Vēl nekas briesmīgs nav gadījies, bet viņa jau krīt panikā, konstatēja radio Sputnik autors Mihails Šeinkmans. Smilkst it kā viņu grūstu pret dzeloņstieplēm, dzenātu ar asaru gāzi, apžilbinātu ar prožektoriem, apdullinātu ar sirēnām un piespiestu salt ragā. Polija.
Beidzot tā sagaidījusi savu maziņo "trešo pasaules kariņu". Tagad tā atkal ir pilnvērtīgs "agresijas" upuris. Patiesībā arī Vinstons Čērčils to ne vienmēr saukāja par "Eiropas elli". Dažkārt var iztikt bez metaforām, vienkārši nosaukt par provokatoru.
Bet Čērčila Lielbritānijā tagad nav, tāpēc Londona labprāt atbalsta Varšavas kārtējo niķi. Polija jau saaicina NATO Padomi jautājumā par Statūtu 4. panta pielietošanu.
Lūk, tas patiešām ir pārsteigums. Izrādās, viņiem ir arī tāds pants. Agrāk taču radās iespaids, ka Statūti sākas uzreiz ar piekto pantu – viņi taču parasti pat neiepīkstas par citiem. Ceturtajā runa ir par konsultācijām gadījumā, ja kāda alianses valsts sajūt draudus "teritoriālajai vienotībai, politiskajai neatkarībai vai drošībai".
Tas nu ir par Poliju. Viņai taisni vai mati stāvus ceļas no tiem dažiem tūkstošiem nelaimīgo, nomocīto, izsalkušo cilvēku, kuru vidū liela daļa ir sievietes un bērni. Polijai bail ne tikai par sevi – viņa taču piesedz visu ES. Iznāk gan ne īsti labi. Laiku pa laikam kāds izšmauc cauri kordonam.
Kas pamudinājis migrantus izraudzīties Baltkrievijas maršrutu? Droši vien, to mēs nekad neuzzināsim. Tikai diezin vai pats Lukašenko pirka viņiem aviobiļetes un iedeva viņiem naudiņu, ar ko iztikt pāris dienas. Pie tam diezin vai migrantu vidū daudzi viņu ciena tik cieši, lai mirtu nost viņa labā.
Viņi grib nomirt tur. Vispirms padzīvot, pēc tam – nomirt. Tikai ne Polijā. Viņu acīs tā ir tranzīta valsts, tāpat kā Baltkrievija.
Protams, arī tas tracina demokrātiskos un ļoti lepnos poļus. Tāpēc viņi atiezuši visus ieročus, lai pierādītu, ka Polija – tas vis nav nekāds nieka Lukašenko.
Tikai Batjka nenotriec lidmašīnas no Bagdādes un Damaskas, viņš pieņem pasažierus saskaņā ar starptautiskajiem noteikumiem. Jāpiebilst, ka tagadējās krīzes "savērpšana" ļoti atgādina stāstu ap Minskā nosēdināto Ryanair lidmašīnu. Eiropā jau visi ir piemirsuši, kas ir Protasevičs, bet sankcijas ir palikušas.
Nav svarīgi, ka Baltkrievijas vaina vēl aizvien nav pierādīta. Arī toreiz, starp citu, mēģināja "pievilkt aiz ausīm" Krieviju. Gan ne tik nežēlīgi un nekaunīgi kā tagad. Taču tolaik vēl "Ziemeļu straume 2" nebija pabeigta, un Ukrainai vēl nebija dota atļauja karam. Tagad viss ir vienā kaudzē. Un Belovežas kordonā tā mazāka nekļūst.
It kā jau progress ir. Aviokompānijas reisos uz Minsku atsakās uzņemt Irākas, Sīrijas, Jemenas pilsoņus. Bagdāde plāno izvešanas reisus. Trīs pilsētas Vācijā ir gatavas uzņemt bēgļus.
Taču tā nav interesanti. Bēgļi bez sankcijām – krīze vējā. Vajag vismaz Lukašenko sodīt. Viņiem tā ir Putinam veltītās neveselīgās intereses sublimācija. Nu, savulaik Freids uzskatīja, ka sublimācija ir pieklājīgāka lieta nekā masturbācija.