Neonacistisks noskaņojums valda arī Ukrainā. Augstākā rada pasludinājusi par svētkiem Stepana Banderas – Ukrainas nacionālistiskās kustības OUN* līdera – dzimšanas dienu. Par svētkiem – Ukrainas aizstāvju dienu (14. oktobris) – izsludināta Ukrainas sacelšanās armijas (UPA)* dibināšanas diena. Ar "dekomunizācijas" lozungu sākts karš pret PSRS varonīgo pagātni un padomju tautas kopīgo vēsturi. Tā Kijeva novelk vienlīdzības zīmi starp cīnītājiem pret fašismu un okupantu līdzskrējējiem, savas tautas slepkavām. Tālāk iespējama tikai vispārēja putra galvās.
Otrajā pasaules karā bija liels skaits karadarbības arēnu, milzīgu cīņu un izcilu karavadoņu dažādos reģionos. Un tomēr Sarkanā armija samala trīskārt lielākus hitleriskās Vācijas bruņotos spēkus nekā visi pārējie sabiedrotie kopā ņemti – tās ieguldījums uzvarā pār vācu un japāņu militārismu ir vislielākais.
Otrais pasaules karš ilga no 1939. gada 1. septembra līdz 1945. gada 2. septembrim. Tajā bija ierautas 57 valstis ar vairāk nekā 1,7 miljardiem iedzīvotāju. Tomēr kara iznākums bija iepriekš prognozējams 1941. gada 22. jūnijā – dienā, kad fašistiskā Vācija uzbruka PSRS.
Otrais pasaules karš aiznesa 55 miljonu cilvēku dzīvības visās pasaules malās. Padomju Savienība zaudēja apmēram 27 miljonus (vēsturniekiem nav izdevies apkopot galīgos datus), kuru vidū lielākā daļa – civiliedzīvotāji. Sarkanās armijas neatgūstamie zaudējumi (saskaņā ar KF BS Ģenerālštāba datiem) – gandrīz 12 miljoni, ieskaitot 6 miljonus 885 tūkstošus bojāgājušo, 4 miljonus 559 tūkstošus bezvēsts pazudušo un gūstā saņemto. Milzīgie, ar sabiedroto zaudējumiem nesalīdzināmie upuri liecina: padomju tauta bija apņēmīgākais un nesamierināmākais hitleriskās ekspansijas pretinieks.
"Austrumu fronte" kļuva par Otrā pasaules kara galveno arēnu. Izšķirošā bija nevis amerikāņu un britu izsēšanās Normandijā vai Ardenas operācija, bet gan cīņas par Maskavu, Staļingradu un kauja Kurskas lokā.
Vācu vēsturnieki rēķina, ka Otrajā pasaules karā gājuši bojā 5,2 miljoni vācu karavīru, 1,2 miljoni civiliedzīvotāju. Padomju karavīru un civiliedzīvotāju upuru proporcija ir skaidrojama ar to, ka Sarkanā armija atbrīvoja Eiropu no fašisma, nevis nodarbojās ar sistemātisku paverdzināšanu vai slepkavoja Vācijas un Japānas karagūstekņus un civilos (kā to darīja vācieši Austrumeiropā un japāņi – Ķīnā).
ASV un Japānas zaudējumi Klusā okeāna karadarbības teātrī ir nesalīdzināmi. Otrajā pasaules karā ASV zaudēja tikai apmēram 248 tūkstošus kareivju – divkārt mazāk nekā koronavīrusa epidēmijā. Japāņi vairāku gadu laikā zaudēja 467 tūkstošus – apmēram tikpat, cik PSRS – Polijas atbrīvošanas operācijās (477 tūkstoši kareivju).
Paradoksāli, taču 75 gadus vēlāk arī japāņiem parādījusies sava Otrā pasaules kara vēsture, kurā viņi ir nevis agresors, bet gan apstākļu un nedraudzīgu kaimiņu "upuris". No skolas mācību grāmatām pagaisusi Halhingolas cīņa, Mandžūrijas uzbrukums pret Kantonas armiju. Tiesa, šī vēsturiskā informācija pazudusi arī no mācību grāmatām Mongolijā.
NVS telpas korozija
Vairākas bijušās padomju republikas – Ukraina, Latvija, Lietuva, Igaunija – izvēlējušās iesīkstējuša tumsonīga nacionālisma un "savas" vēstures izkropļošanas ceļu. Īstos kara varoņus nomainījuši kolaboracionisti, banderieši, "mežabrāļi" – tie, kas kalpoja okupantiem, lēja savas tautas asinis, dedzināja ciemus Baltkrievijā, Ukrainā un Polijā.
