojam pasaulē, kur pēc pusstundas sērfošanas tīmeklī cilvēki kļūst par speciālistiem lidmašīnu būvniecībā, naftas kotējumos, kriminālistikā un virusoloģijā.
Šādus interneta diletantus pieņemts izsmiet. Tikai vairāk nekā tūkstoš cilvēki ik dienas Krievijā mirst no kovida. Un tas nudien nav pamats pasmieties.
Pandēmija uzskatāmi parādīja, cik bīstama visai sabiedrībai var būt skaļi agresīva tumsonība pat tad, ja tā ir mazākumā.
Rodas jautājums: vai ir vērts sniegt balsstiesības šai tumsonībai?