"Zaļo" partija, kas izvirzīja kanclera posteni 40 gadus veco Annalēnu Bērboku, kļuva aizvien populārāka – vienu brīdi tās reitingi apsteidza pat valdošo KDS/KSS un tuvojās 30% atzīmei. Aizvien ticamāk bija, ka pēc vēlēšanām septembrī "zaļie" ne tikai ieies jaunajā valdošajā koalīcijā, bet arī taps par galveno spēku un sēdīsies kanclera krēslā, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Tomēr Annalēnas Bērbokas kritums izrādījās tikpat straujš, kā pirms tam – kāpiens uz augšu, turklāt vēl nav skaidrs, vai lejupslīde jau rimusies. Vācu mediji sāka tik strauji popularizēt Bērboku, viņas bija tik daudz, ka tauta izjuta vilšanos. Protams, palīdzēja arī neskaidrības biogrāfijā (piemēram, organizācijas, kurās viņa patiesībā nekad nav bijusi), deklarācijā nenorādītās partijas izmaksas un plaģiāts viņas grāmatā. Grēki nav nekādi smagie, taču kopumā nesa "zaļajiem" nepatīkamas sekas: tagad viņu reitings jau krities līdz 17-20% un var ripot vēl zemāk. Bet pats nepatīkamākais – sāk atjaunoties valdošās koalīcijas partiju pozīcijas.
Jā, KDS/KSS vairs nav 35%, tomēr tagadējos laikos arī 28% nemaz nav tik slikti. Arī teju vai līdz viencipara rādītājiem lejup noslīdējusī Sociāldemokrātiskā partija negaidot pamanījusies atgūt daļu zaudēto simpātiju, un tagad ir gandrīz vienā līmenī ar "zaļajiem". Tas gan nenozīmē, ka pēc vēlēšanām tagadējā koalīcija saglabāsies, tās sabrukums jau ir gandrīz nenovēršams, tāpat kā Merkeles aiziešana. Tomēr sociāldemokrātu augšāmcelšanās un simpātiju pieaugums pret Merkeles pēcteci Aminu Lašetu liecina, ka jauno koalīciju jebkurā gadījumā veidos vecās partijas, vienalga, vai tā būs ar kreiso vai labējo noslieci. "Zaļos", protams, koalīcijā uzaicinās, tikai nebūt ne galvenajās lomās (ja tagadējā tendence turpināsies, tā būs vien trešā plāna loma). Un tas jau ir principiāli svarīgi. Starp citu, arī Krievijai.
Lieta tāda, ka "zaļie" atklāti spēlē proatlantisku spēli, lai arī šķiet amizanti, ka ar to nodarbojas pirms četrdesmit gadiem no antimilitāristiskas, NATO naidīgi noskaņotas kustības radusies partija. Nē, "zaļie" nav kļuvuši par militāristiem, taču partija tik cieši ieaugusi globāliskos projektos un struktūrās (proti, anglosakšu matricā), ka patiesībā iebilst pret Vācijas un Krievijas attiecību uzlabošanu. To spilgti demonstrē stāsts par "Ziemeļu straumi 2". Bērboka atbalsta atteikšanos no jau gandrīz noslēgta projekta, turklāt visi viņas argumenti, pat ar ekoloģiju saistītie, ir nepārprotami spekulatīvi.
Cauruļvads kaitē Ukrainas drošībai, apgalvo Bērboka – re, sak, arī Putins to apstiprinājis (skaidrs, ka tas ir izdomāts). Un tas neatbilst ES un tās "austrumu kaimiņu", proti, tās pašas Ukrainas ārpolitiskajām interesēm. Bet kas tad īsti atbilst Eiropas ārpolitiskajām interesēm? Amerikāņu SDG iepirkšana? Ukrainas atlantizācijas trako plānu atbalstīšana?