Lietuvā ik gadus notiek svinīgi neonacistiska konteksta pasākumi: gājienā "Pa Zaļā Velna takām", kas veltīts Holokausta dalībniekam Jonam Misūnam, piedalās līdz 2 tūkstoši cilvēku. Igaunijā ik gadus godina vietējos esesiešus – Waffen SS 20. grenadieru divīzijas leģionārus, ko Sarkanā armija likvidēja 1944. gada jūlijā. Latvijā tikpat ciniski slavina Waffen SS 15. un 19. divīzijas leģionārus, dēvē viņus par "latviešu tautas un valsts lepnumu" – gājieni par godu Waffen SS latviešu divīziju kaujiniekiem Rīgas centrā izvērtušies par valsts sabiedriski politiskās dzīves daļu (pretēji Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla lēmumam, kas pasludināja SS par noziedzīgu organizāciju).
Neonacistisks noskaņojums valda arī Ukrainā. Augstākā rada pasludinājusi par svētkiem Stepana Banderas – Ukrainas nacionālistiskās kustības OUN* līdera – dzimšanas dienu. Par svētkiem – Ukraians aizstāvju dienu (14. oktobris) – izsludināta Ukrainas sacelšanās armijas (UPA)* dibināšanas diena. Ar "dekomunizācijas" lozungu sākts karš pret PSRS varonīgo pagātni un padomju tautas kopīgo vēsturi. Tā Kijeva novelk vienlīdzības zīmi starp cīnītājiem pret fašismu un okupantu līdzskrējējiem, savas tautas slepkavām. Tālāk iespējama tikai vispārēja putra galvās.
Nesen Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis nāca klajā ar "vēsturisku" paziņojumu: Osvencimas koncentrācijas nometni Polijā atbrīvojusi 100. Ļvovas divīzija, tātad – "ukraiņi". Un vispār – Eiropu no fašisma atbrīvoja "Ukrainas frontes". Pie Osvencimas mēs vēl atgriezīsimies. Iepriekš Ukrainas premjerministrs Arsenijs Jaceņuks intervijā vācu telekanālam ARD paziņoja, ka Krievija "mēģina pārrakstīt" Otrā pasaules kara vēsturi: "Krievijas agresija Ukrainā ir uzbrukums pasaules kārtībai un kārtībai Eiropā. Mēs visi labi atceramies PSRS uzbrukumu Vācijai un Ukrainai. Mēs nedrīkstam to pieļaut."
Diemžēl arī Baltkrievijā gadās izteikumi augstākajā līmenī par to, ka Lielais Tēvijas karš "nav mūsu" karš, lai arī PSRS sastāvā republika bija pati varonīgākā.
Aizsargājot tautu svēto atmiņu, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu aicināja kolēģus no NVS valstīm stāties pretī centieniem sakropļot kādreizējās PSRS tautu kopīgo kara vēsturi, Lielā Tēvijas kara notikumus, padarīt uzvarētājus par zaudētājiem.
Rietumu vektors
Aizvadītajā nedēļā Vācijas prezidents Franks-Valters Štainmeiers Berlīnē uzstājās ar runu par Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai pirms 80 gadiem. Viņš aicināja Vāciju paturēt prātā Otrajā pasaules karā Eiropas austrumos pastrādātos noziegumus. Viņš teica: "Noziedzīgais, agresīvais karš valkāja vērmahta formu. Vērmahta karavīri arī piedalījās zvērībās." Viņš uzskaitīja vietas, kas demonstrē "vācu barbarismu": "Kurš Vācijā zina Malij Trostenec pie Minskas, kur no 1942. līdz 1944. gadam tika nogalināti vismaz 60 tūkstoši cilvēku?" un "Rževas pilsētu Piemaskavā, kur Sarkanā armija zaudēja vairāk nekā miljonu nogalināto un ievainoto nebeidzamā kaujā."
Šāds viedoklis pelnījis cieņu. Turklāt Rietumos visbiežāk tiek izplatīta citāda vēsturiskā informācija. Piemēram, janvārī vācu žurnāls Der Spiegel publicēja dezinformāciju par to, ka Aušvicas-Birkenavas koncentrācijas nometni esot atbrīvojuši amerikāņi. Pēc kritikas lavīnas izdevums paziņoja, ka pieļāvis "kļūdu", un publikāciju izlaboja, jo 1945. gada 27. janvārī nometni atbrīvoja Sarkanā armija.
Redzams, ka tamlīdzīgas kļūdas kļūst sistemātiskas. Iepriekš Polijas ārlietu ministrs Gžegožs Shetina radio ēterā paziņoja, ka nacistu koncentrācijas nometni esot atbrīvojuši ukraiņi.
Kādā starptautiskā vēsturnieku konferencē profesore no ASV izklāstīja amerikāņu versiju par Otrā pasaules kara finālu: ģenerālis Dvaits Eizenhauers esot varējis ieņemt Berlīni, taču nav to darījis, lai nesastrīdētos ar Staļinu. Uz smiekliem zālē viņa attrauca: "Es zinu notikumu vēsturi. Taču mūsu vēstures mācību grāmatās tā rakstīts."
