"Es esmu Džillas vīrs" amerikāņu prezidents stādījās priekšā Vatikāna svētajiem tēviem. Šis joks piešķīra mazliet absurdu noskaņojumu visiem pasākumiem Mūžīgajā pilsētā: no Džo Baidena sarunām ar Eiropas valstu vadītājiem līdz divas dienas ilgajam G20 samitam.
Viss sākās ar absolūti sirreālistisku prezidenta korteža braucienu pa Romas ielām. Tas bija īsts "jaunās normalitātes" simbols". Romas mūžam pārpildītās ielas iztukšojās kā uzlidojuma laikā. Gar ietvēm sastājās bezgalīgas likumsargu rindas. Pa ielām nesteidzīgi slīdēja neiedomāja bruņotu automašīnu karavāna: ASV prezidents un viņa svīta uz Vatikānu vizītē pie Romas pāvesta brauca astoņdesmit divās mašīnās. Kas tur bija ar tām oglekļa pēdām? Tās laikam tikai plebeji atstāj, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.
Ilgus gadus mums stāsta, ka pasauli vada tirgus neredzamā roka. Tomēr pēdējās trīs dienas ASV prezidenta rosīgums liek domāt, ka Rietumu pasauli vada viņa, ar vecuma plankumiem klātā roka.
Vatikānā Baidens tikās ne tikai ar pāvestu Francisku, bet arī atjaunoja attiecības ar smagi aizvainoto Francijas prezidentu. Emanuelam Makronam bija tiesības dusmoties. Vispirms Afganistānas demaršs: Baidens izveda kontingentu no valsts, pat nekonsultējies ar sabiedrotajiem Eiropā. Pēc tam vēl viens trieciens: ASV uzaicināja Austrāliju veidot jauno militāro savienību AUKUS un piespieda atteikties no milzīgā līguma par Francijas zemūdenēm. Vienlaikus frančiem lika noprast, ka tagad viņu tradicionālajā smilškastē – Indoķīnas valstīs – saimniekos amerikāņi, briti un austrālieši. Toreiz Makrons pārskaitās tā, ka pirmo reizi vēsturē atsauca vēstnieku no Savienotajām Valstīm.
Tomēr tiekoties ar Baidenu Francijas vēstniecībā Vatikānā prezidenti lika noprast, ka konfliktam pielikts punkts. Baidens sekmīgi notēloja sirmgalvi, kas ne par ko neatbild un neapjēdz, kur atrodas. "Es nezināju, - viņš nomurmināja uz reportiera jautājumu. – Es domāju, ka Francija ir informēta (jautājumā par AUKUS dibināšanu)..." Makronam neviens neatvainojās. Preses konferencē bija redzams, cik aizkaitināts viņš ir un cik grūti viņam savaldīties.
ASV prezidents uz vietas papūlējās atrisināt arī Eiropas energoapgādes jautājumu. Merkelei tika dots rīkojums "atbalstīt Ukrainu". Lieta tāda, ka bez gāzesvada šī teritorija ir kļuvusi par īstu čemodānu bez roktura. Amerikāņi un eiropieši uzgrūž to viens otram un nesaprot, ko ar to iesākt.
Septembrī Vācijas un ASV līderi it kā panāca vienošanos. Merkele (vai viņas pēcnācējs kanclera postenī) panāks no Krievijas, lai tā nodrošinātu Ukrainu ar gāzi līdz pat 2034. gadam. Par to amerikāņi ļaus vāciešiem saņemt gāzi pa "Ziemeļu straumi 2".
Un to visu dēvē par "brīvo tirgu". Vai atceraties, kā Krievija reiz vēlējās iestāties PTO, kā cerēja uz vienkāršu un saprotamu noteikumu sistēmu, kas ļaus tai iekļauties globālajā ekonomikā? Tiklīdz valsts iestājās organizācijā, tā nekavējoties saskārās ar diskrimināciju, protekcionismu un administratīvo resursu ļaunprātīgu izmantošanu.
ES "Trešā energopakete", kas pārkāpj visas tirgus normas. Nesaprotamu iemeslu dēļ ieviestās sankcijas. Vai kāds vispār vēl atceras, kāds bija to iemesls? Tagad – padomājiet vien! – lai sāktu gāzes tirdzniecību pa Krievijas izbūvēto gāzesvadu, tai nez kāpēc jāņem apgādībā Ukraina. Citādi amerikāņi vāciešiem kaut ko tur neatļaus. Varenas attiecības!
ASV prezidenta tikšanās ar rietumvalstu līderiem Romā atspoguļoja amerikāņu ārpolitikas galveno problēmu. ASV uzspiež citām valstīm dažādus līgumus, vienošanās, konvencijas. Bet pēc tam itin vienkārši lauž tās visas un pūlas risināt jautājumus "manuālā režīmā".
Pēdējos gados ASV nespēja ievērot saistības sagādā grūtības par tuvākajiem sabiedrotajiem. 2015. gadā Vašingtona atbalstīja vienošanos par Irānas kodolprogammu, bet 2018. gadā lauza to. Tagad viņi atkal vēlas sēsties pie pārrunu galda. Tāpat veicās ar Parīzes Klimata konvenciju. 2015. gadā ASV to pieņēma, 2020. gadā – izstājās, 2021. gadā – atkal iestājās. Īstas bērnu spēlītes!
