Viedoklis

Vēsturnieks pastāstīja par Rietumu stratēģiju "Anakondas cilpa" pret Krieviju

Varšavas līguma organizācijas sabrukums 1991. gadā noveda pie NATO paplašināšanās uz tās bijušo locekļu rēķina un šodien Rietumu īstenotās Krievijas apturēšanas politikas uz stratēģijas "Anakondas cilpa" pamata.
Sputnik
Varšavas līguma organizācijas (VLO) sabrukums 1991. gadā noveda pie NATO paplašināšanās uz tās bijušo locekļu rēķina un Krievijas savaldīšanas politikas, ko mūsdienās īsteno kolektīvie Rietumi uz stratēģijas "Anakondas cilpas" pamata, sarunā ar RIA Novosti konstatēja Krievijas ĀM Diplomātiskās akadēmijas profesors, Militāro diplomātu līgas viceprezidents Vladimirs Vinokurovs.
"Pie VLO sabrukuma sekām var pieskaitīt Krievijas savaldīšanas politiku, ko patlaban īsteno kolektīvie Rietumi ar ASV priekšgalā politskajā jomā un Heldorda Makindera un Zbigņeva Bžezinska ģeopolitiskā pārākuma stratēģiju militārajā jomā," teica Vinokurovs.
Rezultātā Vašingtonai ir izdevies radīt ap Krieviju maksimāli naidīgi pret to noskaņotu valstu "joslu", kuru valdības, pēc būtības ir "aizokeāna valdnieku gribas padevīgi izpildītāji", uzskata profesors.
"Musu acu priekšā īstenojas tas pats ļaundabīgais plāns, ko dēvē par "Anakondas cilpu": savu armijas bāzu, komandcentru loka savilkšana ap Krieviju, tanku vienību un trieciena aviācijas grupējumu pārsviešana pie tās robežām, kas potenciāli kaitē Krievijas drošībai," atzīmēja eksperts.
Patlaban kolektīvie Rietumi aktīvi īsteno Krievijas savaldīšanas stratēģiju – pasākumus ar mērķi mākslīgi izpūst draudus, ko tā it kā radot Eiropas valstīm un ko, viņuprāt, vajagot savaldīt un izolēt politiskajā, ekonomiskajā un militārajā dimensijā, paskaidroja profesors.
Tādos apstākļos, pēc viņa domām, Krievijai vienkārši vairs nav citas izvēles – atliek vien stiprināt un modernizēt savu aizsardzības potenciālu, celt bruņoto spēku cīņasspēju, paplašināt militāri politisko sadarbību KDLO ietvaros un potenciālo sabiedroto loku.

VLO – atbilde uz NATO dibināšanu

No vienas puses, VLO 1955. gadā tika nodibināta atbildei uz NATO formēšanu, kas sākās 1949. gadā, no otras – tā bija reakcija pēc Parīzes vienošanās par Vācijas Federatīvās Republikas iekļaušanos NATO, kas tika parakstīta 1954. gada oktobrī.
Viedoklis
Neapgūtā vēstures mācība
Varšavas līguma svarīga īpatnība – no sava rakstura, mērķu un uzdevumu viedokļa tā bija vienīgi aizsardzības organizācija ar mērķi parūpēties par mieru un drošību Eiropā, - tā ir VLO principiāla atšķirība no NATO bloka, atgādināja eksperts.
Tāpat no Ziemeļatlantijas bloka Varšavas līgums atšķīrās arī ar centieniem veidot kolektīvās drošības sistēmu, kas ietvertu visas Eiropas valstis.

Perestroika un straujš pavērsiens

1985. gadā Varšavas līgums tika pagarināts vēl par 20 gadiem. Tomēr PSRS sākās perestroika, kas noveda pie kardinālām pārmaiņām iekšpolitikā un ārpolitikā. Valsts vadība ar Mihailu Gorbačovu priekšgalā paziņoja, ka ievēro kolektīvās drošības un atbruņošanās principus, izsludinot neiejaukšanās politiku sociālistisko valstu iekšējās lietās, kuras attīstījās PSRS un VLO nelabvēlīgā virzienā. Spēki, kas nāva pie varas Austrumeiropas valstīs, paziņoja par strauju pavērsienu ārpolitikā par labu sadarbībai ar ASV un Rietumeiropas valstīm un atteikšanos no ciešas sadarbības ar Padomju Savienību, atgādināja Vinokurovs.
Politika
Global Times: Rietumi nespēj samierināties ar Krievijas pastāvēšanu
Tādos apstākļos VLO vairs nepildīja agrākās funkcijas un zaudēja agrāko nozīmi. 1991. gada 25. februārī tika pieņemts lēmums atteikties no militārās organizācijas, bet valstu un valdību vadītāju apspriedē Budapeštā 1991. gada 30. jūnijā – 1. jūlijā tās dalībnieki pieņēma lēmumu slēgt visu Varšavas līgumu. Tagad visas tā valstis saņēma iespēju patstāvīgi izvēlēties militāri politiskos sabiedrotos.
VLO sabrukuma rezultātā Austrumeiropā izveidojās vakuums, ko nekavējoties izmantoja NATO militāri politiskā vadība. Tā sāka aktīvi īstenot Ziemeļatlantijas alianses paplašināšanas politiku uz Varšavas līguma bijušo locekļu rēķina austrumu virzienā un tuvināt NATO Krievijas robežām.
1999. gadā NATO rindas papildināja Ungārija, Polija un Čehija, 2004. gadā – Bulgārija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija, Slovēnija un Igaunija, 2009. gadā – Albānija un Horvātija. Tas notika, neskatoties uz Krievijas Federācijas un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas Pamataktu par savstarpējām attiecībām, sadarbībām un drošību, kas tika parakstīts Parīzē 1997. gada 27. maijā, kā arī mutiskos solījumus, kas tika doti PSRS pārrunās par Vācijas apvienošanos.

"Anakondas cilpa" – VLO sabrukuma rezultāts

"Anakondas cilpas" stratēģiju pirmo reizi formulēja ASV Pilsoņu kara laikā ģenerālis Vinvīlds Skots, ziemeļnieku armijas komandieris. Tās būtība – bloķēt ienaidnieka teritorijas no jūras un pa krasta līnijām, nogriežot piekļuvi ostām, un panākt pretinieka stratēģisko spēku izsīkumu.
Politika
NATO jubileja: kā Rietumi piekrāpa Padomju Savienību
Vēlāk stratēģija "Anakondas cilpa" pacēlās ģeopolitiskā līmenī – ASV un Lielbritānija plānoja ar tās palīdzību vājināt Eirāzijas lielvalstis, arī Krieviju, atņemot tām kontroli pār krasta teritorijām un nepieļaujot integrāciju kontinenta robežās.
Viens no rietumvalstu vadošajiem ģeopolitiķiem, anglis Helfords Makinders stratēģiju vispirms attīstīja praktiski, kad, būdams Lielbritānijas vadošais komisārs Krievijas dienvidos intervences laikā 1918. -1920. gg., īstenoja plānu "Baltā perifērija pret sarkano centru", pēc tam – arī teorētiskajos darbos.
Stratēģijas "Anakondas cilpa" tālākā attīstība turpinājās pazīstamā amerikāņu politiskā darbinieka Zbigņeva Bžezinska darbos.