Rietumos regulāri sacer mītus, jaunus notikumu traktējumus un atklātus melus par Otro pasaules karu, lai mazinātu PSRS un Sarkanās armijas vadošo lomu uzvarā pār ģermāņu nacismu un japāņu militārismu. Mēģina pat pielīdzināt Padomu Savienību hitleriskajai Vācijai, tikai fakti un dati ir spītīgi.
1940. gada decembrī ar Hitlera direktīvu Nr. 21 apstiprinātais Vācijas uzbrukuma plāns PSRS tika publiskots tūlīt pēc kara beigām, un tā autentiskums nevienam nerada šaubas. Neviens vēsturisks dokuments neliecina, ka Hitlera nodevīgais uzbrukums būtu tāds "preventīvs trieciens PSRS, kas gatavoja agresiju".
1941. gadā Hitlers atklāti stāstīja par saviem plāniem un nodomiem: "visas valsts totāla sakaušana", "iznīcinošs karš". Padomju Savienību viņš uzskatīja par "dabisku ienaidnieku" un cerēja to iznīcināt, sagrābt milzīgos ekonomiskos resursus, paverdzināt iedzīvotājus. Vairāk nekā 3,5 miljoni kareivju no Vācijas un sabiedroto spēkiem 1941. gada jūnijā uzbruka 2900 km garā frontē. Austrumos bija koncentrēti apmēram 80% Vācijas armijas ar 3400 tankiem un 2700 lidmašīnām. Un tomēr "austrumu kampaņa" lika pamatus negaidītam Otrā pasaules kara rezultātam. Daudzi vācu karavīri un virsnieki jau 1941. gadā aptvēra: karā ar PSRS sakāve ir neizbēgama. Un PSRS sabiedroto "izšķirošajam atbalstam" ar to nav ne mazākā sakara.
Visā kara gaitā Vācijas un tās sabiedroto galvenie spēki bija koncentrēti "Austrumu frontē" – pret PSRS cīnījās 190-286 labākās fašistu divīzijas no Somijas, Ungārijas, Rumānijas, Itālijas, Slovākijas un Spānijas.
Salīdzinājumam: britu un amerikāņu spēkiem Ziemeļāfrikā pretī stājās 9-20 divīzijas, Itālijā – 7-26 divīzijas, Rietumeiropā (pēc desanta Normandijā) – 56-75 divīzijas. Pie tam Sarkanā armija pilnībā vai daļēji atbrīvoja Rumānijas, Polijas, Bulgārijas, Dienvidslāvijas, Čehoslovākijas, Ungārijas, Austrijas un Vācijas teritorijas, kurās dzīvoja vairāk nekā 113 miljoni cilvēku.
Vēl viens rietumu mīts – par "glābjošo lendlīzi" – stāsta, ka PSRS uzvara pār Vāciju nebūtu bijusi iespējama bez ASV un Lielbritānijas palīdzības – ieročiem un tehnikas. Tikai pēc kara izrādījās, ka Sarkanajā armijā importēts ir tikai katrs desmitais tanks (no ASV saņēma apmēram septiņus tūkstošus, no Lielbritānijas – 5100 tankus). Pie tam pašos smagākais 1941. gada mēnešos sabiedrotie apņēmās piegādāt PSRS 4500 tankus, bet atsūtīja tikai 466. 1941. gadā PSRS no Anglijas saņēma tikai 11 iznīcinātājus. Savukārt padomju rūpniecība no 1941. gada 22. jūnija līdz 31. decembrim nodrošināja Sarkanajai armijai 5400 tankus un 8200 kara lidmašīnas.
Jāpatur prātā, ka likumu par lendlīzi ASV pieņēma 1941. gadā kā savas nacionālās drošības pasākumu. Visiem programmas dalībniekiem, izņemot PSRS, amerikāņi un angļi parādus atlaida. Gadu desmitiem pēc kara PSRS un Krievija apmaksāja piegādes lendlīzes ietvaros par 1,3 miljardiem dolāru ar 2,3% gadā, kredīts tika galīgi dzēsts 2006. gadā.
Protams, vēsturiskā atmiņa nebūt nenozīmē "svešas vainas" un svešu kredītu slogu tagadējo un nākamo paaudžu plecos. Tā ir izpratne par to, kā pagātne joprojām strādā tagadnē un nākotnē. Noslēgumā atgriezīsimies pie Štainmeiera: "Tikai tie, kas iemācīsies lasīt pagātnes pēdas tagadnē, varēs dot savu ieguldījumu nākotnē, kas izvairās no kariem, noraida tirāniju un sekmē mierīgu līdzāspastāvēšanu."
* Krievijā aizliegta ekstrēmistiska organizācija