Aizvadītajā speciālajā "Lielā divdesmitnieka" Afganistānas samitā Rietumu līderi pastāvīgi runāja par to, ka valstij draud sabrukums, haoss un bads, norāda RIA Novosti autors Pjotrs Akopovs. Jāpalīdz nabaga afgāņiem – jāsniedz viņiem humānā palīdzība, lai nepieļautu Afganistānā "valsts kolapsu" un "nekontrolējamas migrācijas plūsmas uz kaimiņvalstīm ar destabilizējošām sekām".
Šķiet, kāda te varētu būt problēma — palīdziet! Jo pirms 20 gadiem tieši Rietumi okupējuši Afganistānu un tagad tieši tie ir atbildīgi par valstī izveidojušies situāciju pēc karaspēka izvešanas.
Taču te sākas absurda teātris: Itālijas ārlietu ministrs Luidži Di Maio aicināja "atrast valsts finansēšanas mehānismu, turklāt nedodot naudu talibiem". Proti, palīdzēsim afgāņiem, ignorējot jauno valsts varu. Būtībā tas ir nekas cits, ka ņirgāšanās par veselu sapratu un pašiem afgāņiem.
Rietumi piedāvā sniegt palīdzību caur ANO institūcijām — lai tā koordinē visu darbu Afganistānā. Taču neviena starptautiska organizācija nevar strādāt valstī, ja tā neatzīst tās varu. Tas nozīmē, ka jāatzīst realitāte, proti, talibu valdība.
Vai Afganistāna spēs izdzīvot bez ārvalstu palīdzības? Amerikāņiem izveidotā valdība turējās ne vien uz viņu durkļiem, bet arī uz viņu naudas (atstāsim malā jautājumu par to, kurš saņēma pamatienākumus no narkotiku tirdzniecības) — trīs ceturtdaļas no valsts izdevumiem tika finansētas no ārvalstu palīdzības. Pēc Gani valdības gāšanas un simts tūkstošiem afgāņu-amerikāņu kolaborantu bēgšanas no valsts, gandrīz sabruka ļoti nosacīta banku sistēma. Valstī ir jāatjauno un jāveido gan patstāvīgas valsts institūcijas, gan ekonomika – un tam ir nepieciešama reāla palīdzība. To valstu palīdzība, kurām ir izdevīga, spēcīga un neatkarīga Afganistāna.
Un ko dara Rietumi? Savienotās Valstis iesaldējušas 9,5 miljardu dolāru afgāņu naudas, un tagad izvirza Kabulai nosacījumus humānās palīdzības saņemšanai: miljardu no ES, 300 miljonus no ASV un tā tālāk. Zaudējot Afganistānai divdesmit gadu ilgā okupācijā, kuras laikā tie mēģināja uzspiest afgāņiem savu gribu, Rietumi arī tagad cenšas diktēt nosacījumus jaunajai nacionālajai varai, proti, dara tieši to, ko vienmēr kaitināja afgāņus, to, pateicoties kam, pēc amerikāņu aiziešanas ir atgriezušies talibi.
"Starptautiskā kopiena nevar atļauties pagriezt muguru Afganistānas tautai un atstāt to likteņa varā," paudis Turcijas prezidents Erdogans.
Taču tieši šo pašu Rietumi arī darītu, ja nebaidītos no bēgļu pūļiem (šajā gadījumā daudzējādā ziņā šīs pieņēmums ir stipri pārspīlēts, bet Rietumi tic pašu izdomātajām šausmenītēm). Tāpēc neizdosies vienkārši aizmirst par Afganistānu, jo vēl labāk to izolēt — kaut kā uz tā jāreaģē.
Normāla reakcija būtu atzīt jaunu valdību, noņemt sankcijas, neiesaldēt naudu, sniegt palīdzību, netraucēt ārvalstu (pirmām kārtām islāma) investīcijām, sekmēt valsts iesaistīšanai dažādos starpreģionālos projektos. Taču nekā tamlīdzīgā — tā vietā talibiem turpina draudēt, pieprasot no viņiem ne tikai cīnīties ar ISIS* un citiem grupējumiem (ar kuriem viņi tik un tā cīnās) un ievērot dažādas cilvēktiesības (sieviešu tiesības, izbraukšanas no valsts tiesības un tā tālāk), bet arī, pēc būtības, izveidot valdību, kura apmierinātu ārējos spēkus (kurā būtu iekļauti dažādu nacionālo minoritāšu pārstāvji).
