Tas nav nekāds joks, tā ir prognoze – apmēram tā izskatīsies amerikāņu iekšējā propaganda, tuvojoties prezidenta vēlēšanām. Bet līdz tām jau vēl ilgs laiks? Par situāciju ASV stāsta RIA Novostianalītiķis Pjotrs Akopovs.
Ilgs laiks? Kā to lai ņem – tieši pirms pieciem gadiem Donalds Tramps uzvarēja vēlēšanās, bet tagad mēs jau atzīmējam viņa sakāves gadadienu. Tikai Trampa sakāvi gatavoja visus viņa prezidentūras gadus (pret viņu strādāja visi amerikāņu mediji), bet Baidens pats ar savu reitingu ticis galā patstāvīgi. Tagad viņa atbalsta līmenis krities līdz 38% - tikai par diviem procentiem vairāk nekā bija Trampam gadu pēc uzvaras. Tikai Trampu dēmonizēja visa pasaule, piedēvēja viņam visdažādākos grēkus – no sieviešu nīšanas līdz "Putina pūdelim". Baidenu pūlas atbalstīt visiem spēkiem, un nekas neizdodas. Vēl sliktāk ar reitingiem klājas viņa viceprezidentei Kamalai Harisai, jo viņu plānoja izvirzīt no Demokrātiskās partijas puses nākamajās vēlēšanās. Demokrātu sakāve nesenajās gubernatora vēlēšanās Virdžīnijā apstiprināja ļaunākās prognozes: pēc gada viņi zaudēs kontroli Kongresā, bet 2024. gadā Tramps atgūs Balto namu.
Ko iesākt? Laist vaļā Putinu – atgriezties pie masveida kampaņas pret Trampu kā krievu ietekmes aģentu.
Tikai tas ir smieklīgi, īpaši paskatoties, cik daudzi fakti tagad jau apstiprina, ka demokrāti falsificējuši "pierādījumus" Trampa sakariem ar Krieviju. Nesen ASV arestēts Igors Dančenko – viens no britu izlūkdienesta aģenta Kristofera Stīla sagatavotā "Trampa dosjē" līdzautoriem, un tas ir tikai pirmais signāls par "Vašingtonas purva" dzīlēs iespējamiem atradumiem.
Visi apjēdz: Klintones štābs apzināti falsificējis Trampam naidīgos "pierādījumus", bet pēc tam miljardiera un viņa štāba izspiegošanā iesaistīja specdienestus. Tātad bija reāla sazvērestība pret Trampu. Ja tās izmeklēšana nonāks pie beigām, apdraudēta būs visa Demokrātiskās partijas elite un Obamas-Baidena administrācija. Ja Tramps uzvarēs 2024. gada vēlēšanās, viņš darīs visu iespējamo, lai pierādītu: sazvērestība pastāv.
Tā nu iznāk, ka demokrātiem (pareizāk sakot, "dziļvalstij", "Vašingtonas purvam") vienkārši nav izejas – viņi neparko nevar pieļauj jaunu Trampa prezidentūru. Lai arī nu jau ir smieklīgi, pat neizdevīgi klāstīt par viņa "sakariem ar krieviem" – atbildei Tramps vienkārši atgādinās, ka demokrāti paši tos izdomājuši un vēl atbildēs par to. Demokrātiem nav citas izejas.
Viņiem nav – un neparādīsies – spēcīga kandidāta, politiķa, kas spētu aizkustināt masas un kļūt par antitrampu. Tāpēc 2024. gada kampaņu nāksies vadīt pēc 2020. gada parauga – dēmonizēt Trampu, biedēt elektorātu. No krievu tēmas izvairīties neizdosies. Tiesa, šoreiz demokrāti pievērsīsies nevis Trampa sakariem ar Krieviju, bet gan apsvērumiem par to, ka Tramps ir izdevigs Krievijai, ka viņa uzvara, faktiski, ir Putina uzvara. Un par to, ka viņš ir "tāds pats kā Putins".
Kampaņas aprises jau iezīmējas. Pēdējās dienās parādījušās vairākas intervijas ar Trampa bijušo padomnieci Fionu Hillu – nesen nākusi klajā viņas grāmata "Tev šeit nekas nav darāms". Dzimusi Lielbritānijā, kļuvusi par vienu no vadošajiem amerikāņu ekspertiem Krievijas jautājumos, politiķe runā ne tikai par savu darbu Baltajā namā (no 2017. līdz 2019. gada viņa bija Nacionālās drošības padomes direktore Krievijas un Eiropas lietās), bet arī par nākotni. Viņasprāt, demokrātu sakāve Virdžīnijā satraucoši liecina, ka ASV "gatavas atkal pieņemt Donaldu Trampu, bet tas var novest pie amerikāņu demokrātijas nāves".
Demokrātijas nāve, ja Tramps uzvarēs vēlēšanās? To mēs jau dzirdējām 2016. gadā. Vai atkal sākas? Jā, pie tam tagad prognozi apstiprinās liecības no paša Trampa tuvākā loka, jo Hilla visu ir pamanījusi un izanalizējusi, ieraudzījusi, ka Tramps līdzinās Putinam, tātad viņš ir bīstams demokrātijai:
"Viņš patiešam bija sajūsmā par Putinu, redzēju to pati savām acīm. Viņaprāt, Putins ir tāds līderis, par kādu viņš uzskatīja sevi, un tas nekādi nav saistīts ar viņa attieksmi pret Krieviju. Viņš uzskatīja, ka Putins ir ļoti spēcīgs un valdonīgs – Tramps bieži izmantoja šos vārdus, runājot par Putinu. Viņa varu neierobežo virkne šķēršļu un pretsvaru, Tramps saskatija viņā ļoti bagātu un ļoti pazīstamu cilvēku, kurš vada valsti kā pats savu biznesu."