Valstis, kas paraksta tamlīdzīgas starptautiskās vienošanās, godīgi pilda saistības. Piemēram, attīra rūpniecības uzņēmumus, samazina oglekļa emisiju. Starp citu, šodien par čempionu oglekļa emisijas samazināšanas ātruma ziņā kļuvusi Krievija. Bet ASV – lielākais ogļskābās gāzes ražotājs pasaulē – tikai kladzina par globālās sasilšanas šausmām, iebiedē cilvēci, bet paši pat nedomā par enerģētisko pāreju.
Nē, lai sabiedrotie Eiropā salst savās mājās, stāv rindās pēc benzīna, saskaras ar absolūti reāliem bada draudiem. Amerika sūknē naftu, iegūst gāzi un skaita peļņu, it kā nekas nebūtu bijis. Vašingtona fantastiski cīnās ar globālo sasilšanu svešām rokām. ASV nav ievedušas nekādu ogļskābās gāzes nodokli – daudz izdevīgāk ir piespiest eiropiešus to maksāt.
Ja nu vasaļi iedrīkstēsies kurnēt, lietā tiek likti atklāti draudi. Īsi pirms Baidena vizītes Eiropā avīze Financial Times publicēja kaut kādu anonīmu avotu viedokli Eiropā par to, ka ES valstis lūdz ASV nekādā gadījumā neatteikties no preventīvā kodoluzbrukuma koncepcijas. Sak, eiropieši nespēj dzīvot bez amerikāņu kodolvairoga. No kā tas sargā? Ak, nu protams, - no Krievijas un Ķīnas.
Bez šaubām, koronavīrusa pandēmijai bija zināma loma, kad prezidents Putins un ĶTR līderis Sji Dziņpins nolēma neapmeklēt "G20" tikšanos un klimata samitu Glāzgovā. Tomēr vēl svarīgāka ir Rietumu partneru principiālā nespēja vienoties. Ja arī parakstīsim jaunus līgumus, ja arī sāksim tos godīgi pildīt, tik un tā vēlāk ieraudzīsim, ka Eiropas vadošās valstis no šī vilciena jau izlēkušas, bet Vašingtona tajā nemaz nav iesēdusies. Un iznāks, ka galvenais visu līgumu beneficiārs ir amerikāņi, kaut kas atkrīt Eiropai, bet Krieviju, kā vienmēr, mēģina piespiest maksāt un nožēlot grēkus.
Aiz "G20" tikšanās sekoja klimata samits Glāzgovā. Džo Baidens turp veda amerikāņu jauno sasilšanas apkarošanas politiku. To detalizēti aprakstīja ietekmīgais žurnāls Foreign Affairs. Dokumenta pamatā ir tēze, ka suverēnas valstis vispār vairs nav vajadzīgas, jo valdības nespēj uzvarēt "klimata katastrofu".
Tāpēc jāievieš pasaules valdība. Tajā galvenā vijole būs amerikāņiem, šādi tādi amati tiks eiropiešiem, it īpaši britiem. Taču pats daudzsološākais amerikāņu atklājums pauž: "valsts resursi nav tās nacionālais īpašums, tie pieder visai pasaulei". Ja nu suverēna valsts ar savām dabas bagātībām apietas kaut kā nepareizi, tā pelnījusi ārvalstu intervenci! Goda vārds, tieši tā tur teikts!
Un pats skaistākais amerikāņu klimata politikā ir fakts, ka tā attiecas uz visām valstīm, kas parakstījušas dažādas starptautiskas rezolūcijas ekoloģijas jomā.
Piemēram, Konvenciju par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. To pieņēma 1992. gadā un parakstīja virkne valstu – no Burkinas-Faso līdz Ķīnai, no Krievijas līdz Kuka salām.
Toreiz vēl šķita, ka bioloģiskā daudzveidība – tas ir kaut kas ļoti jauks, par delfīniem, par tauriņiem. Pats par sevi saprotams, ASV nenāca ne prātā parakstīs šo konvenciju, tāpat kā daudzas citas ekoloģijas jomā. Patiesi izcila valsts, kas pati parūpēsies par saviem delfīniem un taureņiem. Un pieskatīs visus pārējos.
Visa klimatiskā problemātika noved pie vienkārša fakta: amerikāņi piedāvā vasaļiem Eiropā līdzdarboties Krievijas un Ķīnas aplaupīšanā. Tā būs tāda kompensācija par enerģētisko pāreju. Ķīnu apliks ar nodevām un tarifiem, Krieviju tāpat. Piedevām Krievijai un Ķīnai ir savi resursi, kas, izrādās, tām nepavisam vairs nepieder. To ir tik daudz, ka valstīm draud ar īstu karu.
Protams, ne ASV, ne Eiropai nav nekādu instrumentu, lai šo politiku īstenotu. Putina un Sji Dziņpina lēmums neapmeklēt pasākumus Romā un Glāzgovā ir gana skaļš zvans. Bez viņiem visai tai tarkšķēšanai nav nekādu perspektīvu.
Var jau būt, ka "Džillas vīram" šķiet: viņš pārvalda visu pasauli. Iespējams, vecajam kungam pat šķiet, ka viņš pārvalda Visumu. Taču, kad samiti beigsies, un Baidens aizbrauks, eiropieši būs spiesti atgriezties reālajā pasaulē, vajadzēs no jauna veidot godīgas un savstarpēji izdevīgas attiecības ar Krieviju un Ķīnu, aizvien biežāk ignorēt Vašingtonas rājienus. Nav jau viegli, tomēr būtu jau laiks pierast.