Piedevām Bērboka uzskata, ka cauruļvads "traucē Eiropas enerģētiskajai suverenitātei". Kā tad var nodrošināt ES enerģētisko suverenitāti, ja atteikties no visiem enerģijas avotiem, sākot ar AES un beidzot ar dabasgāzi? Zaļā enerģētika ir ļoti dārga (tātad mazina ES konkurētspēju), turklāt tā nespēj aizstāt parasto enerģētiku. Lielākā daļa vāciešu to ļoti labi saprot, neskatoties uz globālistu propagandu, kuri mēģina visus pārliecināt: "zaļajai nākotnei" alternatīvu nav.
"Zaļie" ļoti sāpīgi uztver reitingu kritumu – viņi jau runā par Bērbokas vajāšanu, par to, ka viņu vajā kā sievieti... Tātad mēģina izspēlēt arī feminisma kārti, kas pēc Merkeles 16 gadus ilgās valdīšanas izskatās vienkārši smieklīgi.
Uz "zaļo" apgalvojumiem ļoti izteiksmīgi atbildēja Bundestāga prieksšēdētājs Volfgangs Šoible. Viņš atgādināja veco parunu: ja nepanesat karstumu, jums nekas nav darāms virtuvē. Patiešām, priekšvēlēšanu kampaņa izrādījās pārāk smaga Annalēnai Bērbokai, taču iemesls ir vienkāršs: Vācijas politiskajā arēnā "zaļie" jau sen dzīvoja teju vai kā "siltumnīcas augi".
Gadsimtu mijā viņi patiešām bija valdošajā koalīcijā (Gerharda Šrēdera valdībā), Bādenes-Virtembergas zemi jau desmit gadus vada "zaļais" Vinfrīds Krečmans. Tikai neviens viņus neuzskatīja par spējīgiem uz galveno lomu federālajā līmenī. Tagad, "tautas partiju" (KDS/KDD un SDP) krīzes fonā, kad "zaļie" pēkšņi sāka pretendēt uz galvenajām lomām, viņus akurāti pabīdīja malā.
Ļoti akurāti, ja atceramies, kā viņi rīkojas ar otru pretendentu – "Alternatīvu Vācijai". Parlamentāro partiju, kuras reitings dažkārt sasniedza teju 20%, nav iespējams vienkārši aizliegt, tāpēc to dēmonizē, ignorē un izolē (pēc būtības, aizliedzot citām partijām sadarbību ar "Alternatīvu" jebkādā līmenī), apsūdz kaitīgos sakaros ar ārzemēm (protams, ar Krieviju), uzdod specdienestiem tās novērošanu. Nekas tamlīdzīgs "zaļajiem" nedraud, jo "Alternatīva" patiešām ir elitei antagoniska partija, kas kategoriski nepatīk valdošajiem.
Bet "zaļie" ir tikai viens no spēles dalībniekiem, lai arī ārvalstu ietekme ir labi jūtama. Taču partiju ietekmē tie, ko vācu elite pat neuzdrīkstas saukt vārdā – atlantiskās, globālistiskās struktūras. Tāpēc "zaļos" vienkārši akurāti nobīda vietā, ko viņi sasnieguši, – jaunākā partnera vietā. Bet Vāciju vadīs nopietni cilvēki arī pēc Merkeles aiziešanas – piemēram, tas pats Volfgangs Šoible, 78 gadus vecais smagsvarnieks, kam bija teicamas izredzes ieņemt kanclera vietu jau pirms Merkeles parādīšanās.
Angela viņu apsteidza, taču politiķis ir saglabājis gan ietekmi, gan ambīcijas. Un neplāno pazust – tagad viņš atkal balotējas parlamentā kā "cilvēks numur divi" valstī (starp citu, saskaņā ar Vācijas konstitūciju, Bundestāga priekšsēdētāja postenis ir augstāks nekā kanclers). Un viņš arī turpmāk vadīs Vāciju – tas tomēr ir nopietns darbs, "zaļā" Annalēna tam nav derīga.