Turklāt talibi neatsakās ne no cīņas ar ISIS*, ne no sieviešu tiesību atzīšanas (to, kas viņu izpratnē nav pretrunā ar šariatu), ne no uzbeku, tadžiku, hazariešu un citu mazākumtautību iekļaušanas valdībā, taču viņi vēlas to darīt patstāvīgi, nevis ārējā spiediena rezultātā. Kā izteicās talibu valdības pagaidu valdības ārlietu ministrs Amirs Hans Mutaki, "Islāma emirāts Afganistāna līdz šīm ļoti labi tiek galā ar ISIS* problēmu", taču starptautiskais spiediens uz talibiem tikai izpalīdz ISIS* teroristiem: "Spiediena vietā pasaulei ar mums ir jāsadarbojas."
Tiesa, šajā gadījumā ārvalstu diktāts var novest pie tieši pretējiem rezultātiem.
Talibi sapratīs, ka viņus negrasās atzīt par likumīgu varu, ka viņus, tāpat kā 1996. —2001. gadā, plāno ignorēt un bloķēt pasaules arēnā, ka no Afganistānas plāno padarīt izstumto valsti, un noslēgsies sevī, pārstās rēķināties ar integrāciju pasaules kopienā. Un tad noteikti pagriezīs ārpasaulei muguru, ar vārdiem "Ko vēl var gaidīt no šiem neticīgajiem — agresija, vai nu rupjš diktāts."
Labi gan, ka pasaule neaprobežojas ar Rietumiem vien, un Afganistāna tagad ir pavisam citu spēku atbildības sfērā. Nejauši gan "Lielā divdesmitnieka" Afganistānas samitā nepiedalījās Ķīnas un Krievijas augstās amatpersonas, jo viņu pieeja problēmai krāsi atšķiras.
Lieta nav pat tajā, ka Maskava un Pekina pastāvīgi atgādina, ka Rietumi ir "parādā" Afganistānai un tiem ir pienākums piedalīties valsts atjaunošanā. Ir skaidrs, ka pēc būtības tā ir politiski propagandiskā nostāja – atgādināt atlantistiem, ka tieši viņi ir atbildīgi par Afganistānas bēdīgu stāvokli. Reālajā dzīvē krievi un ķīnieši necer ne uz kādām rietuminvestīcijām.
Nauda valsts atjaunošanai atradīsies Āzijā, tā nāks galvenokārt no arābiem un ķīniešiem.
Bet, lai tā atnāktu, lai reāli iekļautu Afganistānu pasaules ekonomikā (kur tā pagaidām ir pārstāvēta tikai narkobiznesā), ir jāatzīst talibu valdība un jāiesaista tā darbā ar valsts atjaunošanā ieinteresētajām valstīm.
Tāpēc nākamnedēļ notiks tikšanās Afganistānas jautājumā tā saucamajā Maskavas formātā, ko Sergejs Lavrovs jau ir nosaucis par soli ceļā uz starptautisko konferenci par valsts atjaunošanu. Šī pasākuma nepieciešamību atzīst visi, taču ir bezjēdzīgi rīkot samitu bez afgāņu valdības. Un, tā arī būs pārstāvēta Maskavā, turklāt ļoti pareizā kompānijā. "Maskavas formāts", izņemot Krieviju, ietver visus Afganistānas kaimiņus — Vidusāzijas valstis, Irānu, Pakistānu, Ķīnu, Indiju. Tiek gaidītas ar ASV, taču šajā kompānijā tās izskatās kā pilnīgi svešs elements.
Jo visi pārējie dalībnieki ietilpst Šanhajas Sadarbības organizācijā, kas tostarp atbild par Āzijas drošību. Kabulas varas iestādes tiksies ar saviem kaimiņiem, ar tiem, kuri ir ieinteresēti atjaunot un nostiprināt mierīgo Afganistānu, ar tiem, kuri nesapņo par jaunām nekārtībām viņu valstī, kuri neskatās uz viņiem no augšās. Ar tiem, kuri atzīst realitāti — tai skaitā afgāņu realitāti.