Līdzīgu viedokli Hilla pauda arī agrāk, un citi cilvēki no eksprezidenta aprindām atzīmēja viņas vērīgumu. Ko vērta, piemēram, ir epizode no Trampa un Ptuina pēdējās tikšanās Osakā 2019. gada vasarā, par ko nesen pastāstīja bijusī Baltā nama preses sekretāre Stefanija Grišema:
"Pēc tikšanās sākuma Trampa padomniece Fiona Hilla man pavaicāja, vai esmu ievērojusi Putina tulkotāju. Tā bija pievilcīga brunete ar gariem matiem, glītu seju un lielisku figūru. Viņa piebilda, ka, iespējams, Putins ar nodomu izraudzījies tādu sievieti, lai novērstu prezidenta uzmanību."
"Pēc tikšanās sākuma Trampa padomniece Fiona Hilla man pavaicāja, vai esmu ievērojusi Putina tulkotāju. Tā bija pievilcīga brunete ar gariem matiem, glītu seju un lielisku figūru. Viņa piebilda, ka, iespējams, Putins ar nodomu izraudzījies tādu sievieti, lai novērstu prezidenta uzmanību."
Tātad no ogļrača meitas, bijušās Nacionālās izlūkošanas padomes darbinieces, biogrāfijas "Misters Putins: specaģents Kremlī" autores modrajai acij nekad nepaslīd garām. Cik smalki viņa atzīmēja abu prezidentu līdzību:
"Putins ir šoumens, mākslinieks... Tramps nodarbojas ar to pašu: viņš vienmēr ir uz skatuves, izklaidē savu piekritēju pūli. Viņš pārvērš politiku par politisku izrādi... Tramps izmanto nostalģisku noskaņojumu. Viņš sola atgūt Amerikas varenību; to pašu saka arī Putins, taču viņš piedevām vēl ieņem teritorijas. Daudz kas no Trampa darbiem atgādina Putina rīcību."
Nu protams, kā nu ne – Putins ir šoumens, to tak visa Amerika zina, ne velti viņš pastāvīgi braukā pa Krieviju, kails līdz jostasvietai... Bet Tramps, atdarinot viņu, tāpat grib atgūt savas valsts varenību. Interesanti, kas tad tur tik slikts, varētu jautāt amerikāņu vēlētājs?
Hilla visu izskaidro:
"Starpība ir tā, ka Tramps karo ar valsti, bet Putins – ne. Pie tam abi būvē kaut ko plebiscīta demokrātijai līdzīgu... No Putina Tramps atšķiras ar to, ka nevēlas valdīt ar valsts mehānismu starpniecību. Viņš vēlas tos demontēt."
Skaisti skan: Tramps vēlas demontēt valsts mehānismus, karo ar valsti. Nelabs, bīstams cilvēks. Tikai lieta tāda, ka daudzi Amerikā ir ļoti neapmierināti ar to, ko Fiona Hilla sauc par valsti, pie tam neapmierinātība pēdējos gados vien augusi.
Liela daļa amerikāņu federālo varu, Vašingtonu vienmēr uzskatījusi par parazītu, lieku piedēkli pār štatiem. Tikai pēdējos gadu desmitos runa pat nav par to.
"Vašingtonas purvs", "dziļvalsts" ir stājusies pat ievēlētās federālās varas – Kongresa un prezidenta vietā. Valda neviena neievēlēta, nevienam nepakļauta kasta, un Trampa prezidentūra to atainoja jo spilgti. Visus četrus gadus "dziļvalsts" sekmīgi bloķēja nepatīkamā prezidenta darbību, un nav arī nekāds brīnums – atsauciet vien atmiņā viņa solījumus "nosusināt Vašingtonas purvu". Tātad Hiilai ir taisnība: Tramps vēlas demontēt paralēlo valsti, un tā viņu ienīst.
Zināma līdzība ar Putinu patiešām ir – ar to, ko viņš paveica 2000. gados, kad nāca pie varas valstī, kurā valdīja "ārzonu aristokrātijas" oligarhu, korumpētu ierēdņu un prorietumnieciskās "intelektuālās elites" alianse.
Putinam izdevās parazītu pārvarēt. Arī tāpēc, ka "dziļvalsts" Krievijā vēl bija jauna un nenobriedusi, tā nepaspēja laist dziļas saknes un apvīt ar saviem taustekļiem visu. Bet Tramps sastapās ar vecu organismu, kas sevi uzskata par visvarenu. Vai tad kāds brīnums, ka pēkšņajam prezidentam neizdevās uzvarēt pūķi. Taču viņš mēģināja un mēģinās vēlreiz – 2024. gadā.
Vai paraugam viņš izvēlēsies Putinu? Jā, un līdz 2024. gadam lielākajai daļai amerikāņu tas, iespējams, būs vienīgi papildu arguments par labu Trampam. Cerībā, ka ASV izdosies izglābt no iznīcību nesošās "dziļvalsts".